— Es jau gan par to Eniju diezin kā vis nejūsmoju, — Zeperis sacīja, ļaudams nobirt cigaretes pelniem uz nospodrinātās kurpes purngala un tad noslaucīdams to gar Tomija pleciem. — Bet es gribu dot Lizai mācību. Viņa mani uzskata par savu īpašumu. Liza ir izlielījusies, ka es neuzdrīkstos runāt ne ar vienu citu skuķi. Savā ziņā viņa jau nu gluži zemē metama nav. Tikai pēdējā laikā maķenīt par daudz dzer. Un mutē ar izlaidusies — lieto vārdus, kas lēdijai nepieklājas.
— Jūs esat saderināti, vai ne?
— Skaidrs. Nākamgad mēs varbūt apprecēsimies.
— Es redzēju, ar kādām pūlēm tu viņu piedabūji izdzert pirmo alus glāzi. Tas bija pirms diviem gadiem, kad viņa ar kailu galvu mēdza nākt uz Krististrīta stūra, lai satiktu tevi pēc vakariņām. Toreiz viņa bija pavisam lēns meitēns un bez sarkšanas nespēja pateikt ne vārdiņa.
— Tagad viņa reizēm ir īsta svilastīte, — Zeperis sacīja. — Neciešu greizsirdību. Lūk, tāpēc arī es uz deju vakaru iešu ar Eniju. Tas Lizu vedīs pie prāta.— Labāk gan tomēr drusciņ uzmanies, — Bērks nobeidza. — Ja Liza būtu mans skuķis un es būtu sadomājis ar kādu Eniju aizlaisties divatā pa kluso uz dančiem, man katrā ziņā prasītos pavilkt zem ballīšklozes bruņukreklu.
Liza klīda pa stārķa — grifa valstību. Ar savu melno acu ugunīgo, bet tukšo skatienu viņa nopētīja pretimnākošo gājēju bariņus. Šad un tad viņa dungoja muļķīgu dziesmiņu atsevišķas taktis. Pa starpām viņa sakoda mazos, baltos zobus un caur tiem izgrūda sulīgus vārdus, ar kādiem iela bija bagātinājusi viņas valodu.Lizas svārki bija no zaļa zīda. Lielrūtaina, brūni sārta skotu auduma ņieburs viņai labi piegulēja un izskatījās gandrīz vai eleganti. Viņa valkāja gredzenu ar vairākiem milzīgiem mākslīgiem rubīniem un medaljonu, kas sudraba važiņas galā sitās gar viņas ceļiem. Nošķiebtu augstpapēžu kurpes bija izmītas un nepazina apavu krēmu. Viņas cepuri diezin vai varētu iedabūt miltu tīnē.
Kafejnīcā «Zilais sīlis» Liza iekļuva pa kalpotāju ieeju. Apsēdusies pie galda, viņa nospieda pogu ar tādu sejas izteiksmi kā smalkai dāmai, kas zvana, lai liktu piebraukt savu ekipāžu.
Atnākušais Iielzodainais viesmīlis, sens meitenes paziņa, uzrunāja viņu goddevīgi klusinātā balsī. Ar apmierinātu, lokanu kustību Liza nogludināja savus zīda svārkus. Sirds viņai labsajūtā vai kusa. Šeit viņa varēja prasīt, un tas tika izpildīts. No visām sievietes priekšrocībām tā bija vienīgā viņai pieejamā.
— Viskiju, Tomij, — viņa sacīja tāpat, kā viņas māsas pilsētas smalkākajos rajonos dudina: — Šampanieti, Džeims.
— Skaidrs, mis Lizij. Un ko uzdzersiet?
— Zelteri. Paklau, Tomij, — vai Zeperis te šodien nav manīts?
— Nē, mis Lizij, šodien gan es viņu nav redzējis.
«Mis Lizij» ne reizi netika izlaists, jo katram bija zināms, ka Zeperis piederēja pie tiem, kas attiecībās ar savu līgavu prasīja ievērot visstingrāko pieklājību.
— Es viņu dzenāju rokā, — Liza sacīja, kad gāzētais dzēriens bija iedzirkstījis viņai degunā. — Kā man nācis ausīs, viņš teicis, ka būšot iet uz dančiem ar Eniju Karlsoni. Lai tik pamēģina! Ar šito sārtacaino, balto žurku! Es dzenāju viņu rokā. Jūs, Tomij, mani pazīstat. Mēs ar Zeperi esam saderināti jau divus gadus. Paskatieties uz šo gredzenu. Viņš saka, tas maksājis piecus simtus. Lai tik viņš pamēģina aiziet uz dančiem ar viņu! Ko es ar viņu izdarīšu? Izgriezīšu viņa sirdi. Vēl vienu viskiju, Tomij.
— Es jau nu gan neietu klausīties tādās valodās, mis Lizij, — viesmīlis glumi sacīja pa šauro atveri virs garā zoda. — Zeperis Malelijs nav tas cilvēks, kas pamestu tādu lēdiju kā jūs. Vai man uzreiz atšķaidīt ar zelteri?
— Divus gadus, — Liza atkārtoja, deģa mākas radītās burvības ietekmē mazliet atmaigusi. — Vakaros es vienmēr mēdzu spēlēties uz ielas, jo mājās man nekas nebija ko darīt. Ilgu laiku es tāpat vien sēdēju uz pakāpieniem durvju priekšā, noraudzīdamās ugunīs un garāmgājējos. Un tad kādu vakaru atnāca Zeperis un uzmeta man skatienu, un es uz līdzenas vietas ieķēros viņā līdz ausīm. Kad viņš mani pirmo reizi piedzirdīja, es mājās visu nakti raudāju un dabūju kāvienu par trokšņošanu. Un nu... paklau, Tomij, vai jūs kādreiz ir redzējis šito Eniju Karlsoni! Ja nebūtu tās ūdeņraža pārskābes, no viņas te nebūtu ne smakas. Ak tā, es tak meklēju viņu. Jūs pasakiet Zeperim, ja viņš te ienāk. Ese? Izgriezīšu viņam sirdi. To jūs atstājiet manā ziņā. Vēl vienu viskiju, Tomij.
Mazliet nedrošā gaitā, bet modrām un mirdzošām acīm Liza staigāja pa avēniju. Kāda ķieģeļu īres nama durvju priekšā uz kāpnītēm sēdēja meitenīte ar sprogainiem matiņiem, pūlēdamās atpiņķēt samudžinātu auklu. Liza nozvēlās tai blakus ar greizu, nenoturīgu smaidu pietvīkušajā sejā. Bet acis viņai pēkšņi bija kļuvušas skaidras un atklātas.
— Es tev, bērns, parādīšu, kādus ar aukliņu var iztaisīt trikus, — viņa sacīja, pabāzdama zaļo zīda svārku apakšmalu zem nobružātajām kurpēm.
Un, kamēr viņas tā tur sēdēja, Saviesīgā naktskluba zālē iedegās deju vakara ugunis. Tas bija sarīkojums, kas notika reizi divos mēnešos, parādes rakstura pasākums, ar ko kluba biedri varen lepojās, tādēļ tam rosīgi posās un sparīgi gatavojās.
Pulksten deviņos kluba prezidents Zeperis Malelijs iznāca uz deju grīdas ar dāmu zem rokas. Viņai, tāpat kā Lorelejai, bija zeltaini mati. Pēc tā, kā viņa piekrītot pateica vārdiņu «jā», vairākums īru viņā būtu pazinuši savējo. Viņa uzmina pati uz savas vakarkleitas velces, nosarka un... smaidīja, skatīdamās Zepera Malelija acīs. Un tad, kad abi bija nokļuvuši līdz vaskotās grīdas vidum, notika tas, kā novēršanas vārdā daudzos kabinetos un bibliotēkās naktīs nenodziest gaisma.
No skatītāju loka zālē izlēca Liktenis zaļos zīda svārkos, pieņēmis nom de guerre «Liza». Viņas acis bija cietas un melnākas par piķi. Viņa nebrēca un nesvārstījās. Augstākā mērā nesievišķīgi viņa izkliedza kādu lāstu — Zepera paša iecienīto lāstu —, turklāt viņa rupjajā balsī; un tad, kamēr Saviesīgais naktsklubs, šausmu pārņemts, pajuka kur kurais, viņa izpildīja, ko bija izlielījusies viesmīlim Tomijam, — izpildīja, ciktāl to atļāva naža asmeņa garums un viņas rokas spēks.
Pēc tam ierunājās pašsaglabāšanās — bet varbūt tas bija pašiznīcināšanās instinkts, instinkts, ko sabiedrība uzpotējusi dabas zaram.
Liza izmetās laukā un skrēja pa ielu ātri un nekļūdīgi kā meža sloka krēslā, lidojot cauri jaunaudzei.
Un tad sekoja lielpilsētas lielākais kauns, tās pati senākā un pretīgākā ielaistā kaite, tās netikums un melnais traips, augonis un kroplība, tās negods uz mūžīgiem laikiem un noziegums, nesodīti piekopts un lolots, mantots no sen pagājušā zemiska barbarisma gadsimta, — cilvēka medības. Tās nav saglabājušās nekur citur kā tikai lielajās pilsētās un arī tajās visvairāk tur, kur kultūra, pilsoņtiesības un iedomāts pārākums, sasnieguši savu augstāko attīstību, klaigādami pievienojas gūstītājiem.
Viņi dzinās Lizai pakaļ — bļaustīgs tēvu, māšu, jaunekļu un viņu iemīļoto pūlis — kaukdami, kliegdami, saukdami, svilpdami un brēkdami pēc asinīm. Pat vilkam, ja tāds pagadītos lielajā pilsētā, iežēlotos sirds par vajāto. Viņas Ielicējiem līdzcietība bija sveša. Zinādama savu ceļu un alkdama drīzāk tikt pie miera, viņa drāzās pa pazīstamajām ielām, līdz sajuta zem kājām tvirtumu zaudējušos ietrunējušos krastmalas dēļus. Un tad jau vairs palika vēl tikai daži, smagi elsojot, noskrieti soļi — un labā māmuļa Istrivera uzņēma Lizu savā klēpī, dubļainā, bet ātri nomierinošā, piecās minūtēs atrisinādama jautājumu, kura dēļ naktīs nenodziest gaisma daudzos pastorātos un koledžās.