— Tas ir Mopasāna sacepums, — misis Do sacīja. — Var jau būt, ka tā nav nekāda īsta māksla, taču es patiešām vēlētos, kaut tu uzrakstītu piecēdienu pusdienām romānu turpinājumos Mariona Kroforda un desertam sonetu Ellas Vīleres Vilkoksas garā. Esmu izsalkusi.
Tikpat tālu no panākumiem Seklfords Do bija arī todien, kad viņš raustīja redaktora Vestbruka piedurkni Medisonskvērā. Tā bija viņu pirmā atkalredzēšanās vairāku mēnešu laikā.
— Kā, Sek, vai tu tas esi! — Vestbruks diezgan neveikli sacīja, jo šo jautājumu varēja attiecināt uz rakstnieka pārvērtušos ārieni.
— Apsēdies uz brītiņu, — Do uzaicināja, vilkdams viņu aiz piedurknes. — Šeit ir mans kabinets. Uz tavējo es šādā izskatā nevaru aiziet. Nu apsēdies taču, tavu reputāciju tas neapdraudēs. Tie applūkātie putniņi uz citiem soliem noturēs tevi par augstas klases kramplauzi. Viņi jau nezinās, ka tu esi tikai redaktors.
— Smēķēsi, Sek? — redaktors vaicāja, piesardzīgi noslīgdams uz nāvējoši zaļā sola. Viņš, ja jau vispār piekāpās, vienmēr piekāpās izsmalcināti.
Do pakampa cigāru, kā zivju dzenis uzklūp asarim vai meiča metas uz šokolādes krēmu.
— Man ir tikai... — redaktors iesāka.
— Es jau zinu, tālāk vari neteikt, — Do sacīja. — Iedod man sērkociņus. Tev ir tikai desmit minūtes laika. Kā tev izdevās tikt garām manam durvju sargam un iekļūt manā darbistabā? Lūk, tur jau viņš iet, draudēdams ar rungu sunim, kas nav pratis izlasīt plāksnītes ar brīdinājumu «Staigāt pa zāli aizliegts».
— Kā veicas ar rakstīšanu? — redaktors apvaicājās.
— Paskaties uz mani, — Do sacīja, — un atbilde tev būs redzama. Nu nerādi taču tādu apmulsušu un laipnu, tomēr godīgu seju un neprasi man, kādēļ es nemeklēju vīnu darītavas aģenta vai kučiera vietu. Es cīnīšos līdz galam. Zinu, ka spēju uzrakstīt labus darbus, un es jūs, brāļus, piespiedīšu to atzīt. Es panākšu, lai jūs aizstājat vārdu «nožēlojam» ar «čeks», pirms vēl būšu ticis ar jums galā.
Redaktors Vestbruks caur savu degunkniebi noraudzījās ar saldsērīgu, viszinīgu, līdzjūtīgu un skeptisku izteiksmi — likumīgu tāda redaktora izteiksmi, kam uzmācas bezcerīgs autors.
— Vai tu izlasīji pēdējo manis aizsūtīto stāstu — «Dvēseles nemiers»? — Do jautāja.
— Ļoti uzmanīgi. Pēc tam man bija grūti izšķirties, nudien grūti, Sek. Tajā šis tas bija labs. Es uzrakstīju tev vēstuli, ko tam pievienot, kad to sūtīs atpakaļ. Es nožēloju, ka...
— Pietaupi tās savas nožēlas, — Do nikni sacīja. — Man no tām vairs nav ne silts, ne auksts. Gribu zināt iemeslus. Klāj vaļā! Sāc vispirms ar pozitīvo.
— Stāstā, — Vestbruks, neļāvis izlauzties nopūtai, nosvērti sacīja, — izmantots tikpat kā oriģināls sižets. Raksturu atklāsme ir pārākais, ko tu šajā ziņā līdz šim esi paveicis. Kompozīcija nav gandrīz ne ar ko sliktāka, ja neskaita dažas mazāk izdevušās pārejas, ko varētu uzlabot, nedaudz pārveidojot vai aizstājot ar jaunām. Stāsts citādi bija labs, izņemot...
— Es tātad protu rakstīt, vai ne? — Do viņu pārtrauca.
— Es vienmēr esmu sacījis, — redaktors teica, — ka tev ir savs stils.
— Vaina tātad ir...
— Tā pati vecā, — redaktors iekrita valodā. — Līdz kulminācijai tu noklusti kā īsts mākslinieks. Un tad tu pārvērties fotogrāfā. Nezinu, kāda veida ietiepīga apmātība tev uznāk, bet tā tu izdaries ar visu, ko vien raksti. Nē, es tomēr atsakos no salīdzinājuma ar fotogrāfiju. Ar visu savu nepieņemamo perspektīvu fotogrāfijai šad tad izdodas fiksēt īslaicīgu patiesības atblāzmu. Bet tu sabojā jebkuru atrisinājumu ar tiem pelēcīgajiem, garlaicīgajiem, visu iepriekšējo iespaidu iznīcinošajiem otas vilcieniem, uz kuriem esmu tev tik bieži aizrādījis. Ja tu paceltos līdz tām literārajām virsotnēm, kādas tu esi sasniedzis dramatiskajās ainās, un uzgleznotu tās tajās dzīvajās krāsās, ko prasa īsta māksla, pastnieks atstātu pie tavām durvīm mazāk biezu aplokšņu, uz kurām adrese rakstīta ar tavu paša roku.
— Kādi nieki un blēņas! — Do izsmējīgi iesaucās. — Tev joprojām galvā spokojas tas pats vecais kokzāģētavu karalis no mazpilsētas melodrāmas. Kad melnūsainais tēvainis nolaupa zeltmataino Besiju, viņas mātei, pēc tavām domām, katrā ziņā ar paceltām rokām jāmetas ceļos rampas gaismā un jāsaka: «Lai augstā debess ir mans liecinieks, ka nedz dienu, nedz nakti es nepazīšu mieru, pirms bezsirdīgais ļaundaris, kas atņēmis man manu bērnu, nebūs izjutis visu mātes atriebības bardzību!»
Redaktors Vestbruks izspieda nesatricināmas pašapmierinātības pilnu smaidu.
— Domāju, — viņš sacīja, — ka dzīvē tā sieviete izteiktos tieši tādiem vai ļoti līdzīgiem vārdiem.
— Nekur citur kā tikai uz skatuves — un arī tad ne lugā, kas piedzīvo sešsimto izrādi, — Do iekaisis sacīja. — Es tev pastāstīšu, ko viņa īstenībā teiktu. Viņa teiktu: «Ko! Besiju aizvedis svešs cilvēks? Ak tu žēlīgais tētīt! Bēdas bēdu galā! Sadabū manu otro cepuri, man jāsteidzas uz policijas iecirkni. Kāpēc neviens viņu nepieskatīja, es jums prasu. Dieva dēļ, nemaisieties man pa kājām, citādi es nekad netikšu galā. To cepuri ne — to brūno ar samta cilpmezgliem. Besija droši vien būs bijusi apmāta; parasti viņa svešiem neuzticas. Vai es neesmu uzlikusi par daudz pūdera? Ak kungs! Kā es esmu satriekta!»
— Lūk, tā viņa runātu, — Do turpināja. — Dzīvē cilvēki uztraukuma brīžos savus pārdzīvojumus nepauž augstā stilā vai teatrālā valodā. Viņi gluži vienkārši nav uz to spējīgi. Ja viņi šādos gadījumos vispār runā, viņi savas domas ietērpj tajos pašos vārdos, kurus lieto katru dienu, tikai dara to mazliet juceklīgāk, tas ir viss.
— Sek, — redaktors Vestbruks izteiksmīgi sacīja, — vai tu kādreiz esi izvilcis no tramvaja aizsargrežģa apakšas sakropļotu un nedzīvu bērna ķermenīti un uz savām rokām aiznesis un nolicis to priekšā viņa aiz bēdām kā prātu zaudējušajai mātei? Vai tu kādreiz esi to darījis un klausījies sāpju un izmisuma pilnos vārdos, kas neapzināti plūst no viņas lūpām?
— Nē. nekad, — Do atbildēja. — Bet vai tu esi?
— Neesmu gan, — redaktors Vestbruks atzinās, mazliet saraukdams pieri. — Taču es labi spēju iedomāties, ko viņa sacītu.
— Es tāpat, — Do nepiekāpās.
Un nu redaktoram Vestbrukam bija pienācis piemērots brīdis tēlot orākulu un apklusināt ietiepīgo līdzstrādnieku. Ne jau nu kaut kāds neatzīts literāts noteiks, kā pretēji «Minervas» redaktora teorijām runāt šī žurnāla varoņiem un varonēm.
— Manu dārgo Sek, — viņš sacīja, — ja es kaut ko sajēdzu no dzīves, es zinu skaidri, ka ikviens pēkšņs, dziļš un traģisks pārdzīvojums izraisa cilvēka sirdī pretrunīgu, atbilstošu, piederīgu un samērīgu jūtu izpausmi. Kāda daļa no šīs nenovēršamās saskaņas starp izteiksmi un jūtām attiecināma uz dabu un kāda uz mākslas ietekmi, būtu grūti nosakāms. Lauvenes, kam laupīti mazuļi, diženi drausmīgais rēciens dramatiski stāv tikpat augstu pāri tās parastajai smilkstoņai un ņurdoņai, kā Līra karaliski apgarotie izteikumi stāv pāri viņa vecīgajai vāvuļošanai. Bet tiesa ir arī tas, ka ikvienā, kā vīrietī tā sievietē, snauž kaut kas tāds, ko varētu nosaukt par neapzinātu dramatisma izjūtu, kuru atmodina pietiekami dziļš un spēcīgs pārdzīvojums, šī izjūta, iemantota no literatūras un teātra, mudina cilvēku ietērpt šīs emocijas valodā, kas piemērota to nozīmībai un scēniskajai vērtībai.