— Nekaunies taisīt tos savus pieciršanas numurus taisni manā acu priekšā, ko? — kruķis kliedza. — Es tev rādīšu, kā manā apgaitā bāzties virsū nepazīstamām lēdijām! Nāc, iesim!
Elsija nopūzdamās novērsās, kad fermeri vilka projām. Viņai bija paticis efekts, ko bija izraisījušas viņa gaiši zilās acis saules brūninātajā sejā. Iedomājusies, ka nokļuvusi jau tajā pilsētas daļā, kur bija strādājis viņas tēvs, Elsija gāja uz dienvidiem, cerēdama atrast kādu, kas varētu viņai parādīt ceļu uz firmu «Fokss un Oters».
Bet vai tad viņa maz gribēja uziet misteru Oteru? Viņa bija mantojusi labu tiesu no vecā piegriezēja neatkarības. Cik daudz labāk būtu, ja viņa varētu sameklēt darbu un uzturēt sevi pati, negriežoties pēc palīdzības pie mistera Otera!
Elsija ieraudzīja uzrakstu «Darba apgādes kantoris» un gāja iekšā. Uz krēsliem gar sienām sēdēja daudz meiteņu. Vairākas labi ģērbtas dāmas nopētīja viņas. Sirma, labsirdīga izskata veca lēdija čaukstošā zīda kleitā piesteidzās pie Elsijas.
— Mīļais bērns, — viņa sacīja maigā un laipnā balsī, — vai jūs meklējat vietu? Man tik ļoti patīk jūsu āriene un izturēšanās. Man vajadzīga jaunava, kas reizē varētu būt gan mana apteksne, gan arī līdzbiedrene. Pie manis jums būs labi dzīves apstākļi, un es jums maksāšu trīsdesmit dolārus mēnesī.
Pirms Elsija paspēja izstomīt, ka ar prieku un pateicību pieņem šo piedāvājumu, jauna sieviete ar zelta acenēm uz kaulainā deguna un jakas kabatās sabāztām rokām satvēra viņas elkoni un pavilka viņu sānis.
— Esmu mis Tiklbauma, — viņa sacīja, — no biedrības, kuras uzdevums ir novērst, ka darbā iekārtojas jaunas meitenes, kas meklē darbu. Pagājušajā nedēļā mēs nepieļāvām pieņemt vietas četrdesmit septiņām meitenēm. Esmu šeit, lai jūs aizsargātu. Uzmanieties no katra, kas jums piedāvā vietu. Kā jūs varat zināt, ka šī sieviete negrib piespiest jūs strādāt par drupinātāju ogļraktuvēs vai noslepkavot, lai tiktu pie jūsu zobiem? Ja jūs iestāsieties jebkurā darbā bez mūsu biedrības atļaujas, jūs aizturēs kāds no mūsu aģentiem.
— Bet ko lai es iesāku? — Elsija jautāja. — Man nav ne māju, ne naudas. Man kaut kas ir jādara. Kādēļ es nedrīkstu pieņemt šīs laipnās lēdijas piedāvājumu?
— To es nezinu, — mis Tiklbauma atbildēja. — Tā ir mūsu Darba devēju atcelšanas komitejas darīšana. Mans pienākums ir tikai raudzīties, lai jūs nedabūtu vietu. Jūs man uzdosiet savu vārdu un adresi un katru ceturtdienu pieteiksieties pie mūsu sekretāres. Mums rindā ir pierakstītas sešsimt meitenes, kam ar laiku tiks atļauts iestāties darbā, tiklīdz kādam no mūsu reģistrā ievestajiem, par piemērotiem atzītajiem darba devējiem, kuru skaits patlaban sasniedz divdesmit septiņus, pagadīsies kāda brīva vieta. Katra mēneša trešajā svētdienā jūs tiekat gaidīta mūsu dievnamā uz lūgšanām, mūziku un limonādi.
Pateikusies mis Tiklbaumai par laikus no viņas saņemto brīdinājumu un padomu, Elsija steidzās projām. Galu galā rādījās, ka viņai tomēr būs jāmēģina atrast misteru Oteru.
Taču, nogājusi dažus kvartālus, viņa kāda saldumu veikala logā ieraudzīja sludinājumu «Vajadzīga kasiere». Iekšā viņa bija un pieteicās uz šo vietu, iepriekš ātri atskatījusies pār plecu, lai pārliecinātos, vai strādāt neļāvēja nav viņai sekojusi.
Konditorejas īpašnieks bija labvēlīgs, pēc piparmētrām smaržojošs vecs vīrs, kas, diezgan pamatīgi iztaujājis Elsiju, nolēma, ka viņa ir tieši tāda meitene, kāda viņam bija nepieciešama. Savus pienākumus pildīt viņai vajadzēja sākt tūliņ, tādēļ Elsija ar pateicīgu sirdi vilka nost sinepju krāsas mēteli un jau gatavojās apsēsties uz kasieres ķebļa.Bet, pirms viņa paguva to izdarīt, kārna lēdija ar tērauda acenēm un melniem cimdiem nostājās viņas priekšā, pavērsusi pret viņu garu pirkstu, un iesaucās: — Jaunava, atturieties!
Elsija atturējās.
— Vai jūs zināt, — melni tēraudainā lēdija sacīja, — ka, pieņemot šo vietu, jūs varat kļūt par iemeslu tam, ka jau šodien pat simts dzīvības neciešamās mokās iet bojā un tikpat daudz dvēseles pazušanā?
— Nē, nezinu, — Elsija teica izbiedētā balsī. — Kā tad es to varētu izdarīt?
— To izdarīs rums, — lēdija sacīja, — ruma dēmons. Vai jūs zināt, kāpēc tik daudz cilvēku dabū_ galu, kad teātrī izceļas ugunsgrēks? Konjaka konfekšu dēļ. Konjaka konfektēs slēpjas ruma dēmons. Mūsu sabiedrības dāmas izrādes laikā sēž teātros krietni apreibušas no šo ar konjaku pildīto saldumu ēšanas. Kad uguns velns tām gāžas virsū, tās nav spējīgas izglābties. Saldumu veikali ir sātana spirta brūži. Ja jūs palīdzat izplatīt šos mānīgos kārumus, jūs palīdzat iznīcināt savu līdzcilvēku miesas un dvēseles, pildīt cietumus, trako mājas un nespējnieku patversmes. Padomājiet par to, jauniete, iekams jūs pieskaraties naudai, par kuru tiek pārdotas konjaka konfektes.
— Apžēliņ! — Elsija apmulsusi iesaucās. — Es nezināju, ka konjaka konfektēs ir rums. Bet man taču no kaut kā ir jādzīvo. Ko lai es iesāku?
— Atsakieties no tās vietas, — lēdija atbildēja, — un nāciet man līdzi. Es pateikšu, ko jums darīt.
Pēc tam kad Elsija bija pavēstījusi konditorejas īpašniekam, ka par kasieres darbu ir pārdomājusi, viņa uzvilka mēteli un izgāja lēdijai līdzi uz ietves, kuras malā gaidīja smalks auto.
— Meklējiet kādu citu darbu, — melni tēraudainā lēdija sacīja, — un palīdziet iznīdēt daudzgalvaino ruma dēmonu. — Un viņa iekāpa automobilī un aizbrauca.
— Šķiet, ka tomēr neatliks nekas cits kā uzmeklēt misteru Oteru, — Elsija apbēdināta teica, nogriezdamās pa ielu uz leju. — Un žēl man jau arī ir, jo es daudz labprātāk izlauztu sev ceļu dzīvē pati bez citu palīdzības.
Četrpadsmitās ielas tuvumā Elsija pamanīja plakātu, piespraustu pie kādas vārtu ejas sienas, uz kura bija rakstīts: «Piecdesmit meitenes, prasmīgas šuvējas, steidzīgi vajadzīgas pie teātra kostīmiem. Laba izpeļņa.»
Viņa jau grasījās doties iekšā, kad nopietns, viscaur melnā tērpies vīrs uzlika viņai uz pleca roku.
— Mīļais bērns, — viņš sacīja, — es jūs ļoti lūdzu, neejiet tajā velna ģērbtuvē.
— Ak tu debestiņ! — Elsija mazliet nepacietīgi iesaucās. — Velns liekas sagrābis savā varā visus Ņujorkas uzņēmumus. Kas tad šim vainas?
— Šī ir tā vieta, — nopietnais vīrietis sacīja, — kur tiek gatavotas sātana regālijas, citiem vārdiem, kostīmi, ko valkā uz skatuves. Skatuve ir ceļš uz postu un iznīcību. Vai jūs gribētu apdraudēt savu dvēseli, ļaujot izmantot savu rokudarbu tā atbalstam? Vai jūs, mīļais bērns, maz zināt, kur nonāk aktieri un aktrises pēc tam, kad priekškars aiz viņiem nolaidies pēdējo reizi?
— Kā nu ne, — Elsija atbildēja. — Varietē. Bet vai jūs tiešām domājat, ka tas būtu nekrietni, ja es ar šūšanu nopelnītu druscītiņ naudas iztikai? Man pēc iespējas drīzāk jādabū kāds darbs.
— Jūs tikai domājat par savu miesu taucēšanu! — izsaucās cienījamais džentlmenis, paceldams rokas. — Es jūs, bērns, gauži lūdzu pagriezt muguru šim grēka un netaisnības perēklim.
— Bet no kā lai es dzīvoju? — Elsija jautāja. — Man jau nemaz tā netīk šūt tai muzikālajai komēdijai, ja tā ir tik slikta, kā jūs sakāt, bet man visādā ziņā ir jādabū kāda vieta.
— Tas kungs gādās, — nopietnais cilvēks sacīja. — Pagrabā zem cigāru veikala blakus baznīcai katru svētdienu pēcpusdienā notiek bezmaksas bībeles stundas. Miers ar jums. Amen. Ardievu!
Elsija gāja savu ceļu. Drīz viņa nonāca rūpniecības rajonā, kur bija daudz fabriku. Pie lielas ķieģeļu ēkas bija zeltīta izkārtne «Pouzijs un Trimers. Mākslīgās puķes». Zem tās uz nesen izstiepta audekla gabala bija lasāmi šādi vārdi: «Vajadzīgas piecsimt mācekles. Jau sākumā laba alga. Pieteikties otrajā stāvā.»