Vienu vai divus kvartālus uz ziemeļiem no parka Do redaktoru no jauna veda austrumu virzienā un tad, pēc tam kad viņi bija nogājuši mazu gabaliņu, iekšā augstā, bet šaurā īres namā ar pārmērīgi izgreznotu, smagnēju fasādi. Viņi uzcīnījās līdz piektajam stāvam, un Do elsdams iegrūda slēdzeni kāda ielas puses dzīvokļa durvju atslēgas caurumā.
Kad durvis atvērās, redaktorā Vestbruka pamodās žēlums, redzot, cik skopi un nabadzīgi bija mēbelētas telpas.
— Sadabū sev krēslu, ja vien vari kādu atrast, — Do sacīja, — kamēr es sadzenāšu spalvu un tinti. Ei, kas tad tas? Te ir vēstule no Luīzas. Droši vien viņa to šeit atstājusi, kad šorīt izgāja.
Seklfords Do no galda istabas vidū paņēma kādu aploksni un atplēsa. Izņēmis no tās aprakstītu lapu, viņš sāka to lasīt; iesācis skaļi, viņš tāpat turpināja līdz beigām. Redaktors Vestbruks dzirdēja viņu lasām šādus vārdus:
«Dārgo Seklford!
Kad Tu saņemsi šo vēstuli, mūs šķirs apmēram simts jūdzes, un ar katru minūti šis attālums vēl pieaugs. Es dabūju vietu Rietumu operas trupas korī, un šodien pulksten divpadsmitos mēs dodamies ceļa. Negribēju nomirt badā, tāpēc nolēmu nopelnīt sev iztiku pati. Pie Tevis es vairs neatgriezīšos. Arī misis Vestbruka brauc man līdzi. Viņa teica, ka viņai esot apnicis dzīvot ar fonogrāfa, leduskalna un vārdnīcas apvienojumu un arī viņa vairs neatgriezīšoties. Divus mēnešus mēs pa kluso iestudējām dziesmas un dejas. Ceru, ka Tev paveiksies un klāsies labi. Paliec sveiks!
Luīza»
Vēstule izkrita no Do trīcošajām rokām, viņš ar tām aizklāja seju un iesaucās zemā, drebulīgā balsī:
— Mans dievs, kālab tu liec man tukšot šo biķeri? Ja jau vairs nevar paļauties pat uz viņu, tad lai tavu debesu skaistākas dāvanas, ticība un mīlestība, top par apsmiekla un zaimu vārdiem nodevējiem un naidniekiem!
Redaktora Vestbruka acenes nokrita uz grīdas. Vienas viņa rokas pirksti grābstījās gar svārku pogu, kamēr viņa nobalušas lūpas penterēja:
— Paklau, Sek, vai tā nav viena ellīga vēstule! Vai tāda nevar nogāzt cilvēku no kātiem, Sek? Nu, vai tā nav gatavā elle, Sek, kā tu domā?
Sirdis un rokas
Denverā Bostonas—Menas dzelzceļu sabiedrības uz austrumiem ejošajā ātrvilcienā bija liels pasažieru pieplūdums. Kādā vagonā jau bija apmetusies ļoti izskatīga, izsmalcināti un gaumīgi ģērbusies jauna sieviete, un viss ap viņu liecināja par ērtības un greznību mīlošu pieredzējušu ceļotāju. Nule iekāpušo braucēju starpā bija divi jauni vīrieši — viens ar glītu ārieni, pašapzinīgu, atklātu seju un izturēšanos, otrs — sabozies, īgna izskata, smagnēju stāvu un raupjām drēbēm. Abi bija saslēgti kopā vienos roku dzelžos.
Vienīgais vēl neaizņemtais sols, ko viņiem, pārstaigājot vagona eju, izdevās sameklēt, atradās pretī tam, kurā bija iekārtojusies pievilcīgā, jaunā sieviete. Tur tad arī kopā savažotais pāris apsēdās. Jaunā sieviete uzmeta viņiem īsu, atturīgu un vienaldzīgu mirkli, tad, sejai atplaukstot piemīlīgā smaidā un vaigiem iekvēlojoties maigā sārtumā, viņa pastiepa mazu, pelēkā cimdā tērptu rociņu. Kad viņa uzsāka valodu, viņas balss — plaša, daiļskanīga un rāma — vēstīja, ka tās īpašniece bija radusi runāt un tikt uzklausīta.
— Nu, mister Īston, ja jau jūs katrā ziņā gribat panākt, lai es jūs uzrunāju pirmā, jūtos spiesta to darīt. Vai jūs vienmēr nepazīstat vecus draugus, kad sastopat tos rietumos?
Izdzirdis viņas balsi, jaunākais vīrietis pēkšņi satrūkās un šķita cīnāmies ar nelielu apmulsumu, no kura tūliņ atkratījās un satvēra viņas pirkstus kreisajā saujā.
— Ak tā esat jūs, mis Fērčailda, — viņš smaidīdams sacīja. — Man jūs jālūdz atvainot otru roku; tā patlaban aizņemta ar kaut ko citu.
Viņš mazliet pacēla savu labo, ko spīdīga «aproce» plaukstas pamatnē piesaistīja viņa ceļabiedra kreisajai. Priecīgo izteiksmi meitenes acīs pamazām nomainīja apjukums un šausmas. Kvēle viņas vaigos apdzisa. Neapjaustu ciešanu atslābinātas, pavērās viņas lūpas. Iesmējies, it kā juzdamies uzjautrināts, Īstons grasījās vēl kaut ko teikt, kad saīgušā izskata vīrs aizsteidzās viņam priekšā. Ar savām modrajām un redzīgajām acīm viņš paslepus bija vērojis meitenes seju.
— Piedodiet, ka es jūs uzrunāju, mis, bet, kā redzams, jūs esat pazīstama ar šo šerifu. Ja jūs viņu palūgtu aizlikt par mani kādu vārdu, kad mēs nonāksim ķurķī, viņš to izdarītu, un tas atvieglotu manu dzīvi tur. Viņš mani ved uz Levenvertas cietumu. Uz septiņiem gadiem par naudas viltošanu.
— Ā! — sārtumam atgriežoties vaigos, meitene sacīja, dziļi ievilkdama elpu. — Tad lūk, ko jūs te, rietumos, darāt! Šerifs!
— Manu mīļo mis Fērčaild, — Īstons rimti sacīja, — kaut ko man vajadzēja darīt. Naudai mēdz pieaugt spārni, un jūs jau zināt: lai turētu līdzi mūsu aprindu ļaudīm, ir nepieciešama nauda. Te, rietumos, es saskatīju izdevību to nopelnīt un... nu, šerifa amats gan nav tik augsts kā sūtņa, bet...
— Tas sūtnis, — meitene sirsnīgi sacīja, — vairs nenāk pie manis. Viņam jau arī nekad nav bijis pamats to darīt. To nu gan jums būtu vajadzējis zināt. Un nu jūs tātad esat viens no tiem bezbailīgajiem rietumu varoņiem, un jūs jājat, šaujat un dodaties visādās briesmās. Tā ir citāda dzīve nekā Vašingtonā. Bet veco draugu pulkā izjūt jūsu trūkumu.
Mazliet ieplezdamās, meitenes acis kā valdzinātas atgriezās un pakavējās pie spīdīgajiem roku dzelžiem.
— Par tiem, mis, neuztraucieties, — otrs vīrietis teica.
— Visi šerifi pieslēdz apcietināto sev ar roku dzelžiem, lai neļautu tam aizbēgt. Misters Īstons prot savu lietu.
— Vai drīz mēs jūs atkal redzēsim Vašingtonā? — meitene jautāja.
— Domāju, ka ne tik drīz, — Īstons atbildēja. — Baidos, ka manas tauriņdienas ir beigušās.
— Man rietumos patīk, — meitene bez kādas sakarības sacīja. Acis viņai maigi mirdzēja. Viņa skatījās sānis, laukā pa vagona logu. Tad viņa sāka runāt vienkārši un vaļsirdīgi, necenzdamās savai valodai piešķirt ārēju spožumu: — Mēs ar mammu vasaru pavadījām Denverā. Viņa aizbrauca mājās pirms nedēļas, jo tēvs bija drusku saslimis. Es rietumos varētu dzīvot un justies laimīga.
Domāju, ka šejienes gaiss man ir ļoti piemērots. Nauda jau nav galvenais. Bet ļaudis vienmēr visu pārprot un rīkojas muļķīgi...
— Paklau, mister šerif, — īgnā izskata vīrs ņurdēja. — Tas nu nav gluži godīgi. Man gribas dzert, un smēķējis ar es neesmu visu dienu. Vai tad jūs vēl neesat pietiekami ilgi runājuši? Kā būtu, ja jūs mani tagad aizvestu uz smēķētāju vagonu, ko? Par vienu pīpi es būtu ar mieru atdot gandrīz vai dzīvību.
Savažotie ceļotāji piecēlās kājās. Īstona sejā joprojām bija tas pats lēnīgais smaids.
— Nevaru noraidīt lūgumu pēc tabakas, — viņš bezrūpīgi sacīja. — Tā ir vienīgais nelaimīgo draugs. Palieciet sveika, mis Fērčailda. Pienākums sauc, kā redzat. — Viņš atvadoties sniedza roku.
— Cik žēl, ka jūs nebraucat uz austrumiem, — viņa sacīja, no jauna ietērpdama savus vārdus izmeklētā izteiksmē. — Bet jums taču, ja nemaldos, vēl jābrauc līdz Levenvertai?
— Jā, — Īstons atbildēja, — man jābrauc līdz Levenvertai.