Kitija pāris reižu bija apciemojusi tēvu darbavietā, un ādas smarža, kas valdīja telpā, lika galvai griezties.
- Netrāpies burvjiem ceļā, tēvs mācīja. Tie ir ļoti nozīmīgi cilvēki, un viņiem nepatīk, ja kāds maisās pa kājām pat tādas mazas, skaistas meitenītes kā tu.
- Bet kā lai es zinu, kuri no šiem cilvēkiem ir burvji? Kitija vaicāja. Toreiz viņai bija septiņi gadi.
- Viņi vienmēr ir labi ģērbti, viņu sejas ir atturīgas un gudras, un dažkārt viņiem rokās ir spieķi. Parasti iesmaržojušies ar labām smaržām, bet citreiz tām cauri var sajust burvestību smaržas vīraku un līdzīgus ķīmiskos savienojumus… Bet, ja tu sajūti šīs smaržas, ir skaidrs, ka esi jau pienākusi viņiem par tuvu!
Kitija bija apsolījusies nemaisīties burvjiem pa kājām. Tiklīdz veikalā ienāca apmeklētāji, viņa noslēpās zāles tālākajā kaktā un vēroja atnācējus platām, ziņkārīgām acīm. Likās, ka visi pircēji ir labi ģērbti, daudziem rokās bija spieķi, turklāt ādas smarža nomāca visus pārējos aromātus. Bet drīz vien viņa iemācījās pazīt burvjus arī pēc citām pazīmēm: šo cilvēku acis bija skarbas, lūpas radušas pavēlēt. Turklāt, tiklīdz veikalā ienāca šāds cilvēks, tēva manieres pēkšņi kļuva īpaši stīvas. Likās, ka, runājot ar viņiem, viņš allaž ir uztraukts, uzvalks šķita sakrokojamies un kaklasaite sagriežamies. Atbildot uz burvju jautājumiem, tēvs viegli paklanījās. Tās bija ļoti smalkas, tikko manāmas pazīmes, taču Kitiju uztrauca un kaitināja, lai gan meitene nezināja, kāpēc.
Kitijas māte strādāja par sekretāri Palmera Spalvas birojā. Tas bija sens uzņēmums, kas atradās starp grāmatu iesējējiem un pergamenta ražotājiem Dienvidlondonā. Šis uzņēmums ražoja īpašus spalvaskātus, ko burvji izmantoja buršanā. Spalvaskāti bija neērti, ar tiem bija grūti rakstīt, un tos pirka arvien mazāk. Arī paši veikala darbinieki labprātāk rakstīja ar pildspalvām.
Lai ari cik reti burvji iegriezās Palmera veikalā, lai palūkotos uz rakstāmspalvām, šis darbs ļāva Kitijas mātei gūt ieskatu viņu dzīvē. Bet jau pati iespēja viņus ieraudzīt bija satraucoša.
- Viņa bija tik burvīga, Kitijas māte vēlāk stāstīja. Drēbes no sarkanzeltaina tafta esmu pārliecināta, ka pasūtītas no pašas Bizantijas. Un viņa izturējās kā karaliene! Viņai atlika tikai pamāt ar mazo pirkstiņu, un visi jau metās izpildīt katru viņas prasību.
- Izklausās, ka viņa uzvedās rupji, Kitija izteica savas domas.
- Tu esi tik jauna, mīļā, māte noteica. Tu vēl nepazīsti dzīvi. Nē, tā bija dižena sieviete.
Kad Kitijai bija desmit gadu, viņa kādu dienu pārnāca no skolas un atrada māti sēžam pie virtuves galda vienās asarās.
- Mammu! Kas noticis?
- Nekas, mīļā. Nē, nu ko es runāju? Protams, es jūtos nedaudz aizvainota. Kitij… mani atlaida no darba. Ak, mīļā, ko mēs tagad teiksim tēvam?
Kitija pagatavoja mātei karstu tēju un pasniedza cepumus. Pēc tam kad viņa bija izdzērusi tējas krūzi un pamatīgi izšņukstējusies, atklājās arī patiesība. Vecais Palmers bija devies pensijā. Viņa uzņēmumu bija nopirkuši trīs jauni burvji, kam nepatika, ka darbinieku vidū ir vienkāršie ļaudis, tāpēc tie bija nokomplektējuši jaunu personālu un atlaiduši visus vecos darbiniekus, to skaitā Kitijas māti.
- Bet viņi nedrīkst tā rīkoties! meitene bija sašutusi.
- Protams, drīkst. Viņiem ir tādas tiesības. Burvji aizsargā valsti, viņi ir padarījuši mūs par varenāko nāciju pasaulē. Saprotams, viņiem ir daudz priekšrocību. Māte noslaucīja acis un ielēja vēl vienu krūzi tējas. Bet tik un tā ir nedaudz aizvainojoši pēc tik daudziem nostrādātiem gadiem…
Aizvainojoši vai ne, bet tā bija pēdējā diena, ko Kitijas māte strādāja Palmera uzņēmumā. Pēc pāris nedēļām ģimenes draudzene Hairnēka kundze, kas arī bija atlaista no tā paša uzņēmuma, sagādāja Kitijas mātei apkopējas darbu izdevniecībā, un viņu dzīve atkal atgriezās ierastajās sliedēs.
Bet Kitija neko neaizmirsa.
Kitijas vecāki bija kaismīgi The Times lasītāji un katru dienu sajūsminājās par armijas jaunākajām uzvarām. Šķita, ka karš ar katru gadu norit aizvien veiksmīgāk tiek ieņemtas jaunas teritorijas un impērijas bagātības straumēm plūst uz Londonu. Bet šiem panākumiem bija sava cena, un avīze brīdināja cilvēkus uzmanīties no naidīgo valstu spiegiem un sabotieriem, kas varēja nemanīti apmesties kaut kur Londonā un perināt plānus, kā destabilizēt valsti.
- Turi acis vaļā, Kitij, māte vienmēr sacīja. Neviens jau neslēpsies no tāda meitēna kā tu, tāpēc tu vari pamanīt kaut ko vērtīgu.
- īpaši šeit, Balhamā, tēvs piebilda.
Vieta, kur Kitija dzīvoja, bija slavena ar to, ka šeit jau sen dzīvoja liela čehu kopiena. Ielās bija daudz skaistu, mazu kafejnīcu ar bieziem, smagiem aizkariem un krāsainiem puķupodiem uz palodzēm. Ielu kafejnīcās sēdēja veci, brūni nosauļojušies kungi ar kuplām, baltām ūsām un spēlēja šahu un ķegļus, un daudzi uzņēmumi piederēja to emigrantu mazbērniem, kas bija ieradušies Londonā Gledstona valdīšanas laikā.
Lai gan šis bija plaukstošs rajons (tajā atradās vairākas nozīmīgas izdevniecības, tostarp Hairnēku uzņēmums), tomēr tas pastāvīgi piesaistīja Nakts policijas uzmanību savas eiropeiskās izcelsmes dēļ. Kitija drīz vien pierada pie dienas reidiem, kad pelēkās formās tērpti virsnieki iebrūk mājās un izdzen no tām iemītniekus. Dažkārt tika aizvesti prom jauni vīrieši; citreiz ģimenes netika aizskartas, bet atstātas kopā, lai atkal atjaunotu izpostītās mājas. Kitijai tas šķita briesmīgi, lai gan tēvs mēģināja viņu pārliecināt par pretējo.
- Policijai ir jāpatrulē mūsu ielās, viņš uzstāja, lai nodrošinātu mieru un kārtību. Tici man, Kitij, viņi tā nerīkojas bez iemesla…
- Bet, tēt, tie bija Hairnēka kunga draugi!
Tēvs norūcās. Tad viņam vajadzētu uzmanīgāk izvēlēties draugus, vai ne?
Kitijas tēvs vienmēr izturējās pieklājīgi pret Hairnēka kungu, kura sieva bija sagādājusi Kitijas mātei jaunu darbu. Hairnēku ģimenes biznesu atbalstīja daudzi burvji. Izdevniecība, kas atradās tieši kaimiņos Kitijas mājai, deva darbu daudziem cilvēkiem. Par spīti tam, Hairnēku ģimene nešķita pārāk bagāta viņi dzīvoja lielā, nolaistā mājā nedaudz nostāk no ceļa ^izaugušā dārzā, kur kuploja sen nepļauta zāle un lauru koki. Tolaik Kitija bieži uzturējās šajā dārzā, jo viņas labākais draugs bija Hairnēku jaunākais dēls Džeikobs.
Kitija savam vecumam bija gara un stiepās vēl garāka, platie džemperi un bikses slēpa slaido un spēcīgo augumu. Ne viens vien puika bija rūgti nožēlojis, ka atļāvies par meiteni pazoboties Kitija netērēja vārdus, ja varēja izlīdzēties ar dunku. Viņas mati bija brūnganmelni un taisni, ar cirtām matu galos. Kitijas mati bija īsāki nekā pārējām meitenēm tikai nedaudz pāri ausīm.
Kitijai bija tumšas acis un biezas uzacis. Viņas sejā skaidri atspoguļojās domas un uzskati, un, tā kā viņa domāja un sprieda ātri, meitenes uzacis un mute atradās pastāvīgā kustībā.
- Tava seja nekad nav tāda pati kā iepriekš, Džeikobs teica. Tas bija kompliments! viņš steigšus piemetināja, kad Kitija pikti palūkojās uz draugu.
Viņi vairākus gadus mācījās vienā klasē, apgūstot to, kas tika piedāvāts vienkāršo ļaužu bērniem. Viņiem pārsvarā mācīja amatu mācību, jo viņu nākotne bija darbs fabrikās un darbnīcās. Bērni apguva podniecību, galdniecību, metālapstrādi un matemātikas pamatus. Arī zīmēšana, šūšana un ēst gatavošana bija iekļauta skolas programmā, un tādiem bērniem kā Kitija, kam ļoti patika darbs ar valodu, mācīja arī lasīt un rakstīt tas noderētu sekretāres amatam.