Dažreiz cilvēks redz varen dīvainus sapņus. Dzejnieki tos sauc par vīzijām, taču vīzija jau ir tikai sapnis baltajās vārsmās. Es turpretī nosapņoju stāsta atlikušo daļu.
Man rādījās, ka biju viņpasaulē. Nezinu, kā tur nokļuvu; es, domājams, tiku braucis ar Devītās avēnijas estakādes vilcienu, lietojis patentētos ārstniecības līdzekļus, mēģinājis paraustīt aiz deguna Dzimu Džefrīzu vai izdarījis kādu citu tamlīdzīgu sīku neapdomību. Lai nu kā, bet tur es atrados kopā ar lielu baru, kas stāvēja gaitenī pie zāles, kurā notika tiesas sēde. Un laiku pa laikam tiesas ierēdnis — ļoti skaists un iespaidīgs eņģelis — iznāca laukā un izziņoja jaunas lietas sākumu.
Kamēr es pārdomāju pats savus zemes grēkus un gudroju, vai būtu kāda jēga mēģinājumam pierādīt savu alibi, uzdodot, ka dzīvoju Ņūdžersijas štatā, izskatīgais eņģelis pienāca pie durvīm un izsaucās:
— Lieta JV 99852743!
Pie viņa piegāja slepenpolicists — tur bija milzums tādu, ģērbušies gluži kā garīdznieki, un viņi grūstīja mūs, dvēseles, tieši tāpat, kā to dara kruķi uz zemes, un aiz rokas viņš vilka... kā jūs domājat, ko? Nu Lizu!
Tiesas ierēdnis ieveda apsūdzēto iekšā un aiztaisīja durvis. Spēros misteram Lidkruķim klāt un apvaicājos par viņas lietu.
— Ļoti bēdīga, — viņš saka, salikdams kopā savu manikīrēto pirkstu galus. — Pavisam nelabojama meiča. Es esmu zemes iemītnieku speciāluzraugs, cienīgtēvs Džounss. Šo lietu izmeklēt tika uzdots man. Tā meiča nogalināja savu līgavaini un izdarīja pašnāvību. Viņai nebija nekāda attaisnojuma. Manā ziņojumā tiesai sīki izklāstīti fakti, kas visi ir pamatoti ar uzticamu liecinieku izteikumiem. Grēka alga ir nāve. Lai slavēts tas kungs!
Tiesas ierēdnis atvēra durvis un iznāca ārā.
— Nabaga meiča, — ar asaru acī sacīja zemes iemītnieku speciāluzraugs cienīgtēvs Džounss. — Tā bija viena no visbēdīgākajām lietām, ar kādām man jebkad iznākusi darīšana. Viņa, protams, tika...
— Attaisnota, — tiesas ierēdnis sacīja. — Panāc nu, Džounsiņ, šurpu. Tev laikam sagribējies patupēt virssardzē pie maizes un ūdens? Bet varbūt tev labāk patiktu Dienvidjūras salu misionāru vienībā, ko? Nu, ja tu man vēl nedibināti apcietināsi kādu, tu tiksi pārcelts, saprati? īstais vainīgais, kas tev šajā lietā jāsadabū rokā, ir kāds sarkanmatains, neskuvies un nevīžīgs vīrs, kas, izāvies zeķēs, sēž pie loga un lasa, kamēr viņa bērni spēlējas uz ielas. Un nedomā tu man vilkt garumā!
Nu, vai tas nav viens muļķīgs sapnis?
Elsija Ņujorkā
Nē, vīzdegunīgo lasītāj, šis stāsts nav Elsijas sērijas turpinājums. Taču, ja tā jūsu Elsija būtu dzīvojusi šeit, mūsu lielajā pilsētā, grāmatās par viņu varētu būt bijusi nodaļa, kas pārāk neatšķirtos no tā.
It īpaši jauniešu klimstīgajām kājām ir domātas cilpas un lamatas, ar ko sētin nosēti ir Manhatanas ceļi. Bet jaunatnes aizgādniecības iestādes pilsētā ir iepazinušās ar nelabā slazdiem, un pa bīstamo taku lielāko daļu patrulē to aģenti, kas nomaldījušos pūlas atturēt no briesmām, kuras tos apdraud. Un te jums tiks pastāstīts, kā viņi droši izvadīja manu Elsiju cauri visām briesmām uz mērķi, ko viņa centās aizsniegt.
Elsijas tēvs bija strādājis par piegriezēju zvērādas apmetņu un kažoku šūšanas firmā «Fokss un Oters» Brodvejas lejasgalā. Viņš bija vecs vīrs ar lēnu un klibojošu gaitu, tādēļ kāds šofera tiesības nesen ieguvis autovadītājs, gatavais gaļas mednieks, kādu dienu, kad trūka piemērotāka medījuma, notrieca zemē viņu. Veco vīru aizveda mājās, kur viņš veselu gadu pavadīja uz gultas un tad nomira, atstādams divus dolārus piecdesmit centus skaidrā naudā un vēstuli no mistera Otera ar solījumu darīt visu, kas vien viņa spēkos, lai palīdzētu savam ilggadējam darbiniekam. Vecais piegriezējs šo vēstuli uzskatīja par vērtīgu mantojumu meitai, un viņš ar lepnumu ielika to viņai rokās, kad baismīgā tīrītāja un labotāja šķēres šņāpa pušu viņa dzīvības pavedienu.
Tā bija replika namsaimniekam; viņš parādījās uz skatuves un nospēlēja savu lomu lielajā izlikšanas skatā. Sniegputeņa, kurā Elsijai, tīstot plecus mazajā, sarkanajā vilnas šallē, izzagties laukā, nebija, taču viņa izgāja ārā, nerēķinoties ar dramatisko trīsvienību. Un, kas attiecas uz sarkano plecu lakatu, lai tas iet, kur nācis! Elsijas sinepju krāsas rudens mētelis bija lēts, bet tam bija tāds pats piegriezums un tas piegulēja tikpat nevainojami kā labākie Foksa un Otera darinājumi. Turklāt laimes zvaigzne viņai bija dāvājusi patīkamu ārieni un acis tik zilas un nevainīgas kā rakstāmpapīra jaunā nokrāsa, un no tiem divarpus dolāriem viņai bija palicis vēl vesels dolārs. Un vēstule no mistera Otera. Paturiet acīs vēstuli no mistera Otera! Tā ir svarīgs pieturas punkts šajā stāstā. Vēlos, lai tajā viss būtu skaidrs no paša sākuma. Kriminālliteratūra tagad ir tādā pārpilnībā, ka pēc tās vairs nav pieprasījuma.
Un tā nu mēs sastopam Elsiju, šādi apgādātu, gatavu doties pasaulē meklēt laimi. Vēstulei no mistera Otera piemita viena vaina — pēc tajā uzrādītās adreses firma vairs nebija atrodama, jo pirms kāda mēneša tā bija pārcēlusies citur. Taču Elsija domāja, ka viņa to varētu uziet. Viņa bija dzirdējusi, ka policisti, ja tos pieklājīgi palūdzot vai piespiežot izmeklēšanas komisija, izdodot prasītās ziņas un adreses. Tāpēc pie Simt septiņdesmit septītās ielas viņa iekāpa iekšpilsētas virzienā ejošā tramvajā un brauca uz dienvidiem līdz Četrdesmit otrajai, kam, pēc viņas pārliecības, vajadzēja būt pašam salas galam. Tur viņa neapņēmīgi apstājās iepretī mūrim, jo lielpilsētas dārdoņa un steiga viņai bija kaut kas jauns. Tā Ņujorkas nomale, kurā viņa dzīvoja, bija gandrīz vai lauki, tik tālu ārpilsētā, ka piena pārdevēji tur rītos pamodina ļaudis, čīkstinādami ūdens sūkņus, nevis grabinot kannas.Jauns cilvēks ar laipnu, iedegušu seju un mīkstu platmali, iegriezdamies galvenajā centrālstacijā, pagāja garām Elsijai. Tas bija Henks Ross no Saulespuķu rančo Aidaho štatā atceļā uz mājām no apmeklējuma austrumpiekrastē. Henka sirds bija smaga, jo Saulespuķu rančo bija vientuļa vieta, kur trūka sievietes klātbūtnes. Viņš bija cerējis savas viesošanās laikā atrast kādu, kas saderīgi dalītos viņa labklājībā un mājā, taču Gothemas meičas nebija atbildušas viņa gaumei. Bet, iedams iekšā stacijas ēkā, viņš ar priekā strauji pukstošu sirdi pamanīja Elsijas pievilcīgo, skaidro seju un stāju, kurā jaudās šaubas un vientulība. Nemaldīga īsta rietumnieka atskārta viņam teica, ka te bija viņa mūža draugs. Šo meiteni viņš spētu mīlēt, to viņš apzinājās; viņš tai sagādātu tādas ērtības un lolotu to tik rūpīgi, ka tā būtu laimīga, un panāktu, ka viņu rančo tur, kur agrāk izauga tikai viena saulgrieze, izaugtu divas.
Henks griezās atpakaļ un devās pie viņas. Paļāvībā, ka rīkojas godīgi — bet viņa godīgums līdz šim vēl nekad nebija ticis apšaubīts —, viņš, nonācis pie meitenes, noņēma savu mīksto platmali. Uzmetusi viņam biklu, kautrīgas apbrīnas pilnu skatienu, Elsija tikai paguva ievērot fermera atklāto, vīrišķīgi skaisto seju, kad viņam jau uzklupa dūšīgs policists, sagrāba viņu aiz apkakles un piespieda pie mūra. Divus kvartālus tālāk no kāda īres nama iznāca kramplauzis ar sudrablietām pilnu maisu uz pleca, bet tas jau nu nepavisam neattiecas uz šo lietu.