Džonatans Strouds
Golema acs
BARTIMAJA TRILOĢIJAS 2. GRĀMATA
PROLOGS
Prāga, 1868. gads
Bartimajs " [1] •
Līdz ar krēslas iestāšanos ienaidnieks aizdedza ugunskurus daudz vairāk nekā iepriekšējā naktī. Pelēkajos laukos tie mirdzēja kā liesmojoši dārgakmeņi, un šķita, ka arī pilsēta pacēlusies no zemes kā brīnums šo uguņu vidū. Bet šaipus pilsētas mūriem visi logu slēģi bija aizvērti, gaismas izslēgtas. Prāga snauda tumša un pamirusi, turpretim apkārtējie lauki mirdzēja un kvēloja.
Drīz vien pierima arī vējš. Jau vairākas stundas tas bija nenogurstoši pūtis no ziemeļiem, nesot līdzi vēstis par iebrucējiem aplenkuma ierīču grabēšanu, karaspēka un dzīvnieku balsis, sagūstīto garu nopūtas un vīraka aromātu. Tagad viss bija norimis un tā vietā iestājies neparasti dziļš un visaptverošs klusums.
Es lidoju augstu virs Strahovas klostera, atrazdamies aiz varenajiem pilsētas mūriem, kurus pirms trīs gadu simtiem biju palīdzējis uzcelt. Lēni vēzēdams ādas spārnus, pārskatīju visus plānus līdz pat horizontam.*[1] septiņi plāni: Septiņi plāni ir izvietoti cits virs cita, un katrs atklāj zināmus realitātes aspektus. Pirmajā var saskatīt parastas, materiālajai pasaulei piederošas lietas (kokus, ēkas, cilvēkus, zvērus utt.), un tas ir redzams ikvienam. Pārējos sešos plānos var novērot, kā gari dodas savās darīšanās. Augstākas būtnes (tādas kā es) var izmantot iekšējo aci, lai vērotu visus septiņus plānus vienlaikus, bet zemākiem radījumiem jāsamierinās ar to, ka viņi redz tikai dažus plānus. Burvji lieto kontaktlēcas, lai spētu saskatīt arī otro un trešo plānu, bet parastie cilvēki redz tikai pirmo, tāpēc viņiem daudz kas no maģisko būtņu dzīves paliek nepamanīts. Piemēram, varu apgalvot, ka kāds ar daudziem, daudziem taustekļiem noteikti karājas tev aiz muguras tieši PAŠLAIK. Tas nebija nekāds patīkamais skats. Britu armijas spēki šobrīd vēl slēpās, bet tās spēku jau varēja sajust viļņojamies pret pilskalnu. Dažādo garu auras mijkrēslī bija vāji saskatāmas, bet gaisa vibrācijas ikreiz liecināja par jaunas garu karaspēka daļas ierašanos. Uz zemes kaujai rindojās cilvēku karapulki, turpat uz lauka slējās baltu telšu puduri. Tās izskatījās kā lieli, balti akmeņi, virs kuriem bija nostiepti aizsardzības vairogi. [2] [1] Bez šaubām, tieši šeit slēpās angļu burvji, pietiekami tālu no kaujas vietas. Mani čehu pavēlnieki arī nebija labāki. Karā burvji parasti pamanās uzņemties bīstamākos pienākumus tādus kā sargāt ēdiena un dzērienu krājumus, kas atrodas krietnā attālumā no kaujas lauka.
Pacēlu skatienu pret satumsušajām debesīm. Tajās pulcējās naidīgi, melni mākoņi, un rietumu pamalē bija iešņāptas dzeltenas švīkas. Ļoti augstu un krēslā gandrīz nepamanāmi kustējās seši mazi punktiņi. Šie nāca arvien tuvāk un kļuva arvien lielāki, līdz beidzot tie nokļuva līdz Prāgas mūriem, pārbaudot mūsu drošības sistēmu.
Šajā sakarā man bija kaut kas jādara.
Pie Strahovas klostera vārtiem, kur atradās mūra vājākais punkts, bija uzcelts tornis. Senatnīgās durvis bija nostiprinātas ar trīskāršām burvestībām un aizsargmehānismiem, un ap jumta kori riņķoja sargi.
Vismaz tā bija paredzēts.
Lidoju uz torni, vanaga galvu grozīdams un ādas spārnus vēcinādams, paslēpies aiz vairoga. Bez skaņas nosēdos uz liela akmens. Es gaidīju strauju izaicinājumu, pārdroši uzsāktu cīņu.
Nekas nenotika. Nometu vairogu un gaidīju, ka tiks sacelta trauksme. Tad skaļi noklepojos. Nudien, nekādas jautrības!
Daļu cietokšņa mūra sargāja mirdzošs vairogs, un aiz tā bija paslēpušies pieci sargkareivji. [3] [1] Sargkareivis ir zemākās pakāpes džins, tikai nedaudz labāks par parastu foliotu. Prāgā bija pienākuši grūti laiki burvji gandrīz nevarēja dabūt kalpus, un kvalitātes rādītāji bija strauji kritušies. Vismaz šo sargkareivju izvēlētās ārējās formas par to skaidri liecināja. Tā vietā, lai rādītu biedējošu, karam atbilstošu ārējo izskatu, man pretī vērās divi nošņurkuši sikspārņi, zebiekste, bolace ķirzaka un nožēlojama izskata varde.
Vairogs bija šaurs, tas spēja aiz
sargāt tikai vienu cilvēku vai trīs džinus, tādēļ pašlaik aiz tā notika pamatīga grūstīšanās.
- Vai tu reiz beigsi stumdīties?
- Au! Skaties, kur liec nagus, idiot!
- Pavirzies! Mana dibenpuse tagad ir viņiem kā uz delnas. Ja nu pamana…
- Ar to pietiktu, lai mēs uzvarētu šajā kaujā^
- Skaties, kur liec spārnu! Tu man gandrīz izbakstīji aci!
- Tad pārvērties par kaut ko mazāku. Varbūt par tārpu…
- Ja tu mani vēlreiz iedunkāsi…
- Tā nav mana vaina. Atceries, ka mūs šeit nostādīja Bartimajs. Tas nu gan ir viens…
Tālāk sekoja tādas vaļības, ko es atļaušos neatstāstīt. Diženais karotājs ar vanaga galvu spēra soli uz priekšu, pastiepa spārnu un pievērsa sargkareivju uzmanību, triekdams to galvas citu pret citu.*[1] Piecas galvas, kas cita pēc citas saduras. Gluži jauka rotaļa.
- Vai jūs apgalvojat, ka šādi pildāt sargkareivja pienākumus? es nošņācos. Negribējās sarīkot traci; galu galā sešu mēnešu kalpošanā mani bija pamatīgi nogurdinājusi. Slēpjoties aiz vairoga un ķildojoties kā zivju sievas… Es jums pavēlu doties izlūkos!
Atskanēja nožēlojama murmināšana, visi sargkareivji sāka grūstīties, mīņāties un skatīties uz savām kājām. Beidzot ierunājās varde:
- Atvainojiet, Bartimaja kungs, tā teica, bet kāda gan jēga šobrīd doties izlūkos? Britu karaspēks ir visur uz zemes un debesīs. Un es pa ausu galam dzirdēju, ka viņiem esot vesela ifrītu kohorta! Vai tas ir tiesa?
Es pagriezu galvu pret horizontu un samiedzu acis. Varbūt.
Varde novaidējās. Un mums nav neviena paša ifrīta, vai ne? Kopš Foibs atdeva galus… Vēl viņiem esot arī māridi, turklāt vairāk nekā viens. Un viņu vadonim esot tik spēcīgs zizlis, ka pieticis ar vienu tā mājienu, lai nopostītu Parīzi un Ķelni. Vai tā patiešām notika?
Vējš maigi bužināja man spalvas. Varbūt.
Varde gandrīz aizrijās. Bet tas taču ir šausmīgi, vai ne? Mums vairs nav nekādu cerību… Visu pēcpusdienu šurp tika saukti gari, un tas nozīmē tikai vienu viņi uzbruks jau šonakt. Līdz rītam mēs visi būsim pagalam!
Nu, ar šādām runām viņš mūsu cīņas sparu neveicinās. [4] [1] Lai gan viņa teiktais bija taisnība.
Uzliku roku viņam uz pleca. Klausies, dēls… kā tevi sauc?
- Nubins, ser.
- Klausies, Nubin. Netici visam, ko dzirdi. Protams, britu armija ir spēcīga. Patiesības labad jāsaka, ka man reti gadījies redzēt tik spēcīgu armiju. Bet lai nu tā būtu. Pieņemsim, ka viņiem ir māridi, ifrītu leģioni un miljoniem horlu. Pieņemsim, ka tie visi šonakt metīsies virsū tieši Strahovas vārtiem. Nu, lai nāk! Mēs esam viņiem sagatavojuši kaut ko labu!
- Ko tad, ser?
- Tādus trikus, kas aizsviedīs tos ifrītus un māridus pa gaisu. Kaut ko tādu, ko esam iemācījušies neskaitāmās kaujās. Un tas viss ir ietverts vienā burvju vārdā: izdzīvošana.
Varde vērās manī izbolītām acīm. Šī būs mana pirmā kauja, ser.
Nepacietīgi pavicināju spārnu Ja nu tas neizdodas, imperatora džins apgalvoja, ka viņa kungam ir padomā vēl pāris lietu. Pēdējā aizsardzības līnija. Noteikti kāda nepārspējami gudra shēma. Es vēlreiz paplikšķināju viņam pa plecu. Tagad jūties labāk, dēls?