— Tu slinkais slaists! — viņa tam uzkliedza. — Vai tad man tiešām būs pagalam jāsabendē savas rokas, mazgājot un vergojot priekš tāda pretekļa kā tu? Kas tu galu galā tāds esi: vīrietis vai ķēķa suns?
Aiz pārsteiguma kā sastindzis, misters Finks ļāva laikrakstam nokrist uz grīdas. Viņa baidījās, ka izaicinājums nav bijis pietiekami liels un viņš nesitīs. Viņa metās Mārtiņam virsū un ar dūrē sažņaugtu roku nikni iezvēla viņam pa seju. Tajā mirklī viņa sajuta sirdi ietrīcamies mīlestībā uz viņu, kādu nebija izjutusi jau labu laiku. Parādi vīra dūšu, Mārtiņ Fink, un tu būsi valdnieks savā karalistē! Ak, kā Megijai tagad vajadzēja izjust Mārtiņa rokas smagumu — tikai tāpēc vien, lai redzētu, ka viņa tam kaut ko nozīmē, lai redzētu, ko viņa tam nozīmē!Misters Finks pielēca kājās; slaids Megijas otrās rokas vēziens no jauna ķēra viņa žokli. Viņa aizvēra acis tajā baismīgajā, taču lieglaimīgajā mirklī pirms gaidāmā belziena — viņa čukstēja vīra vārdu, viņa tiecās pretim ilgotajam triecienam, izsalkusi pēc tā.
Dzīvoklī stāvu zemāk misters Kesidijs ar kaunīgu un nožēlas pilnu seju pūderēja Meimes aci, gatavodamies svētku izbraukumam. No dzīvokļa virs viņiem atlidoja spalga sievietes balss, blaukšķis, trokšņi, kādi rodas, klūpot, grūstoties un apgāžoties krēslam, — nepārprotamas ģimenes ķildas skaņas.
— Marts ar Megiju sagājuši matos? — misters Kesidijs gudroja. — Nemaz nezināju, ka viņi ar kaut ko tādu vispār kādreiz būtu noņēmušies. Varbūt man uzšaut augšā un paskatīties, vai viņiem nav vajadzīgs šķīrējtiesnesis?
Viena misis Kesidijas acs vizēja kā dimants. Otra zaigoja vismaz kā perlamutrs.
— Ai, ai, — viņa sacīja maigi un bez kādas noteiktas nozīmes, kā jau sievietes palaikam mēdz izsaukties.
— Gribētos zināt, vai... nudien gribētos! Pagaidi, Džek, kamēr es uzkāpju un apskatos.
Viņa nesās augšup pa kāpnēm. Kad viņa sasniedza nākamā stāva gaiteni, pa sava dzīvokļa virtuves durvīm satracināta izspruka misis Finka.
— Ak, Megij, — misis Kesidija iesaucās jūsmīgā čukstā, — saki, vai viņš tev ko darīja? Nu saki taču, vai viņš ko darīja?
Misis Finka pieskrēja pie draudzenes un, atspiedusi seju pret viņas plecu, bezcerīgi šņukstēja.
Misis Kesidija saņēma Megijas seju rokās un saudzīgi to pacēla. Asarām applūdusi, tā sarka un bālēja, taču tās samtainā, sārtbaltā, ar iederīgiem vasaras raibumiem nosētā āda bija bez skrambiņas, nobrāzuma vai kāda cita bojājuma no savam pienākumam neuzticīgās mistera Finka dūres.
— Saki man, Megij, — Meime lūdzās, — citādi es pati ieiešu un dabūšu zināt. Kas jums tur īsti bija? Ko viņš tev darīja... vai viņš tev nodarīja pāri?
Misis Finkas seja no jauna izmisīgi noslīga pie draudzenes krūtīm.
— Dieva dēļ, never vaļā tās durvis, Meim! — viņa šņukstēja. — Un nekad nevienam nestāsti — nesaki to ne savam kreklam. Viņš... viņš nepiedūra man ne pirkstiņa, un viņš... ak dies... viņš mazgā veļu — viņš tur mazgā veļu!
Īstais vainīgais
Sarkanmatains, neskuvies un nevīžīgs cilvēks sēdēja šūpuļkrēslā pie loga. Viņš nupat bija aizkūpinājis pīpi un ar lielu labpatiku izpūta zilganus dūmu mākulus, Viņš tika novilcis zābakus un apāvis zilas, izbalējušas raupja auduma čības. Ar nelabojama dienas jaunumu dzērāja slimīgo interesi viņš tūļīgi atlocīja vakara avīzes lapas, kāri norīdams treknos, melnos virsrakstus, lai pēc tam uzdzertu vieglākās, sīkākiem burtiem saliktās ziņas.
Blakustelpā kāda sieviete gatavoja vakariņas. Cepta speķa un verdošas kafijas izgarojumi sacentās ar rupji grieztās tabakas smaržu no vēlīnās pīpes.
Ārpusē bija viena no tām Ņujorkas austrumu rajona pārblīvētajām ielām, kurās, krēslai iestājoties, sātans atver savu aģitpunktu. Pamatīgs bērnu bars lēkāja, skraidelēja un rotaļājās uz ielas. Vieni bija skrandaini, citi — tīrās, baltās drēbītēs un ar lentītēm, vieni mežonīgi un nemierīgi kā jauni vanadzēni, citi maigām sejiņām un kautrīgi; pirmie izbrēca rupjus un piedauzīgus vārdus, otrie klausīdamies šausminājās, bet drīz pierada ne vien pie tiem — te bērni spēlējās netikuma mājokļa gaiteņos. Virs viņu rotaļlaukuma pastāvīgi lidinājās liels putns. Jokmīļi to pazina ar vārdu «stārķis». Taču Krististrīta iedzīvotāji bija labāki ornitologi. Viņi šo putnu sauca par grifu.
Maza gadus divpadsmit veca meitenīte bikli piegāja klāt vīrietim, kas lasīja un atpūtās pie loga, un sacīja:
— Papu, ja tu neesi pārāk noguris, uzspēlēsim dambreti.
Neskūtais un nekārtīgais sarkanmatis, kas bez zābakiem sēdēja pie loga, saraucis pieri, atbildēja:
— Dambreti! Ko vēl ne! Tu, cilvēks, cauru dienu sūri grūti strādā, un nu pat mājās vairs nedrīkstēs drusciņ atpūsties. Ej laukā un spēlējies ar citiem bērniem, cik uziet!
Sieviete, kas gatavoja azaidu, panācās pie durvīm.
— Džon, — viņa sacīja, — man nepatīk, ka Lizija spēlējas uz ielas. Tas, ko viņi tur iemācās, ne pie kā laba nenoved. Viņa visu dienu ir nodzīvojusi pa māju. Man gan liekas, ka tu būtu varējis atvēlēt viņai mazdrusciņ no sava laika un izklaidēt viņu, kad pārnāc no darba.
— Ja viņa grib izklaidēties, lai iet ārā un spēlējas kā visi citi, — neskūtais un nevīžīgais sarkanmatis sacīja, — un liek man mieru.
— Lai notiek, — Zeperis Malelijs sacīja. — Lieku piecdesmit dolārus pret divdesmit pieciem, ka uz deju vakaru es aiziešu ar Eniju. Naudu galdā!
Uguntiņas, kas zibsnīja Zepera acīs, vēstīja, ka viņš jūtas aizkaitināts un izaicināts. Viņš izvilka savu žūksni un noplakšķināja uz letes piecus desmitniekus. Tie trīs vai četri jaunie puiši, kas tādā veidā bija «noķerti», savu likmi iemaksāja krietni lēnāk. Bārmenis, visu atzīts derību šķīrējtiesnesis, paņēma naudu, rūpīgi to ietina, ar collu garu zīmuļa galu pierakstīja uz vīstokļa derību dalībniekus un iestūķēja to kases automāta vienā stūrī.
— Un pēc tam tu dabūsi redzēt nu tādu velnu, ka vairāk negribēsies, — jau priekšlaikus priecādamies, sacīja viens no derētājiem.
— Tā ir mana darīšana, — Zeperis bargi atcirta. — Maik, ielej visiem pa vienam!
Kad glāzes bija iztukšotas, Bērks, Zepera pudeles brālis, brīvdzērājs, līdzskrējējs, padomdevējs un lielvezīrs, izvilka viņu laukā un aizveda uz apavu spodrinātāja pajumi turpat pie krodziņa stūra, kur tika nokārtotas visas saviesīgā naktskluba oficiālās un svarīgās darīšanas. Kamēr Tomijs pulēja kluba prezidenta un sekretāra gaišās, dzeltenbrūnās kurpes — todien jau piekto reizi —, Bērks savam priekšniekam teica prātīgus vārdus.
— Tu, Zeperi, nepinies ar to blondīni, — viņš deva tam padomu, — citādi būs nepatikšanas. Par ko tu gribi pamest to savu skuķi? Kur tu vēl atradīsi otru tādu, kas būs tevī tā ieķērusies kā Liza. Viņa ir vērts veselu lērumu tādu Eniju.