Ir jau vēl kāds cits pasākumiņš, kas sekmējās tik viegli, ka man vajadzēja no tā atteikties. Vai tu redzi to zilās tintes pudeli tur uz galda? Uztetovēju sev plaukstas virspusē enkuru, aizgāju uz kādu banku un iestāstīju, ka esmu admirāļa Djūija krustdēls. Tur man piedāvājās izsniegt tūkstoš dolārus, ja es par šo summu izrakstītu admirālim adresētu pārvedu vekseli, bet es nezināju sava tēvoča vārdu. Tas tomēr rāda, cik lētticīgi ļautiņi ir šajā pilsētā. Kas attiecas uz kramplaužiem, tad tos tagad neparko nepiedabū ieiet kādā namā, ja viņus tur nesagaida ar siltām vakariņām un pie galda neapkalpo studenti. Sperdami vienā speršanā, viņi nodara pāri ne tikvien iedzīvotājiem labākajos rajonos, bet pa visu pilsētu, un, manuprāt, ikvienam ir skaidrs, ka viņi saucami pie atbildības par aizskaršanu ar darbiem.
— Montij, — es saku, kad Silvers bija pieklusis, — var jau būt, ka tu savos spriedelējumos esi pareizi apskaidrojis Manhatanu, taču es par to šaubos. Esmu šajā pilsētā tikai divas stundas, bet kaut kā neesmu manījis, ka mums to kāds gatavotos pasniegt uz sudraba paplātes. Tajā ir pārāk maz rus in urbe, lai es ar to varētu būt mierā. Man labu tiesu pulkāk būtu pa prātam, ja šejieniešiem matos būtu ieķēries viens vai vairāki salmiņi un viņi dūšīgāk aizrautos ar velvēta vestēm un kastaņu karuļiem pie pulksteņu ķēdēm. Man viņi nemaz neizskatās tik lētticīgi.
— Tu arī to esi saķēris, Billij, — Silvers saka. — Ar to izslimo visi emigranti. Ņujorka ir lielāka par Litlroku un Eiropu, un iebraucēju tas biedē. Bet gan jau tev tas atkal pāries. Man tā vien gribas, es tev teikšu, iepļaukāt šejienes ļautiņus tāpēc, ka viņi man neatsūta veļas grozos visu savu naudu, apsmidzinātu ar baktericīdiem. Man šausmīgi nepatīk kāpt lejā un iet tai pakaļ uz ielas. Kas šajā pilsētiņā valkā briljantus? Bella, biržas blēža brūte, un Kvīnija, kāršu krāpnieka kundze. Piešūt bārdu ņujorkiešiem ir vieglāk nekā izšūt zilu rozi uz sedziņas. Ja mani šajā lietā vispār kaut kas uztrauc, tad vienīgi apziņa, ka salūzis cigāri, kad būšu piestūķējis visas kabatas pilnas ar divdesmitdolāru banknotēm.
— Ceru, ka tev, Montij, ir taisnība, — es saku, — bet es tomēr vēlos, kaut būtu apmierinājies ar mazumiņu Litlrokā. Fermeru skaits tur vienmēr ir pietiekami liels, lai kādus no tiem varētu piedabūt parakstīt petīciju pēc jauna pasta kantora, ko vēlāk var diskontēt apgabala bankā par divsimt dolāriem. Šķiet, ka šejieniešiem piemīt pašsaglabāšanās un sīkstulības instinkti. Baidos, ka mēs neesam pietiekami sagatavoti, lai ķertos pie šī medījuma.
— Nemaz neraizējies, — Silvers saka. — Šo Vientiešu ciemu pie Lēttiču pilsētas esmu novērtējis pareizi, tas ir tikpat droši kā Nortupe ir Hudzona un Istupe nepavisam nav upe. Te nudien ir (autiņi, kas dzīvo četrus kvartālus no Brodvejas un savā mūžā nav redzējuši nekādas citas ēkas kā tikai debesskrāpjus! Vienam kārtīgam, izdarīgam un šiverīgam rietumniekam gan te vajadzētu trīs mēnešu laikā kļūt pietiekami ievērojamam, lai iemantotu baznīctēvu žēlastību vai likumsargu nelabvēlību.
— Lai nu paliek hiperbolas, — es saku, — bet vai tev ir zināms kāds paņēmiens, kā bez aplinkiem izmānīt no sabiedrības vienu divus dolārus, negriežoties pēc palīdzības pie pestīšanas armijas vai neģībstot mis Helēnas Gūldas durvju priekšā?
— Dučiem, — Silvers saka. — Cik liels kapitāls tev, Billij, ir?
— Apaļš tūkstotis, — es viņam pavēstīju.
— Man ir tūkstoš divsimt dolāru, — viņš saka. — Sametīsimies kopā un griezīsim lielas lietas. Mēs varam tikt pie miljona tik daudzos veidos, ka es nemaz nezinu, ar kuru iesākt.
Nākamajā rītā Silvers atnāk man pakaļ uz viesnīcu, un viņš tā vien tik klaigā un kūsā tādā kā klusā priekā.
— Pēcpusdienā mums sarunāta tikšanās ar Džonu Pīrpontu Morganu, — viņš saka. — Kāds man zināms vīrs viesnīcā grib mūs sapazīstināt. Viņš ir draugos ar viņu. Viņš apgalvo, ka Morganam patīkot saieties ar cilvēkiem no rietumiem.
— Tas izklausās patīkami un ticami, — es saku. — Man nebūtu nekas pretī iepazīties ar misteru Morganu.
— Mums neko nekaitētu, — Silvers saka, — iepazīties ar dažiem finansu dūžiem. Man savā ziņā patīk biedriskums, ar kādu Ņujorka izturas pret citurieniešiem.
Silvera paziņu sauca par Kleinu. Pulksten trijos Kleins atveda savu Volstrīta draugu pie mums ciemos Silvera istabā. «Misters Morgans» daudzmaz izskatījās pēc saviem attēliem: ap kreiso kāju viņam bija aptīts frotē dvielis un ejot viņš atbalstījās uz spieķa.
— Misters Silvers un misters Peskads, — Kleins saka. — Būtu lieki, — viņš piemetina, — nosaukt dižā finansu...
— Liecies nu mierā, Klein, — misters Morgans saka. — Priecājos iepazīties ar jums, džentelmeņi; es ļoti interesējos par rietumštatiem. Kleins man stāsta, ka jūs ir no Litlrokas. Pēc manām domām, man tur kaut kur pieder viens vai divi dzelzceļi. Ja kādam no jums, puiši, būtu patika salaist pāris partiju pokera, es...
— Paklau, Pīrpont, — Kleins iekrīt valodā, — tu aizmirsties!
— Atvainojiet, džentelmeņi! — Morgans saka. — Kopš mani sākusi mocīt tā podagra, es ar ciemiņiem mājās lāgiem uzspēlēju kārtis. Vai neviens no jums, kamērt jūs sabijāt tamā Litlrokā, nepazināt Vienaci Pītersu, ko? Viņš dzīvoja Sietlā, Ņūmeksikas štatā.
Pirms mēs paspējām atbildēt, misters Morgans, skaļi klaudzinot spieķi pret grīdu, sāk staigāt apkārt pa istabu, pilnā balsī lādēdamies.
— Vai Volstrītā tavām akcijām šodien ir nosituši kursu, vai, Pīrpont? — Kleins smaidīdams apvaicājas.
— Akcijām! Nu nē! — misters Morgans rēc. — Man nedod mieru tā glezna, pēc kuras es aizsūtīju uz Eiropu savu pārstāvi, lai viņš to nopērk. Es nupatās iedomājos par to. Viņš man šodien atsūtīja kablogrammu ar ziņu, ka tā nav atrodama visā Itālijā. Par to gleznu es kaut vai rīt ir gatavs noskaitīt piecdesmit tūkstoš dolārus... jā, pat visus septiņdesmit piecus tūkstošus. Dodu tam cilvēkam brīvas rokas: lai viņš to pērk a la carte. Nevaru saprast, kādēļ mākslas galerijas pieļauj, ka da Vinči gleznu...
— Kā, mister Morgan, — Kleins saka, — es tak domāju, ka visas da Vinči gleznas jau ir tavā īpašumā.
— Kāda tad tā glezna īsti ir, mister Morgan? — Silvers jautā. — Tā droši vien ir tik liela kā vesela ēkas siena.
— Rādās, ka jūsu izpratne mākslas jautājumos ne velnam neder, mister Silver, — Morgans saka. — Tās gleznas platums ir divdesmit septiņas collas, garums — četrdesmit divas un nosaukums — «Mīlas dīkā stunda». Tā attēlo vairākas manekenes dejojam tustepu purpurkrāsas upes krastā. Telegrammā izteikta iespēja, ka glezna varētu būt atvesta te, pie mums, Savienotajās Valstīs. Bez tās mana kolekcija nekad nebūs pilnīga. Un nu, džentelmeņi, palieciet sveiki; mums, finansistiem, laikus ir jāiet gulēt, jo jāceļas ir agri.
Misters Morgans ar Kleinu kopīgi aizbrauca ormaņa pajūgā. Mēs ar Silveru pārrunājām, cik vientiesīgi un lētticīgi ir lieli vīri; Silvers sacīja, ka aplaupīt tādu cilvēku kā misters Morgans būtu kauna lieta, un es teicu, ka arī, pēc manām domām, tas nebūtu nekāds prāta darbs.