Brauciena laikā Netenjels bija pretrunīgu emociju pārņemts. Viņa prātā jaucās sajūsma, dusmas un bailes. Mans saimnieks nespēja mierīgi nosēdēt savā krēslā, tāpēc nepārtraukti grozījās un lūkojās ārā pa aizmugurējo logu pilsētas gaismās. Viņš brīžam izturējās pret meiteni pieklājīgi, brīžam ar nicinājumu, uzdodams dedzīgus jautājumus un izsacīdams draudus. Mēs, pārējie, uzvedāmies ļoti klusi. Hairnēka un meitene mierīgi sēdēja un lūkojās uz priekšu (zēnam ap seju joprojām bija aptinies foliots), un šoferis izskatījās pēc izbāzeņa. [83] [1] Nudien, koka bluķim ar cepuri bija lielākas izredzes izskatīties pēc individualitātes nekā šim autobraucējam.
Man vietas
trūkuma dēļ vajadzēja pieņemt sivēna izskatu, un, iespraucies starp meitenes zābaku un sīkumu nodalījumu, tomēr nezaudēju neko no savas pašcieņas.
Mēs mierīgi braucām pa tumšo Londonu. Ceļi bija tukši. Virs māju jumtiem sāka mirkšķināt zvaigznes tuvojās rītausma. Mašīnas motors dūca. Netenjels nespēja saskatīt, ka virs automašīnas lidoja četras sarkanas Izlūklodes.
Pretēji manam saimniekam meitene šķita ļoti pārliecināta par sevi. Man likās: viņa jau zina, ka Netenjels viņu nodos ņebija jābūt tik gudram kā džins, lai to saprastu -, bet tas šķietami viņu neuztrauca. Sivēns nožēlas pilns pašūpoja galvu. Es šobrīd vairāk nekā citreiz apbrīnoju Kitijas lēmumu un cieņu, ar kuru viņa to īstenoja. Bet, lai tā rīkotos, nepieciešama brīva griba, kādas man šajā pasaulē nebija.
Sekojot meitenes norādījumiem, mēs devāmies uz dienvidiem cauri pilsētas centram, pāri upei un tieši uz vieglās rūpniecības rajonu, kur visapkārt pacēlās neglītas daudzstāvu ēkas. Vairāki sarāvušies gājēji jau bija ielās, dodoties uz rīta maiņu. Garām palidoja divi nogarlaikojušies ifrīti un viens apaļīgs velnēns ziņnesis, grīļodamies zem smagas vēstules. Beidzot mēs nogriezāmies šaurā, bruģētā ieliņā, kur slējās pamesti zirgu staļļi.
- Šeit. Meitene sacīja un pabungoja pa stiklu, kas nošķīra šoferi no pasažieriem. Kokpauris šoferis apturēja automašīnu un gaidīja tālākus rīkojumus. Mēs pārējie izkāpām ārā, stīvi un nosaluši, lūkodamies apkārt pirmajā rīta gaismā. Sivēns izstaipījās un atkal kļuva par Ptolemaju. Es palūkojos apkārt un pamanīju tālumā Izlūklodes.
Abās pusēs rēgojās balti krāsoti staļļi, pamesti un nekopti. Meitene, nesacīdama ne vārda, devās pie pagraba durvīm. Stumjot Hairnēku sev pa priekšu, Netenjels viņai sekoja. Es noslēdzu gājienu.
Saimnieks palūkojās uz mani pār plecu. Ja viņa mēģinās ko izstrādāt, nogalini viņu.
- Izsakies precīzāk, es atcirtu. Ko izstrādāt?
Zēns nikni palūkojās man sejā. Jebko, kas lauž mūsu vienošanos, var nodarīt man ļaunumu vai palīdzēt viņai izbēgt. Skaidrs?
- Skaidrs.
Meitene tumsā ķimerējās ap durvīm, līdz no slēptuves izvilka atslēgu. Pēc brīža durvis atvērās. Nesakot ne vārda, viņa iegāja iekšā, un mēs čāpojām pakaļ.
Mēs gājām pa labirintam līdzīgām pagraba ejām, Kitija pa priekšu, tad Hairnēka, Netenjels un es, it kā dejotu dīvainu kongu. Šķita, ka meitene lieliski pārzina ceļu, jo laiku pa laikam ieslēdza elektrību un pieliecās pie arkām, kur mēs pārējie atdauzījām galvas, un nekad neatskatījās. Tas bija dīvains gājiens, un es jau sāku prātot, vai tam piemērotāks nebūtu mīnotaura tēls.
Atskatoties es redzēju gaismu, kas plūda no Izlūklodes, kura mums sekoja. Mūs joprojām novēroja.
Kad meitene beidzot apstājās, mēs bijām nonākuši nelielā sānu istabiņā. Viņa ieslēdza gaismu. Istaba bija gandrīz tukša, tālākajā stūrī atradās vienīgi dēļu kaudze. No griestiem pilēja ūdens un notecēja pa grīdu. Netenjels sarauca degunu. Nu? Es neko neredzu!
Meitene piegāja pie dēļu kaudzes un uzkāpa uz viena no dēļiem. Viņai priekšā atvērās ķieģeļu siena, pašķīrās ēnas.
- Paliec, kur esi! Tu neiesi iekšā! Mans saimnieks pirmo reizi pameta Hairnēku un nostājās starp Kitiju un slepenajām durvīm. Bartimaj, dodies iekšā un ziņo, ko tu tur atrodi. Ja tur ir zizlis, atnes man to.
Daudz nedrošāk, nekā esmu radis, es piegāju pie slepenajām durvīm un pacēlu aizsargvairogu, ja nu gadījumā mani sagaidītu lamatas. Pēkšņi sajutu trīcēšanu visos septiņos plānos, it kā es tuvotos kaut kam ļoti varenam. Pabāzu galvu pa durvīm un palūkojos apkārt.
Tas nebija nekas vairāk kā viena milzīga noliktava, piebāzta ar lētiem maģiskiem nieciņiem, ko meitene un viņas draugi bija nozaguši burvjiem. Tur bija parastās stikla lodes un metāla kastītes, kas nav nekas pārāk bīstams. [84] [1] Tāpat kā konservi nekad nav tikpat labi kā svaigi augļi, arī Elementu lodes, sprādzienu kociņi un jebkādas lodes vai kastītes, kurās iesprostoti gari, nekad nebūs tik efektīgi kā burvestība, ko raida tikko izsaukts gars. Burvji tomēr tos diezgan bieži lieto, jo tas ir daudz vienkāršāk nekā veikt visu Izsaukšanas procesu.
Izņēmums bija tikai viens priekšmets, kas bija nevērīgi nomests tālākajā stūrī, mēģinot izcīnīt vietu starp sprāgstošiem pīķiem.
Kad es redzēju zizli pār degošajiem Prāgas jumtiem, tas trīcēja ar vētras spēku. No tā pacēlās zibeņi, un tā ēna aizstiepās līdz mākoņiem. Visa pilsēta bija pakļauta tā dusmām. Bet tagad zizlis bija kluss un putekļains, un zirneklis vija tīklu no tā roktura līdz sienai.
Tomēr tajā joprojām bija apslēpta liela enerģija. Tā aura pulsēja, piepildot istabu augstākajos plānos ar gaismu. Ar šādu priekšmetu nevar jokot, tāpēc es to pacēlu divos pirkstos un ar tādu sejas izteiksmi, it kā būtu izvilcis no ābola tārpu, iznesu zizli no noliktavas, un pasniedzu saimniekam.
Nevar pat izstāstīt, cik viņš kļuva laimīgs un atvieglots. Zēns paņēma zizli man no rokām un skatījās uz to apbrīnas pilnām acīm, aurai izgaismojot viņa seju.
Mandrāka kungs, ierunājās meitene. Viņa stāvēja blakus Hairnēkam, aplikusi vienu roku viņam ap pleciem. Foliots bija pārcēlies uz otru plecu un neuzticīgi blenza meitenē. Iespējams, tas sajuta, ka šī būtne ir izturīga pret viņa maģiju. Mandrāka kungs, es izpildīju savu norunas pusi. Tagad jums jālaiž mūs brīvībā.
-Jā, jā. Mans saimnieks pat nepacēla skatienu no zižļa. Protams. Es tūlīt pat visu nokārtošu. Jūs pavadīs. Bet vispirms tiksim ārā no šejienes.
Kad mēs iznācām no pagrabiem, rīta gaisma jau bija pacēlusies virs pilsētas un apspīdēja bruģēto ielu un limuzīnu ielas pretējā pusē. Šoferis kā sastindzis sēdēja savā krēslā, skatoties tieši uz priekšu. Likās, ka viņš kopš mūsu aiziešanas nav pakustējies. Meitene mēģināja vēlreiz. Viņa bija ļoti nogurusi, un viņas balss neskanēja cerīgi. Jums nav mūs jāpavada, Mandrāka kungs. Mēs paši atradīsim ceļu.
Mans saimnieks tikko bija iznācis no pagraba, turēdams rokā zizli. Sākumā likās, ka zēns Kitiju nemaz nedzird, viņa prāts bija pievērsts kaut kam citam. Netenjels samirkšķināja acis, apstājās un pievērsās meitenei, it kā redzētu viņu pirmo reizi.
- Jūs devāt solījumu, meitene atkārtoja.
- Solījumu… jaunais burvis saviebās.
- Jūs solījāt, ka atļausiet mums iet. Es ievēroju, ka meitene lēnām pārnes svaru uz vienu kāju, it kā sagatavojoties straujai kustībai. Prātoju, ko gan viņa grib darīt.
- Ak jā. Agrāk, pirms gada vai diviem, Netenjels būtu bijis pietiekami godīgs, lai nepārkāptu savu solījumu, par spīti tam, ka solījums dots ienaidniekam. Iespējams, ka pat tagad viņam riebās to darīt. Viņš brīdi vilcinājās, it kā šaubītos, kā rīkoties. Tad es redzēju viņu palūkojamies uz sarkanajām Izlūklodēm, kas bija parādījušās no pazemes un atkal šūpojās mums virs galvas. Zēna acis satumsa. Viņu novēroja, un tas izteica daudz ko.