Pēc pusdienām Kleins liek priekšā izmest kādu līkumu pa pilsētu, un mēs visi trīs — es, viņš un Silvers — iet uz Septītās avēnijas pusi palūkoties, kas tur ir redzēšanas vērts. Kleins kāda lombarda skatlogā ierauga aproču pogas, kas izraisa viņā sajūsmu, un mēs visi ieejam iekšā, kamēr viņš tās nopērk.
Kad bijām atgriezušies viesnīcā un Kleins aizgājis uz savu numuru, Silvers, mētādamies ar rokām, pieklūp man klāt.
— Vai tu to redzēji? — viņš jautā. — Vai tu, Billij, to redzēji?
— Ko? — es noprasu.
— Nu, to gleznu, ko Morgans meklē. Tā karājas lombardā turpat aiz pults. Es nekā nesacīju tāpēc, ka tur bija Kleins. Tā ir tā pati, par to nevar būt nekādu šaubu. Meičas ir tik dabiskas, cik vien iespējams uzkrāsot, un augumi viņām ir tādi, kam četrdesmit sestā lieluma svārki būtu pašā laikā, ja vien viņas būtu apvilkušas svārkus, un viņas dejo tupeldanci mēļas upes malā. Ko tas misters Morgans tur tādu teica, cik viņš būtot ar mieru par to maksāt? Nu vai tad man vēl tev tas jāsaka! Tie tur, lombardā, tak nevar zināt, kas tā ir par mantu.
Nākamajā rītā, kad lombardu vēra vaļā, mēs ar Silveru jau gaidījām pie tā tik nepacietīgi, it kā gribētu ieķīlāt izejamo uzvalku, lai būtu par ko iedzert. Nesteidzīgi iegājuši iekšā, mēs sākām apskatīt pulksteņu važiņas.
— Tā nu gan jums ir viena varen čābiska bildīte tur augšā, — Silvers it kā nejauši ieminas lombardniekam. — Bet tas skuķis ar tām atkarenajām lāpstiņām un sarkano karodziņu mani kaut kā tomēr sajūsmina. Vai jūs, steigdamies to ātrāk nodabūt no naglas, ja es jums par to piedāvātu divus dolārus divdesmit piecus centus, pa ceļam nesaplēstu kādus trauslus priekšmetus?
Lombardnieks smaida un turpina mums rādīt apzeltītas pulksteņu važiņas.
— To gleznu, — viņš saka, — pirms gada ieķīlāja kāds itāliešu džentlmenis. Es viņam par to aizdevu piecsimt dolārus. Tās nosaukums ir «Mīlas dīkā stunda», un tā ir Leonardo da Vinči darbs. Pirms divām dienām notecēja likumīgais termiņš, un tā tika laista pārdošanā kā neizpirkta ķīla.
Pēc pusstundas mēs ar Silveru, samaksājuši lombardniekam divtūkstoš dolārus, izgājām uz ielas ar gleznu rokās. Silvers ar to iekāpa ormaņa ratos un devās uz Morgana biroju. Es aiziet uz viesnīcu un gaidu tur viņu atpakaļ. Silvers pārnāk divu stundu laikā.
— Vai tu tikies ar misteru Morganu? — es jautāju. — Cik viņš tev par to samaksāja?
Silvers apsēžas un niekojas ar galdauta bārkšu pušķi.
— Patiesību sakot, es misteru Morganu netiku redzējis, — viņš atbild, — jo misters Morgans jau veselu mēnesi ir Eiropā. Taču man nedod mieru kas cits: tā pati bilde ir dabūjama kurā katrā universālveikalā par trim dolāriem četrdesmit astoņiem centiem ar visu ietvaru. Bet par ietvaru vienu pašu tur prasa trīsarpus dolārus — un to nu es nekādi nevaru saprast.
Izbaudīts uz savas ādas
Pavasaris pamirkšķināja ar stiklainu skatekli žurnāla «Minerva» redaktoram Vestbrukam un noveda viņu no ceļa. Ieturējis pusdienas savā iemīļotajā stūrītī kādā Brodvejas viesnīcas restorānā, viņš devās atpakaļ uz redakciju, kad viņa kājas iepinās ziedonīgā draiskuļa cilpās. Citiem vārdiem sakot, viņš, iegriezies Divdesmit sestajā ielā austrumu virzienā, bez sarežģījumiem pārbrida satiksmes līdzekļu pavasara palus Piektajā avēnijā un bezmērķīgi klaiņoja pa plaukstošā Medisonskvēra celiņiem.
Rēnais gaiss un mazā parka iekārtojums — tā pamattonis, valdošais arī cilvēka un augu valsts radīšanas laikā, bija zaļš — gandrīz izraisīja idilliskas lauku ainavas ilūziju.
Dīgstošā zāle starp celiņiem bija apsūbējuša vara krāsā — indīgi zaļa, tā atsauca atmiņā to likteņa pabērnu baru, kuri vasarā un rudenī te naktīs bija atraduši patvērumu. Pumpuri, kas raisījās kokos, izskatījās kaut kā savādi pazīstami tiem, kuri iepazinuši botāniku no zivju ēdiena garnējuma četrdesmit centu pusdienās. Debesis virs galvas bija tajā gaišajā akvamarīna nokrāsā, ko salona dzejnieki izmanto par atskaņu vārdiem «pils», «sils» un «stils», Vienīgais dabiskais un izteiktais no visiem šeit redzamajiem ietonējumiem bija tas mānīgi zaļais, ar kādu te nesen bija tikuši atsvaidzināti soli, — kaut kas vidējs starp marinēta gurķa un pērn pirkta melna, impregnēta, garantēti neplūkoša lietusmēteļa krāsu pēc vienas sezonas. Taču lielpilsētā uzaugušā redaktora Vestbruka acīm šī ainava šķita īsts meistardarbs.
Un nu, neatkarīgi no tā, vai jūs piederat pie to eņģeļiem līdzīgo cilts, kuriem smalkjūtība ne visur ļauj ieiet, vai arī pie tiem otrajiem, kas bez apdomās speras tik iekšā, jums būs jāpiedalās īslaicīgā iebrukumā redaktora Vestbruka garīgajā pasaulē.
Redaktora Vestbruka dvēsele bija apmierināta un rimta. Viss «Minervas» aprīļa metiens bija ticis pārdots jau pirms mēneša desmitās dienas — pie tam kāds laikrakstu pārdevējs no Kiokakas bija atrakstījis, ka viņš būtu varējis pārdot vēl piecdesmit eksemplārus, ja vien viņam tie būtu bijuši. Žurnāla īpašnieki tika paaugstinājuši viņa (redaktora) algu; viņš tikko bija pieņēmis darbā un pārvedis mājās nesen Ņujorkā iebraukušu virēju, īstu dārgumu, kas baidījās no policistiem; un rīta avīzes bija iespiedušas bez saīsinājumiem runu, ko viņš bija teicis kādā izdevēju banketā. Turklāt viņa sirdī vēl arvien atbalsojās gaviļainās tās lieliskās dziesmas skaņas, ko viņa apburošā jaunā sieva tika viņam dziedājusi, pirms viņš torīt izgāja no sava dzīvokļa labā pilsētas rajonā. Pēdējā laikā viņa izrādīja jūsmīgu interesi par vokālo mākslu un jau agri sāka cītīgi vingrināties. Kad viņš sievai izteica atzinību par gūtajiem panākumiem balss izkopšanā, viņa aiz prieka par uzslavu vīru gandrīz nosmacēja savos apkampienos. Un bez visa tā viņš vēl sajuta arī spēcinošo, labdarīgo dziedēkli, ko doktors Ziedonis izdalīja, apstaigādams atspirgstošās pilsētas palātas.
Kamēr redaktors Vestbruks lodāja starp parka solu rindām (kas jau pildījās ar klaidoņiem un palaidnīgu bērnu pieskatītājiem), viņš sajuta, ka viņa piedurkne tiek satverta un nelaista vaļā. Domādams, ka viņu grasās apgrūtināt kāds ubags, viņš, sataisījis nelaipnu un noraidošu sejas izteiksmi, pagriezās un ieraudzīja, ka viņu bija sagūstījis... Do... Seklfords Do, apdilis, gandrīz noskrandis; viņa citkārtējais smalkums aiz panīkuma ievilktajām dziļākajām līnijām tikpat kā nebija vairs saskatāms.
Kamēr redaktors atgūstas no pārsteiguma, varat iepazīties ar Do zibbiogrāfiju.
Viņš bija prozas rakstnieks un sens Vestbruka paziņa. Savā laikā viņi būtu varējuši saukties pat par tuviem draugiem. Toreiz Do turējās nauda un viņš dzīvoja pieklājīgā īres namā netālu no Vestbruka. Abas ģimenes bieži gāja kopā uz teātri un viesībām. Misis Do un misis Vestbruka kļuva sirdsdraudzenes. Bet tad kādu dienu sīks astoņkāja tausteklis tāpat vien, joka pēc aprija Do kapitālu, un viņš pārvācās uz Gremersi parka apkārtni, kur par nieka naudu var sēdēt uz sava čemodāna zem astoņžuburu lustras pretī Karāra marmora kamīnam un noskatīties peļu rotaļā uz grīdas. Do cerēja nopelnīt iztiku, nodarbojoties ar literatūru. Šad un tad viņš pārdeva kādu stāstu. Daudzus viņš iesniedza Vestbrukam. Vienu vai divus no tiem «Minerva» iespieda, pārējos atsūtīja atpakaļ. Katram atraidītajam manuskriptam Vestbruks pievienoja paša rūpīgi un pārdomāti uzrakstītu vēstuli, sīki aprādīdams iemeslus, kuru dēļ viņš to uzskata par nepieņemamu. Redaktoram Vestbrukam bija sava skaidra koncepcija par to, no kādām sastāvdaļām veidojas labs daiļdarbs. Do atkal bija pašam sava. Misis Do prātu galvenokārt nodarbināja sastāvdaļas tām trūcīgajām maltītēm, ko viņai ar lielām pūlēm izdevās sagādāt. Reiz Do viņai jūsmīgos vārdos klāstīja par dažu franču rakstnieku izcilību. Pusdienā ēdamā uz galda bija tik daudz, ka izsalcis skolēns to būtu varējis notiesāt vienā paņēmienā, Do aizrādīja.