Elsija devās uz durvīm, pie kurām bariņos bija sapulcējušās savas divdesmit vai trīsdesmit meitenes. Kāda liela meiča ar melnu salmu cepuri, novilktu uz acīm, aizšķērsoja viņai ceļu.
— Ei tu, — meiča uzsauca, — vai tu taisies iet tur iekšā, lai dabūtu šanci?
— Jā, — Elsija atbildēja, — man ir vajadzīgs darbs.
— Neej nu vis, — meiča sacīja. — Es ir mūsu streiklaužu komitejas priekšsēdētāja. Mēs, četrsimt skuķi, ir izsviesti uz ielas tikai tāpēc vien, ka mēs prasījām pielikt piecdesmit centus nedēļā pie algas, ledus ūdeni un lai meistars nodzen unsas. Tu ir pārāk glīšs skuķis, lai būtu streiklauzis. Vai tu negribētu mums palīdzēt, mēģinot atrast šanci kaut kur citur, jeb vai tev labāk patiktos, lai tev samaitā ģīmīti?
— Es pamēģināšu kaut kur citur, — Elsija sacīja. Bezmērķīgi klīzdama austrumu virzienā, viņa nokļuva līdz Brodvejai, un tur viņai sirds salēcās, ieraugot izkārtni «Fokss un Oters», kas stiepās pāri visai kādas augstceltnes priekšpusei. Šķita, ka neredzams pavadonis būtu viņu aizvedis pie tās cauri visiem neauglīgo darba meklējumu sānceļiem. Viņa steidzās iekšā un ar kādu darbinieku iesūtīja misteram Oteram savu vārdu un viņas tēvam rakstīto vēstuli. Elsija nekavējoties tika ievesta viņa kabinetā.
Kad viņa ienāca, pie rakstāmgalda sēdošais misters Oters piecēlās un ar sirsnīgu viesmīlīga namatēva smaidu satvēra Elsijas abas rokas. Viņš bija patukls vīrs gandrīz pusmūža gados ar iepliku galvu un zelta acenēm, pieklājīgs, labi ģērbies un starojošs.
— Redz tik, redz tik, tātad tā ir Bītija meitiņa! Jūsu tēvs bija viens no mūsu pašiem lietpratīgākajiem un visaugstāk vērtētajiem meistariem. Viņš nekā nav atstājis? Redz tik, redz tik! Ceru, ka mēs vēl neesam aizmirsuši viņa uzticamo darbu. Esmu pārliecināts, ka mums patlaban ir brīva manekenes vieta. O, tā ir viegla nodarbošanās — nekā nav vieglāka par to.
Misters Oters paskandināja zvaniņu. Gardegunīgs klerks iebāza durvju spraugā daļu no sava auguma.
— Atsūtiet pie manis mis Hokinsu! — misters Oters teica. Mis Hokinsa atnāca.
— Mis Hokinsa, — misters Oters sacīja, — atnesiet mis Bitijai uzlaikošanai vienu no tiem Sibīrijas caunu kažokiem un... pa, pa... vienu no tām jaunā parauga melnajām tilla cepurēm ar baltajām spalvām!
Pietvīkušiem vaigiem, strauji elpodama, Elsija stāvēja augsta spoguļa priekšā. Viņas acis mirdzēja kā blāvas zvaigznītes. Viņa bija skaista. Ak vai, viņa bija skaista!
Kā es vēlos, kaut varētu šajā vietā pielikt stāstam punktu! Nu kad tas izčibētu! Es to arī izdarīšu. Un tomēr nē, pavedienam jāļauj iztecēt. Ne jau es to izdomāju. Es to tikai atkārtoju.
Man mīļuprāt gribētos gudro policistu, lēdiju, kas pasargā meitenes no darba, alkohola apkarotāju, kura mēģina izdeldēt konjaka konfektes, dvēseļu ganu, kam ir iebildumi pret aktieru skatuves tērpiem (tādi ir arī citiem), un visu to krietno ļautiņu tūkstošus, kas raujas melnās miesās, lai pasargātu jauniešus no lielpilsētas lamatām, apbērt ar puķēm un tad nobeigt, aprādot, kā, pateicoties tiem, Elsija nokļuva pie tēva labdara un sava laipnā drauga un glābēja no nabadzības. No visa tā iznāktu jauks vecā paveida Elsijas stāstiņš. Es būtu tā rīkojies ar lielāko prieku, taču man atliek vairs piebilst tikai pāris vārdu.
Kamēr Elsija apbrīnoja sevi spogulī, misters Oters iegāja tālruņa kabīnē un izsauca kādu numuru. Neprasiet, lai es to izpaustu.
— Oskar, — viņš sacīja, — rezervējiet man šovakar to pašu galdiņu... Ko? Nu to mauru zālē, pa kreisi no krāšņumkrūmiem... Jā, divām personām... Jā, parasto marku; un pie cepeša astoņdesmit piektā gada johanesburģieti. Ja tam nebūs vajadzīgā temperatūra, jums klāsies plāni... Nē, viņa ne... Nē, viena cita — odziņa, Oskar, īsta odziņa!
Apnikušo un apnicīgo lasītāj, ar jūsu atļauju es beigšu, pārfrāzējot dažus vārdus, ko, kā jūs to atcerēsieties, ir rakstījis viņš — viņš no Gedshillas, kura priekšā, ja jūs nenoņemat cepuri, jums būs jāstāv ar apsegtu kāpostgalvu — jā gan, ser, ar kāpostgalvu.Pagalam, jūsu ekselence. Pagalam, biedrības un savienības. Pagalam, visu pakāpju cienīgtēvi un niecīgtēvi. Pagalam, reformatori un likumdevēji, jūs, kas esat piedzimuši ar dievišķu līdzjūtību sirdīs, bet ar godbijību dvēselēs pret naudu. Un tā visapkārt mums pagalam katru dienu.
Bērni džungļos
Montegjū Silvers, pats pārākais ielu tirgonis un ierāves mākslinieks visos rietumštatos, reiz Litlrokā man saka:
— Ja tev, Billij, dienās prāts sāk zaudēt asumu un tu paliec par vecu, lai godīgā ceļā apvestu ap stūri pieaugušos, dodies uz Ņujorku. Rietumos katru minūti piedzimst pa vientiesim, bet Ņujorkā tos iznērš gūzmām kā ikrus — nav iespējams visus pat saskaitīt!
Divus gadus vēlāk es ievēroju, ka nevaru atcerēties krievu admirāļu vārdus, un pamanīju virs savas kreisās auss dažus sirmus matus; tāpēc man kļuva skaidrs, ka pienācis laiks paklausīt Silvera padomam.
Kādudien ap divpadsmitiem iesoļoju Ņujorkā un devos pastaigā pa Brodveju. Tur es uzdūros pašam Silveram; šādu tādu vaļīgu konfekcijas izstrādājumu ieskauts, atslējies pret kādu viesnīcu, viņš ar zīda mutautiņu spodrina nagu mēnestiņus.
— Spēku izsīkums vai vecuma vājums? — es apvaicājos.
— Hallo, Billij, — Silvers saka, — priecājos tevi redzēt. Jā, man rādījās, ka rietumnieki ir uzkrājuši mazdrusciņ par daudz gudrības. Ņujorku es tiku pietaupījis uzēdām. Saprotu, ka apstrādāt šos ļautiņus ir zemiska nekrietnība. Neko lielu viņi nejēdz, pasauli ar necik nav redzējuši, un domāšana jau nu nepavisam nav viņu stiprā puse. Man nemaz nepatiktu, ja mana māte dabūtu zināt, ka es dīrāju šos plānprātiņus. Viņa audzināja mani kaut kam labākam.
— Vai vecā ādas maucēja pieņemamā istabā ir liels ļaužu pieplūdums? — es jautāju.
— Nav gan, — Silvers saka, — bet epiderma jau ar šodien nemaz nav vienīgā, ar ko var gūt panākumus. Esmu šeit tikai vienu mēnesi. Tomēr esmu jau gatavs sākt, un visi tie Villija Manhatana svētdienas skolas audzēkņi, kas brīvprātīgi pieteikušies par ādas donoriem manu materiālo apstākļu uzlabošanai, var mierīgi iesūtīt savas fotogrāfijas vakara avīzei.
— Esmu pamatīgi izpētījis Ņujorku, — Silvers saka, — turklāt lasījis katru dienu laikrakstus tm tāpēc pazīstu šo pilsētiņu tikpat labi kā municipalitātes kaķis pazīst katru no turienes īru ierēdņiem. Sejienieši krīt gar zemi, kauc un spārdās ar kājām, ja viņu nauda netiek pieņemta pietiekami ātri. Uznāc manā istabā, un es tev visu izstāstīšu. Vecās draudzības vārdā mēs, Billij, apstrādāsim šo miestiņu kopīgi.
Silvers uzved mani savā viesnīcas numurā. Tur viņam mētājas apkārt vesels lēvenis dažādu nevajadzīgu lietu.
— Naudas izdabūšanai no šiem lielpilsētas laukiem pastāv vairāk paņēmienu nekā Čārlstonā, Dienvidkarolīnas štatā, ir recepšu rīsu vārīšanai. Viņi uzķersies uz jebkuru no tiem. Viņu vairākumam smadzenes izlīdzinās. Jo lielākas ir viņu zināšanas, jo mazāka ir viņu saprašana. Are, nupatās kāds vīrs Dž. P. Morgānam iesmērēja Rokfellera juniora portretu eļļā par slaveno Andrea del Sārto gleznu «Jānis Kristītājs jaunībā»!
Vai tu, Billij, redzi tur to iespieddarbu saini tajā kaktā? Tās ir zelta raktuvju akcijas. Vienudien es uzsāku tās pārdot, bet jau pēc nepilnām divām stundām metu mieru. Kāpēc? Mani aizturēja par ielas aizsprostošanu. Ļaudis pirka tās kaudamies. Pa ceļam uz policijas iecirkni pārdevu veselu žūksni kārtībniekam, un tad es atlikušās izņēmu no apgrozības. Nevēlos, ka cilvēki man tāpat vien atdod savu naudu. Lai netiktu aizskarta mana pašcieņa, gribu viņiem sakarā ar darījumu likt kaut mazdrusciņ palauzīt galvu. Lai viņi vismaz uzmin izlaisto burtu vārdā Čik-ga vai izvelk pāris kārtis, pirms ļauju man samaksāt kaut centu no viņu naudas.