Un tad es saviem paziņām kļuvu par harpiju, Molohn, Jonu, vampīru. Norūpējies, nomākts un negausīgs es stāvēju viņu vidū kā gatavais garastāvokļa gandētājs. Vajadzēja tikai no kāda mutes atskanēt jautram izteikumam, atjautīgam salīdzinājumam vai piparotai divdomībai, un es to kampu kā suns kaulu. Neuzdrīkstēdamies paļauties uz atmiņu, es vainīgi un ar neērtības sajūtu nogāju maliņā pierakstīt to savā vienmēr līdznēsātajā piezīmju grāmatiņā vai uz aproces, lai vēlāk izmantotu savtīgos nolūkos.
Draugi mani uzlūkoja ar nožēlu un izbrīnu. Nebiju vairs tāds kā senāk. Ja agrāk tiku viņiem sagādājis jautrību un labu omu, tad tagad es viņus tikai izmantoju. Nu es nepūlējos izvilināt viņu smaidus ne ar vienu vienīgu asprātību. Tās bija kļuvušas pārāk vērtīgas. Nevarēju taču atļauties par velti izdāļāt savus iztikas līdzekļus.
Biju liekuļoti sērīgs lapsa, kas slavēja savu draugu, vārnu, dziedātmāku, lai viņi ļautu izkrist no knābjiem atjautību drupačām, kuras es tīkoju iegūt.
Gandrīz visi sāka vairīties no manis. Es aizmirsu pat smaidīt, ir tik daudz neuzsliekdamies samaksāt par piesavinātajiem izteicieniem.
Neviens cilvēks, neviena vieta, neviens laiks, neviena joma — itin nekas nebija pasargāts no maniem sirojumiem, meklējot materiālu. Pat baznīcā starp svētsvinīgajām ailēm un pīlāriem mana samaitātā fantāzija nepārstāja dzīt medījumam pēdas.
Līdzko mācītājs pieteica liturģisko slavas dziesmu, es tūdaļ sāku meklēties: «Liturģija... letarģija... lēta orģija; slavas dziesma... blāva liesma... avs uz iesma.»
Svētruna iztecēja cauri manas apziņas sietam, kas neaizturēja nekā no tās pamācībām, lai tikai nepalaistu garām ierosinājumu kādai vārdu spēlei vai bon mot. Kora paši svinīgākie korāļi bija tikai pavadījums manām domām, kad es gudroju jaunus variantus vecum vecajām anekdotēm par mīlas trīsstūri soprāns — tenors — bass.
Pat mūsu pašu mājas kļuva par medību iecirkni. Mana laulātā draudzene ir vienreizēji sievišķīga būtne: vaļsirdīga, iejūtīga un impulsīva. Citkārt es ar sajūsmu klausījos viņu runājam, un viņas paustie uzskati man bija neizsīkstošs prieka avots. Bet tagad es sāku izmantot arī viņu. Viņas valodā man atklājās īsta zelta bedre, pārbagāta ar tām uzjautrinošajām, bet mīļajām pretrunām, kas tik iezīmīgas sievietes prātam.
Sāku laist tirgū tās aplamību un humora pērles, kurām būtu vajadzējis greznot vienīgi ģimenes svēto loku. Ar velnišķīgu viltību es rosināju sievu runāt. Nekā nenojauzdama, viņa izlika savu sirdi uz delnas. Un es uz saltās, kliedzošās un prastās iespiedlapas padarīju to pieejamu atklātības nekautrīgajiem skatieniem.
Tad es, literārs Jūdass, skūpstīju un nodevu viņu. Par sudraba grašiem es ietērpu viņas saldos, man uzticētos noslēpumus krokbiksēs un ākstību kruzuļos un liku tiem dejot tirgus laukumā.
Dārgā Luīza! Naktīs, noliecies pār viņu kā nežēlīgs vilks pār kuslu jēriņu, es noklausījos pat viņas tik tikko sadzirdamos, miegā čukstus izrunātos vārdus, cerībā iegūt ierosmi nākamās dienas joku izmocībām. Taču arī tas vēl nav pats ļaunākais.
Kungs, stāvi man klāt! Pēc tam jau mani ilkņi dziļi iecirtās pat maniem bērniņiem pasprukušo izteicienu kaklā.
Gajs un Viola bija divi dzidri bērnišķīgu, dīvaini pievilcīgu domu un spriedumu avotiņi. Bez pūlēm es atradu noietu šim humora paveidam un apgādāju ar to kāda žurnāla pastāvīgu nodaļu, kas saucās «Bērnam bērna valodiņa». Sāku pielavīties viņiem, kā indiānis pielavās antilopei. Mēdzu paslēpties aiz sofas, durvīm vai rāpot pagalmā starp krūmiem uz visām četrām, lai slepus noklausītos mazuļu sarunas, kamēr viņi rotaļājās. Vienīgais, ar ko es atšķiros no harpijas, bija tas, ka es nepazinu sirdsapziņas pārmetumus.
Reiz, kad atkal cietu no ideju apsīkuma un manuskriptu vajadzēja nosūtīt jau nākamajā dienā, es, zinādams, ka bērni nodomājuši iet spēlēties sētā, tur ierakos kritušo lapu kaudzē. Neparko nevaru piespiest sevi ticēt, ka Gajs būtu pamanījis manu paslēptuvi, bet pat tādā gadījumā es negribētu nosodīt viņu par to, ka viņš, pielaidis lapām uguni, sabojāja manu jauno uzvalku un gandrīz kremēja savu tēvu.
Drīzumā mani paša bērni sāka bēgt no manis kā no mēra. Bieži, kad es kā grūtsirdīgs liķēdis žagos viņiem klāt, dzirdēju, ka mazuļi viens otram saka: «Paps nāk šurpu,» — un, savākuši savas rotaļlietas, viņi aizspruka uz kādu drošāku slāpstu. Tik zemu es biju kritis!
Materiālā ziņā man tomēr klājās labi. Iekams bija beidzies pirmais gads, es biju atlicinājis tūkstoš dolārus, un dzīves ērtības mēs sev netikām lieguši.
Bet par kādu maksu! Man nav gluži skaidrs, kas tas pārijs tāds īsti ir, taču ar visu savu būtību es atgādināju to, pēc kā tas izklausās. Man nebija vairs ne draugu, ne izklaidēšanās, ne dzīvesprieka. Bija tikusi upurēta manas ģimenes laime. Es biju kā bite, kura nekrietni izsūc medu no dzīves krāšņākajiem ziediem un no kuras bīstas un izvairās tās dzeloņa dēļ.
Vienu dienu kāds vīrs ar patīkamu un draudzīgu smaidu uzrunāja mani. Mēnešiem ilgi kaut kas tāds nebija gadījies. Gāju garām Pītera Hefelbauera apbedīšanas birojam. Pīters stāvēja durvīs un sveicināja mani. Es apstājos, jo mana sirds savādi sažņaudzās no viņa sveiciena. Viņš aicināja mani iekšā.
Diena bija dzestra un lietaina. Mēs iegājām dibenistabā, kur mazā krāsniņā kurējās uguns. Ienāca pircējs, un Pīters uz brīdi atstāja mani vienu. Drīz es manīju, ka mani pārņem jauna sajūta — brīnišķīgs miers un labpatika; es apskatīju telpu. Tajā bija spožu palisandra koka zārku rindas, melni pārklāji, katafalki, spalvu slotiņas līķratiem, sēru lentes un viss cits, kas nepieciešams svinīgai bēru ceremonijai. Te valdīja miers, kārtība, klusums un mājoja nopietnas un cienīgas pārdomas. Šeit, pie dzīves robežas, bija stūrītis, no kura dvesmoja mūžīgās dusas dvaša.
Kad es te ienācu, pasaule ar visām tās nejēdzībām palika aiz durvīm. Nejutu ne mazāko tieksmi izdabūt no šiem drūmajiem un iespaidīgajiem priekšmetiem ierosmi kādam jokam. Mans prāts šķita tīksmi atlaidies atpūtai uz guļasvietas, izklātas ar cildenām domām.
Pirms stundas ceturkšņa es vēl biju pagrimis humorists. Tagad es biju filozofs, pilns rāmuma un atvieglojuma. Biju atradis patvērumu no humora, no neatlaidīgās dzīšanās pakaļ tramīgajai asprātībai, no pazemojošās nokausētā joka vajāšanas, no apsviedīgās atjautības lenkšanas bez apstājas.
Hefelbaueru pazinu ne visai labi. Kad viņš atgriezās, es ļāvu viņam runāt, nobažījies, ka viņš varētu izrādīties par disonējošu noti sava uzņēmuma daiļskanīgajā, sēru dziesmai līdzīgajā harmonijā.
Tomēr nē. Viņš tur patiešām iederējās. Aplaimots es izdvesu dziļu nopūtu. Man nebija zināms neviens cits cilvēks ar tik apbrīnojami garlaicīgu valodu kā Pīteram. Salīdzinājumā ar to Nāves jūra ir gatavais geizers. Neviena pati asprātības dzirkstele vai kaut tikai tās atblāzma nesagandēja viņa vārdus. Nodrāztas frāzes, tikpat pliekanas un tādā pašā pārpilnībā kā kazenes, plūda no viņa lūpām, ar savu saturu satraukdamas ne vairāk kā pagājušās nedēļas telegrāfa lente, ritinoties no aparāta.
Mazliet trīcēdams, es izšāvu uz viņu vienu no saviem vistrāpīgākajiem jokiem. Tas atsitās pret viņu kā pret bruņām un nokrita ar salauztu smaili. Kopš tā brīža es šo cilvēku mīlēju.
Divas vai trīs reizes nedēļā es mēdzu pievakarēs aizzagties pie Hefelbauera un tīksmināties par viņa dibenistabu. Tas bija mans vienīgais prieks. Sāku celties agri un strādāt sasteigti, lai vairāk laika varētu pavadīt savā miera ostā. Nekur citur es nevarēju atkratīties no paraduma izvilkt no apkārtējiem ideju humoristiskam sacerējumam. Jo, lai kā es arī nopūlētos, iegūt kaut ko piemērotu no Pītera nebija ne mazāko izredžu.