«Lieliski!» es saku, juzdamies pacilāts. «Jāatzīst, ka šoreiz tu tik tiešām esi nepārspējams.»
«Mēs brauksim ar rīta vilcienu,» Endijs saka. «Tev labāk vajadzētu savākt savas apkaklītes, aproces un avīžu izgriezumus.»
«Lieliski!» es saku. «Būšu gatavs laikā. Bet Endij,» es piemetinu, «kā es vēlos, kaut būtu varējis sastapt to profesoru Džeimsu Dārnliju Makorklu pirms viņa aiziešanas. Man tā ziņkārojas redzēties ar šo cilvēku.»
«Tas ir viegli nokārtojams,» Endijs saka, pagriezdamies pret spēļu nama turētāju.
«Džim,» Endijs saka, «iepazīsties ar misteru Pītersu.»
Roka, kas vanda pasauli
— Ne mazums mūsu ievērojamo vīru, — es sacīju (blakus daudz kam citam), — ir atzinuši, ka viņiem par saviem panākumiem jāpateicas kādas lieliskas sievietes atbalstam un uzmundrinājumam.
— Zinu, — sacīja Džefs Pīterss. — Esmu lasījis vēsturē un mitoloģijā par Žannu d'Arku, madāmu Jeilu, misis Kodlu, Ievu un citām izcilām pagātnes sievietēm. Bet, pēc manām domām, mūsdienu sieviete ir maz noderīga politiskā un saimnieciskā dzīvē. Un vispār, kur gan viņa ir pārāka? Vislabākie pavāri, dāmu cepurnieki, slimnieku kopēji saimniecības vadītāji, stenogrāfi, ierēdņi, frizieri un veļas mazgātāji taču ir vīrieši. Un no pārējiem darbiem gandrīz vienīgais, kurā viņa vīrieti var cirst pušu, ir sievietes lomas tēlotāja vodeviļā.
— Es nu gan iedomājos, ka vienu otru reizi jums šā vai tā būs iznācis pārliecināties par sievietes prāta un intuīcijas noderību jūsu... nu... darbalaukā.
— Nu, un kāpēc gan ne, — Džeīs sacīja ar izteiksmīgu galvas mājienu, — kāpēc lai jūs to neiedomātos? Taču sieviete ir galīgi neuzticams līdzdalībnieks katrā krietnā krāpšanā. Viņai viegli var uznākt godīgums taisni tad, kad pasākums visvairāk atkarīgs tieši no viņas. Reiz es to izbaudīju.
Billu Hamblu, manu senu draugu teritorijās, bija apsēdusi ilūzija, ka viņam nepieciešams, lai viņu ieceļ par teritorijas federālās policijas priekšnieku. Tajā laikā mēs ar Endiju nodarbojāmies ar taisnu un likumīgu tirdzniecību — pārdevām pastaigas spieķus. Ja pircējs, noskrūvējis savam ieguvumam rokturi, pacēla to pie mutes, tad kā balva par šādu atjautīgu rīcību viņam pa rīkli uz leju noguldza puspinte laba rudzu viskija. Policija mūs ar Endiju reizēm traucēja, un, kad Bills man ierunājās par savām uzplijīgajām tieksmēm, sapratu, ka viņa iecelšana policijas priekšnieka amatā varētu sekmēt firmas «Pīterss un Takers» darbību.
«Džef,» Bills man saka, «tu esi mācīts un skolots cilvēks, turklāt tev ir izglītība un informācija ne vien par pamatiem, bet arī par faktiem un zināšanām.»
«Tā ir,» es saku. «Un es nekad to nav nožēlojis. Es nav no tiem,» es saku, «kas ir gatavi mazināt izglītības vērtību, atceļot par to maksu. Kā tev šķiet,» es prasu, «kas cilvēcei ir vairāk vajadzīgs — literatūra vai rikšošanas sacīkstes?»
«Nu... ē... uzspēlēt kār... es, protams, domāju kārtīgiem dzejniekiem un lieliem rakstniekiem vienmēr, protams, ir pirmā roka,» Bills saka.
«Tiesa,» es saku. «Bet kāpēc tad finansu filantropijas gudrās galvas par ieeju hipodromā prasa divus dolārus, bet bibliotēkā laiž iekšā par brīvu? Vai tad tā var masās iepotēt,» es saku, «pareizu priekšstatu par abu šo kultūras līmeņa celšanas un graušanas līdzekļu relatīvajām vērtībām?»
«Tu diskutē par lietām, kas stāv pāri manai saprašanai un runas dāvanām,» Bills saka. «Es jau tikai gribu, lai tu aizbrauc uz Vašingtonu un izplēs priekš manis to vietu. Es neko nejēdzu par kultivēšanu un citām tādām intrigām. Esu vienkāršs pilsonis, un tas darbs man ir vaidzīgs. Esu nogalējis septiņus cilvēkus,» Bills saka, «man ir deviņi bērni; no pat pirmā maija esu bijis krietns republikāņu partijas biedrs; ne es protu lasīt, ne rakstīt, un es neredzu nekāda pamata, kāpēc lai es nederētu sitam postamentam. Un es domāju,» Bills turpina, «tas tavs kormpaljons misters Takers arī ir diezgan izmanīgs vīrs un pēc dabas pietiekoši delinkvents un diskrecionārs, lai varētu tev palīdzēt izdabūt man to amatu. Es došu jums rokasnaudu,» Bills saka, «tūkstoš dolārus dzērieniem, kukuļiem un braukāšanai ar tramvaju pa Vašingtonu. Ja jūs iegrozīsiet man to robu, es jums samaksāšu vēl tūkstoš dolārus skaidrā naudā un garantēšu nesodītu riteņkrodziniecību ar viskiju uz divpadsmit mēnešiem. Vai tu esi pietiekoši liels rietumštatu patriots, lai palīdzētu man izdabūt šo lietu cauri Lielā tēva vitētajam vigvamam pašā tālākajā Pensilvānijas dzelzceļa austrumu pieturvietā?» Bills noprasīja.
Aprunājos par to ar Endiju, un viņam šī doma varen iepatikās. Endijs bija cilvēks ar sarežģītu raksturu. Viņš nebija ar mieru tā vilkt dzīvību kā es, pārdodot zemniekiem kaut kādu tādu daiktu kā kombinētu gaļas āmuru, kurpju karoti, sprogu šķēres, bīdatslēgu, nagu vīli, kartupeļu stampu un daudzoktāvu kamertoni. Endijs pēc dabas bija mākslinieks, kam atšķirībā no sprediķotajā vai morālista noteicošā nosliece nav materiālais aprēķins. Tāpēc mēs pieņēmām Billa piedāvājumu un laižās ceļā uz Vašingtonu.
Kad esam apmetušies viesnīcā Dienviddakotas avēnijā, es Endijam saku: «Tagad, Endij, mums pirmo reizi mūžā jādara kaut kas patiešām negodīgs. Aizkulišu politiskas mahinācijas ir kaut kas tāds, ar ko mēs neesam raduši nodarboties, taču Billa Hambla labā mēs esam spiesti blamēties. Taisnā un likumīgā darījumā,» es saku, «mēs varētu atļauties kādu nekrietnību vai apšaubāmu gājienu, bet tik neģēlīgā un derdzīgā ļaundarībā kā šī, man šķiet, skaidra un atklāta rīcība ir tā labākā. Ierosinu,» es saku, «piecsimt dolāru no šīs naudas nodot priekšvēlēšanu kampaņas valsts komitejas priekšsēdētājam, dabūt no viņa kvīti, nolikt šo kvīti prezidentam priekšā uz galda un izstāstīt viņam par Billu. Prezidents ir cilvēks, kas pratīs novērtēt kandidātu, kurš, lai tiktu pie vietas, ir gājis šādu ceļu, nevis izmantojis pazīšanās un sakarus.»
Endijs man piekrita, bet, pārsprieduši šo plānu ar viesnīcas administratoru, mēs no tā atteicāmies. Viņš mums pastāstīja, ka ir tikai viens veids, kā Vašingtonā panākt iecelšanu amatā, un tas ir — izmantot par starpnieci kādu lēdiju, kam ir sakari kongresā. Vienu tādu — kādu Eiveri — viņš mums ieteica un iedeva viņas adresi; pēc viņa vārdiem, tai esot liela teikšana sabiedriskās un diplomātiskās aprindās un sfērās.
Nākamajā rītā pulksten desmitos mēs ar Endiju aizgājām uz viesnīcu, kur viņa uzturējās, un mūs uzveda viņas pieņemamajā istabā.
Šī misis Eiveri bija acīm īsts baudījums un balzams. Viņai bija divdesmitdolāru zelta vērtszīmes mugurpuses krāsas mati, zilas acis, un tāda skaistuma sistēma salīdzinājumā ar kuru meiča uz jūlija žurnāla vāka izskatītos pēc Monongeihelas ogļu baržas virējas. Viņa valkāja sudraba vizuļiem rotātu kleitu ar dziļu kakla izgriezumu, briljanta gredzenus un auskarus. Rokas viņai līdz pleciem bija kailas, viena no tām bija aizņemta ar telefona aparātu uz galda, ar otru viņa dzēra tēju.
«Nu, puiši,» viņa pēc brīsniņa saka, «kas jums uz sirds?»
Pastāstīju viņai pēc iespējas īsākos vārdos, kas mums vajadzīgs priekš Billa un kādu cenu mēs varējām maksāt.
«Izgādāt valsts amatus rietumštatos,» viņa saka, «nav grūti. Nu paskatīsimies,» viņa saka, «kas mums to varētu dabūt cauri. Ar teritoriju pārstāvjiem nav ko niekoties. Domāju,» viņa saka, «ka senators Snaipers būs tas īstais. Viņš ir no kaut kurienes rietumos. Paskatīsimies, kā viņš ir pierakstīts manā personiskajā ēdienu kartē.» No kādas rakstāmgalda iedaļas, virs kuras piestiprināts burts «S», viņa izņem dažus papīrus.