— Un abi vīri sāniski virzījās pa eju uz smēķētāju vagonu.
— Uz tuvējā sola sēdošie divi pasažieri bija dzirdējuši sarunas lielāko daļu. Viens no viņiem ierunājās: — Tas šerifs gan ir vīrs uz goda. Dažs labs no tiem rietumnieku puišiem jau ir tīri lādzīgs.
— Vai jums neliekas, — otrs jautāja, — ka viņš tādam amatam ir maķenīt tā kā par jaunu?
— Par jaunu! — iesaucās pirmais. — Kā... A! Vai tad jums vēl nepielēca? Vadzi, vai tad jūs kādreiz esat redzējis, ka policists apcietināto pieķēdē sev pie labās rokas?
Humorista atzīšanās
Papriekš bija bezsāpju inkubācijas periods, kas ilga divdesmit piecus gadus, bet tad kaite uzliesmoja un ļaudis sacīja, ka man tā esot.
Taču viņi to sauca par humoru, nevis par masalām.
Mūsu saimniecības preču vairumtirdzniecības uzņēmuma kalpotāji nopirka firmas vadītājam piecdesmitās dzimšanas dienas dāvanu — sudraba tintnīcu. Mēs sadrūzmējāmies šefa kabinetā, lai viņam to pasniegtu.
Teikt apsveikuma vārdus bija uzticēts man, un es uzstājos ar nelielu runu, ko tiku gatavojis veselu nedēļu.
Runa iznāca uz goda. Tā bija vārdu spēļu, asprātību un jocīgu divdomību pilna un izraisīja tādu aplausu vētru, kas satricināja visu tirdzniecības namu, kurš bija viens no stabilākajiem savā nozarē. Pats vecais Mārlovs pavīpsnāja, un viņa padotie, iztulkodami to par pamudinājumu, aiz smiekliem vai plīsa.
Kopš pusdesmitiem tajā rītā mani sāka uzskatīt par humoristu.
Vēl nedēļām ilgi pēc tam darbabiedri uzkurināja manu pašapziņu. Cits pēc cita tie nāca pie manis, sacīdami: «Cik šausmīgi izdevusies runa tā bija, veco zēn!» — un pamatīgi man izskaidroja katra tajā manis iepītā joka jēgu.
Pamazām es pārliecinājos, ka toreiz iesāktajam tiek gaidīts turpinājums tādā pašā garā. Pārējie varēja atļauties vērpt prātīgas valodas par veikala lietām un dienas notikumiem, bet no manis prasīja kaut ko jautru un aušīgu.
Ieviesās uzskats, ka manos pienākumos ietilpst plēst jokus par porcelāna precēm un izteikt gaisīgas piezīmes par smagajiem māla podiem. Biju jaunākais grāmatvedis, un, ja, uzrādot bilances lapu, nepateicu neko jancīgu par kopsummām vai arklu faktūrās nevarēju atrast iemeslu smiekliem, mani kolēģi jutās vīlušies.
Mana popularitāte pakāpeniski pieauga, un es kļuvu par tādu kā vietējo slavenību. Mūsu pilsētiņa bija pietiekami maza, lai tas varētu notikt. Dienas avīzīte citēja manus izteicienus. Neviens saviesīgs sarīkojums nebija iedomājams bez manas klātbūtnes.
Laikam jau man patiešām piemita kaut cik vērā ņemama asprātība un spēja uz vietas un bez apdomāšanās atbildēt ar atjautībām. Vingrinoties es vēl izkopu un attīstīju šīs dotības. To daba turklāt bija saulaina un labsirdīga, bez tieksmēm uz dzēlībām un aizvainojumiem. Redzot mani nākam, cilvēki pa gabalu sāka smaidīt, un, kad starp mums bija palikuši vairs tikai kādi pāris soļi, es jau parasti biju sagatavojis sakāmo, kas smaidu vērta par smiekliem.
Biju apprecējies agri. Mums bija burvīgs trīs gadus vecs zēns un piecus gadus veca meitene. Mēs, protams, dzīvojām vīnstīgām apaugušā kotedžā un jutāmies laimīgi. Mana saimniecības preču firmas grāmatveža alga noturēja pienācīgā atstatumā tos ļaunumus, kas pavada pārmērīgu bagātību.
Vienu otru joku un uzjautrinošu domu, ko uzskatīju par sevišķi izdevušos, es pierakstīju un reizi pa reizei aizsūtīju periodiskiem izdevumiem, kas ievieto tamlīdzīgus darbiņus. Tie visi tika tūliņ pieņemti. Vairāki redaktori atbildē bija lūguši turpmākus sūtījumus.
Kādu dienu es saņēmu vēstuli no plaši pazīstama nedēļas žurnāla izdevēja. Viņš mani uzaicināja iesniegt humoristisku sacerējumu vienas slejas garumā un lika saprast, ka maniem darbiem, ja pirmais izrādītos apmierinošs, tiktu atvēlēta pastāvīga vieta katrā numurā; es viņam paklausīju, un pēc divām nedēļām viņš man piedāvāja noslēgt līgumu uz veselu gadu par summu, kas bija ievērojami augstāka nekā tā, kuru man maksāja saimniecības preču tirdzniecības uzņēmums.
Aiz sajūsmas biju kā spārnos. Sieva garā jau kronēja mani ar nevīstošiem literāro panākumu lauriem. Vakarā mēs šo notikumu atzīmējām ar omāru kroketēm un pudeli kazeņu vīna. Te nu man bija radusies iespēja nokratīt kalpības važas. Šo izdevību es ļoti nopietni pārspriedu ar Luīžu. Vienojāmies, ka grāmatveža vieta man jāatstāj un pilnībā jānododas humoram.
Iesniedzu atlūgumu. Darbabiedri man sarīkoja atvadu mielastu. Runa, ko tajā teicu, apžilbināja klausītājus. Pilsētiņas avīze publicēja tās pilnu tekstu. Nākamajā rītā es pomodos un paskatījos pulkstenī.
— Ak tu tētīt, aizgulējos! — es iesaucos un pakampu drēbes. Luīza man atgādināja, ka es vairs neesmu saimniecības preču un būvmateriālu tirdzniecības firmas vergs. Tagad es taču biju profesionāls humorists.
Pēc brokastīm viņa lepni ieveda mani mazajā istabiņā aiz virtuves. Mīļā meitenīte! Tur jau gatavībā bija galds ar krēslu, bloknots, tinte un pīpes paliktnis. Un arī viss pārējais rakstniekam nepieciešamais: seleriju trauks, pilns svaigu rožu, un sausseržu pērnais kalendārs pie sienas, vārdnīca un maza turziņa ar šokolādes konfektēm, ko pasūkāt iedvesmas uzplūdu starplaikos. Mīļā meitenīte!
Apsēdos, lai sāktu strādāt. Tapetes bija izrakstītas ar arabeskām vai odaliskām, bet var jau būt, ka tie ir tra-pecoidi. Manas acis kā piekaltas apstājās pie viena no šiem ornamentiem. Domas pievērsās humoram.
Iztrūkos no kādas balss — tā piederēja Luizai.
— Ja tu, dārgais, neesi pārāk aizņemts, — balss sacīja, — nāc pusdienās.
Paskatījos pulkstenī. Jā, nepielūdzamā kaulainā ar savu izkapti jau atkal saīsinājusi manu dzīvi par piecām stundām. Gāju azaidā.
— Tev nevajadzētu uzreiz pārāk daudz strādāt, — Luīza teica. — Gēte — bet varbūt Napoleons? — sacījis, ka piecas stundas garīgā darba dienā esot diezgan. Vai tu nevarētu pēcpusdienā aizvest mani ar bērniem un mežu?
— Es patiešām esmu druscītiņ noguris, — es atzinu. Un tā mēs devāmies uz mežu.
Bet drīz vien es iegāju sliedēs. Pēc mēneša es ražoju savus sacerējumus tikpat kārtīgi kā agrāk iegrāmatoju saimniecības preču sūtījumus.
Un tiem bija panākumi. Mana sleja žurnālā izraisīja paskaļu ievērību, un kritiķi aizbildnieciski atzina mani par svaigu vēsmu ienesēju humora novadā. Es krietni vien pavairoju savus ienākumus, līdzdarbodamies arī citos izdevumos.
Mazpamazām es ielauzījos amata noslēpumos. No jocīgas domas pirmajā karstumā varēja iztaisīt jautru divrindi un nopelnīt dolāru. Taču ar vēsu prātu no tās pašas, pielīmējot tai bārdu, bija iespējams izspiest četrrindi, dubultojot tās tirgus vērtību. Bet, ja vēl apgrieza otrādi svārkus, ieveidoja tajos atskaņu kruzuļus un gaumīgi apāva kājas, iznāca vesels, kā no modes lapas izkāpis vers de societe, kurā sākotnēji necilā doma diezin vai būtu vairs pazīstama.
Iekrāju naudu, un mēs iegādājāmies jaunus paklājus un harmoniju. Mūsu pilsētiņas iedzīvotāji sāka mani uzlūkot par cilvēku ar zināmu svaru, nevis jautro tukšgrabi, par kādu tiku uzskatīts, kad vēl strādāju par grāmatvedi saimniecības preču tirdzniecības uzņēmumā.
Pēc pieciem vai sešiem mēnešiem mans humors šķita zaudējam savu dabisko nepiespiestību. Asprātības un komiski kalambūri man vairs paši no sevis nenāca pār lūpām. Reizēm es tikai ar lielām grūtībām jaudāju sadzenāt materiālu. Pieķēru sevi noklausāmies draugu sarunas cerībā padzirdēt kaut ko noderīgu. Lāgiem es stundām ilgi košļāju zīmuli un blenzu uz tapetēm, mēģinādams izmocīt kādu rotaļīgi vieglu, nesamākslotu jociņu.