— Un Strēlnieka septiņu svēto seglu segu vārdā, kur tad literatūra un teātris to dabūjuši? — Do jautāja.
— No dzīves, — redaktors uzvaroši atbildēja.
Stāstu rakstnieks pietraucās kājās un daiļrunīgi, bet bez skaņas plātīja rokas. Viņam trūka vārdu, lai pienācīgi izteiktu savus iebildumus.Uz tuvējā sola kāds pluskatains saules brālis atvēra sasarkušās acis un ieraudzīja, ka vienam no viņa likteņa biedriem tiek darīts pāri un nepieciešams morāls atbalsts.
— Gāz viņam pa purnu, Džek! — viņš uzsauca Do aizsmakušā balsī. — Ko viņš te lien pie džentelmeņiem, kas atnākuši parkā pasēdēt un padomāt, un saceļ tādu brēku kā kumēdiņu būdas iekšā rāvējs?
Redaktors Vestbruks ar uzspēlēti garlaikotu izskatu ielūkojās pulkstenī.
— Pasaki man, — Do jautāja mežonīgi satraukts, — kādi sevišķi «Dvēseles nemiera» trūkumi neļāva tev šo stāstu pieņemt?
— Kad Gabriels Marijs, — Vestbruks paskaidroja, — pieiet pie tālruņa un uzzina, ka viņa līgavu nošāvis kramplauzis, viņš saka... es neatceros tieši kādus vārdus, bet...
— Es atceros, — Do teica. — Viņš saka: «Sasodītā centrāle, tā mani vienmēr atvieno.» (Un tad, pievērsdamies draugam.) «Paklau, Tomij, vai no trīsdesmit otrā kalibra lodes paliek liels caurums? Tā tik drusciņ ir nelaime, vai ne? Vai tu nevarētu padabūt no bufetes man kaut ko dzeramu, Tomij? Nē, tīru; atkristīt nevajaga.»
— Un bez tam, — turpināja redaktors, neaizkavēdams sevi ar pamatojumu, — kad Beriniči attaisa vīra atstāto vēstuli, kurā viņš paziņo, ka aizbēdzis ar jauno manikīri, viņas pirmie vārdi ir ... paga, kā nu tur bija...
— Viņa iesaucās, — iestarpināja autors, — «Nu, ko tu neteiksi!»
— Muļķīgi, galīgi nepiemēroti vārdi, — Vestbruks sacīja, — tie panāk darbības atslābumu, padara stāstu bezcerīgi smieklīgu. Vēl ļaunāk — tie kļūdaini atspoguļo dzīvi. Neviens lielu bēdu pēkšņi mākts cilvēks nekad nav laidis pār savām lūpām pliekanus sarunvalodas vārdus.
— Nav tiesa, — Do iebilda, nepiekāpīgi saspiezdams neskūtos žokļus. — Ņemos apgalvot, ka neviens, vienalga, vai tas būtu vīrietis vai sieviete, sasniedzis patiesa pārdzīvojuma virsotni, neies «deklamēt» uzpūstas frāzes. Viņš runā parastā, tikai mazliet juceklīgākā valodā.
Redaktors piecēlās no sola ar iecietīgu tāda cilvēka izskatu, kuram zināms kaut kas tāds, par ko citiem nav ne jausmas.
— Paklau, Vestbruk, — Do jautāja, turēdams viņu aiz svārku atloka, — vai tu būtu pieņēmis «Dvēseles nemieru», ja būtu ticējis, ka tajās šī stāsta vietās, ko mēs apspriedām, tā raksturu rīcība un runa atbilst dzīves īstenībai?
— Ļoti iespējams, ka būtu, ja es par to būtu bijis pārliecināts, — redaktors sacīja. — Bet es jau tev paskaidroju, ka neesmu.
— Un, ja es tev varētu pierādīt, ka man ir taisnība?
— Atvaino, Sek, bet man patlaban diemžēl nav vairs laika tālāk strīdēties ar tevi.
— Es negribu strīdēties, — Do sacīja. — Gribu pamatot sava viedokļa pareizību ar uzskatāmu piemēru no dzīves pašas.
— Kā tu to varētu izdarīt? — Vestbruks izbrīnīts jautāja.
— Paklausies, — rakstnieks nopietni sacīja. — Esmu izdomājis paņēmienu. Man ir svarīgi, lai žurnāli manu reālistiskas literatūras teoriju atzītu par pareizu. Esmu cīnījies par to trīs gadus, bet nu visa mana nauda ir notērēta līdz pēdējam centam, turklāt par diviem mēnešiem nav samaksāta īre.
— Esmu izmantojis tavējai pretēju teoriju, — redaktors sacīja, — izraugoties stāstus publicēšanai žurnālā «Minerva». Tā tirāža ir pieaugusi no deviņdesmit tūkstošiem līdz...
— Četrsimt tūkstošiem, — Do iestarpināja. — Kurpretī to būtu vajadzējis pacelt līdz miljonam.
— Nupat tu man kaut ko teici par savas iemīļotās teorijas pierādīšanu.
— To es arī izdarīšu. Ja tu man ziedosi apmēram pusstundu no sava laika, tu pārliecināsies, ka man ir taisnība. Un notiks tas ar Luīzas palīdzību.
— Tavas sievas! — Vestbruks iesaucās. — Kā?
— Varbūt ne gluži ar viņas palīdzību, bet līdzdalību gan, — Do precizēja. — Nu, tu jau zini, cik uzticīga Luīza man vienmēr ir bijusi un kā viņa mani mīl. Pēc viņas domām, no visiem, kas raksta žurnāliem stāstus, es esmu vienīgais, kam pienākas lauri. Un, kopš man ir iedalīta neatzīta ģēnija loma, viņas jūtas ir kļuvušas stiprākas nekā jebkad.
— Viņa patiešām ir burvīga un brīnišķīga dzīvesbiedre, — redaktors piekrita. — Atceros, kādas nešķiramas draudzenes ar misis Vestbruku viņas reiz bija. Mēs abi varam būt laimīgi, Sek, ka mums ir tādas sievas. Tev drīzumā jāatved misis Do kādu vakaru pie mums, un tad mēs sarīkosim atkal vienas no tām ogļu pannā turpat uz galda pagatavotajām vakariņām, kas savā laikā mums tā patika.
— Vēlāk, — Do sacīja. — Kad es būšu ticis pie cita krekla. Un tagad es tev izstāstīšu savu plānu. Kad es šorīt pēc brokastīm — ja vien auzu putru ar tēju var nosaukt par brokastīm — gatavojos atstāt māju, Luīza man teica, ka aiziešot apciemot savu krustmāti Deviņdesmit astotajā ielā. Viņa apsolījās atgriezties pulksten trijos. Viņa vienmēr pārnāk laikā uz minūti. Tagad ir...
Do uzmeta jautājošu skatienu redaktora pulksteņkabatiņai.
— Bez divdesmit septiņām minūtēm trīs, — Vestbruks paziņoja, ieskatījies laikrādī.
— Laiks mums ir līdz ar nagiem, — Do sacīja. — Iesim tūliņ uz manu dzīvokli. Es uzrakstīšu Luīzai adresētu zīmīti un atstāšu uz galda, kur viņa to redzēs jau ienākot. Mēs ar tevi būsim ēdamistabā durvju aizkaru aizsegā. Zīmītē būs pavēstīts, ka es uz neatgriešanos aizeju no viņas pie sievietes, ar kuru mani saista garīga radniecība un kas manas mākslinieciskās dvēseles vajadzības saprot labāk, nekā to jebkad ir spējusi viņa. Mēs novērosim viņas rīcību un dzirdēsim viņas vārdus, kad viņa to lasīs. Tad mēs uzzināsim, kura teorija ir pareizā — tavējā vai mana.
— Nemūžam! — iesaucās redaktors, purinādams galvu. — Tas būtu nepiedodami cietsirdīgi. Nevaru pieļaut, ka tādā veidā spēlētos ar misis Do jūtām.
— Jel rimsties! — rakstnieks sacīja. — Manuprāt, man viņas liktenis rūp ne mazāk kā tev. Tas, ko esmu nodomājis darīt, ir tikpat daudz viņas labā kā manis. Kaut kādā veidā man taču ir jāatrod noiets saviem stāstiem. Un Luīzai tas neko nekaitēs. Viņa ir veselīga un stipra. Viņas sirds strādā tikpat sparīgi kā deviņdesmit astoņu centu pulkstenis. Turklāt tas viss ilgs tikai vienu minūti, un tad es ieiešu pie viņas un visu izskaidrošu. Tev jādod man šī iespēja, Vestbruk, tik daudz nu gan es drīkstētu no tevis prasīt.
Beigu beigās redaktors Vestbruks pa pusei tomēr piekāpās. Un tajā viņa pusē, kas padevās, slēpās tas vivisecētājs, kas ir katrā no mums. Lai tas, kurš nekad nav lietojis skalpeli, pieceļas un paliek stāvot savā vietā. Cik žēl, ka trusīšu un jūras cūciņu nav tik daudz, lai pietiktu visiem.
Abi mākslas teoriju pārbaudītāji pameta Medisonskveru un steidzās vispirms austrumu un tad dienvidu virzienā, līdz nonāca Gremersi parka apkārtnē. Sava augstā ķeta žoga iekšpusē mazais dārzs bija apvilcis švītīgus ziedoņzaļus svārkus un apbrīnoja sevi avota spogulī. Viņpus žoga to pa gabalu apņēma četrstūris, veidots no namiem, grūstošiem izmirušu dižciltīgo kādreizējiem mitekļiem, sagumušiem kā spokainās melšās par izzudušo augstmaņu aizmirstām izdarībām. Sic transit gloria urbis.