Šās ietekmes dēļ mans garastāvoklis sāka uzlaboties. Te es izbaudīju atpūtu no darba, kāda nepieciešama ikvienam. Pārsteidzu vienu vai otru no saviem agrākajiem draugiem, uzsmaidīdams viņiem un pasacīdams kādu jautru vārdu, kad redzējāmies uz ielas. Vairākas reizes es samulsināju savu ģimeni, atmaigdams tās klātbūtnē tiktāl, ka atļāvos izteikt kādu jocīgu piezīmi.
Humora lietuvēns bija jājis mani tik ilgi, ka savus vaļas brīžus es izmantoju ar tādu pašu aizrautību, ar kādu skolēns izmanto brīvdienas.
No tā sāka ciest mans darbs. Tas man vairs nebija tā mokošā nasta, kāds šķita agrāk. Strādādams pie sava galda, es bieži vien svilpoju un rakstīju daudz raitāk nekā pirms tam. Nepacietīgi paveicu savu darāmo, tikpat dedzīgi tīkodams tikt projām uz savu atveldzējošo patvērumu kā žūpa uz dzertuvi.
Viena otra nemierīga stunda manai sievai pagāja bažīgos minējumos, kur es pavadu pēcpusdienas. Uzskatīju par labāku nestāstīt to viņai — sievietes jau tādas lietas nesaprot. Nabadzīte! Reiz viņa tādēļ satrūkās ne pa jokam.
Kādudien es pārnesu mājās sudrabotu zārka rokturi, ar ko noslogot savus papīrus, un jauku, pūkainu katafalka slotiņu putekļu noslaucīšanai no tiem.
Man varen patika redzēt šos priekšmetus uz sava rakstāmgalda un domāt par iemīļoto dibenistabu tur, Hefelbauera apbedīšanas birojā. Bet Luīza, ieraudzījusi tos, šausmās iespiedzās. Lai nomierinātu viņu, minēju no gaisa grābtu ieganstu, kam vajadzēja attaisnot to atrašanos šeit, taču sievas acīs es izlasīju, ka neesmu viņu pārliecinājis un aizspriedums nav ticis pārvarēts. Tādēļ biju spiests šis lietas aizvākt, cik ātri vien varēju.
Vienudien Pīters Hefelbauers mani nostādīja tāda kārdinājuma priekšā, ka man no sajūsmas aizrāvās elpa. Runādams kā allaž prātīgi un sausi, viņš man izrādīja sava uzņēmuma grāmatas un paskaidroja, ka viņa apgrozījums un ienākumi strauji pieaugot. Tādēļ viņš esot nodomājis pieņemt līdzdalībnieku ar nelielu kapitālu. Labāk par kuru katru citu no saviem paziņām viņš gribētu mani. Kad es tajā pievakarē atvadījos no viņa, Pīteram palika mans, čeks par tiem tūkstoš dolāriem, ko tiku noguldījis bankā, un es biju kļuvis viņa apbedīšanas biroja līdzīpašnieks.
Gāju uz mājām, pilns neprātīga prieka, kam piejaucās šaubas. Par izdarīto baidījos stāstīt sievai. Es zemi nejutu zem kājām. Pielikt punktu humoristisku sacerējumu rakstīšanai, no jauna pašam baudīt dzīves ābolus, nevis saspiest tos putrā, lai iegūtu dažus pilienus reibīga sidra, ar ko uzjautrināt publiku, — kas tā būs par laimi!
Pie vakariņu galda Luīza iedeva man vairākas vēstules, kas bija pienākušas manā prombūtnē. Dažas no tām saturēja atraidītus manuskriptus. Kopš es biju pasācis apmeklēt Hefelbauera apbedīšanas biroju, mani sacerējumi tika sūtīti atpakaļ satraucoši bieži. Un pēdējā laikā es tos jau arī tiku uzgrūdis uz ātru roku. Pirms tam es strādāju kā mūrnieks — lēni un ar piepūli.
Attaisīju aploksni no tā nedēļas izdevuma, ar kuru mani saistīja pastāvīgs līgums. Čeki par kārtējām publikācijām tajā joprojām bija mūsu galvenais atspaids. Vēstulē bija lasāms sekojošais.
«Cienījamais seri
Kā Jums jau zināms, šajā mēnesī izbeidzas mūsu uz gadu noslēgtais līgums. Nepieciešamības spiesti, mēs ar nožēlu paziņojam, ka neesam ieinteresēti atjaunot to nākamajam gadam. Ar Jūsu humoristiskajiem sacerējumiem, par kuriem, kā rādās, jūsmoja diezgan liela mūsu lasītāju daļa, mēs bijām gluži apmierināti. Taču pēdējo divu mēnešu laikā ir vērojama nenoliedzama to kvalitātes pazemināšanās.
Jūsu agrākajos darbos bija manāms brīvs, nepiespiests un dabisks joku un asprātību plūdums. Beidzamajos tās ir samākslotas, pievilktas aiz matiem, turklāt uzrāda netīkamas smagu pūliņu un samocītas tehnikas pēdas.
Vēlreiz nožēlojot, ka vairs neuzskatām Jūsu turpmāko līdzdarbību par vēlamu, mēs paliekam ar patiesu cieņu
Redaktors»
Šo vēstuli pasniedzu sievai. Pēc tam kad viņa to bija izlasījusi, viņas seja izstiepās ārkārtīgi gara un acīs iemirdzējās asaras.
— Tas nekrietnais, vecais ķēms! — viņa sašutusi iesaucās. — Esmu pārliecināta, ka tu raksti tikpat labi kā vienmēr. Un darbs tagad tev neprasa ne pusi no tā laika, ko agrāk. — Un tad Luīza droši vien iedomājās par čekiem, kuri vairs nepienāks. — Ak, Džon, — viņa vaimanāja, — ko tu tagad iesāksi?
Atbildes vietā es piecēlos un sāku polkas solī lēkāt apkārt vakariņu galdam. Luīza katrā ziņā uzskatīja, ka nepatikšanas aptumšojušas manu prātu, un bērni, pēc manām domām, cerēja, ka tas patiešām ir noticis, jo viņi drāzās man pakaļ, līksmi aurodami un atdarinādami manas kustības. Tagad es atkal atgādināju to viņu veco rotaļu biedru, kāds biju sendienās.
— Šovakar ejam uz teātri! — es saucu. — Lai tur plīst vai lūst. Un pēc tam mēs visi ieturēsim vēlas, piedauzīgas un izlaidīgas vakariņas Pils restorānā. Ram-tam-tīdi-trādi-rīdi!
Un tad es izskaidroju savu līksmību, paziņodams, ka tagad esmu līdzdalībnieks plaukstošā apbedīšanas birojā un ka manis pēc joku rakstīšana var ņemt un apvilkt maisu drānas un kaisīt sev pelnus uz galvas.
Turēdama rokā redaktora vēstuli, kas attaisnoja manu rīcību, Luīza nevarēja celt nekādus kaut cik vērā ņemamus iebildumus, bet tiem pāris maznozīmīgajiem, ko viņa tomēr izteica, pamatā bija sieviešu nespēja novērtēt kaut ko tik labu kā mazo dibenistabiņu Pītera Hef... ak nē, Hefelbauera un Co apbedīšanas uzņēmumā.
Nobeigumā gribu vēl piemetināt, ka šodien mūsu pilsētiņā nebūs atrodams neviens cits tik ieredzēts, dzīvespriecīgs, jautru izteicienu pārpilns cilvēks kā es. Mani joki atkal tiek atkārtoti un iet no mutes mutē; no jauna es ar prieku un bez alkatīgām domām klausos savas sievas vienīgi man paredzētajā čalojumā, bet Gajs un Viola rotaļājas man pie kājām, bārstīdami bērnišķīga humora dārgumus, nebaidoties no drausmīgā spīdzinātāja, kas citkārt ar piezīmju grāmatiņu rokā nebija atstājies no viņiem ne soli.
Mūsu uzņēmums ir krietni uzplaucis. Manā pārziņā atrodas grāmatvedība un veikala lietas, kamēr Pīters kārto ārpus biroja tieši ar apbedīšanu saistītos jautājumus. Viņš apgalvo, ka mans aušīgums un labais garastāvoklis katras bēres gluži vienkārši padarītu par īstām īru izpriecām miroņa vāķēšanas laikā.
Paskaidrojumi
A la carte (fr.) — pēc kartes — kārtība, saskaņā ar kuru restorāna viesis pasūta maltīti, izvēloties katru atsevišķu ēdienu no kartes, pretstatā table d'hote kompleksajai maltītei, kuras sastāvs noteikts iepriekš un nav grozāms.
Adamsa Moda (1872—1953) — amerikāņu aktrise.
Ad valorem (latīn.) — pēc vērtības; saskaņā ar cenu.
Adios (spān.) — ardievu.
Ahasvērs — sk. Mūžīgais žīds.
Aknas — sk. vēsturiskie romāni par aknām.
Aladins — kādas «Tūkstots un vienas nakts» pasakas varonis, kurš iegūst savā īpašumā burvju gredzenu un lampu. Paberzējot vienu vai otru, viņš var izsaukt džinu — katram no šiem priekšmetiem savu —, kas izpilda jebkādu tā īpašnieka pavēli. Ar abu džinu palīdzību Aladins izglābjas no draudošajām briesmām un sasniedz savu mērķi — apprec sultāna meitu.