Выбрать главу

Mans saimnieks sakārtoja piedurkņu atlokus, apzinoties, ka viņu vēro, un sacīja: Teroristiem dots solījums nav jātur, Džonsas jaunkundz. Mūsu noruna ir lauzta. Jūs tiksiet nopra­tināta par nodevību, un es pats pavadīšu jūs līdz Taueram. Un nemaz nemēģiniet ko uzsākt! Zēns pacēla balsi Kitija bija ieslidinājusi roku jakas kabatā. Jūsu drauga dzīvība karājas mata galā. Sofokl, parādies! Smīnošais foliots uz Hairnēkas pleca kļuva redzams pirmajā plānā, piemiedza meitenei ar aci un pieliecās, it kā grasītos iekost Džeikobam ausī.

Meitenes pleci nošļuka. Viņa izskatījās satriekta. Lai tā būtu, viņa novilka.

-   Pasniedz man ieroci, kas tev ir jakas kabatā. Lēnām.

Kitija vilcinājās. Tas nav ierocis.

Netenjels kļuva nikns. Man nav laika muļķībām! Parādi to, vai arī tavs draugs šķirsies no auss.

Tas nav ierocis. Tā ir dāvana. To pateikusi, meitene izvilka roku no kabatas. Viņas pirkstos spīdēja kaut kas mazs, apaļš un mirdzošs. Bronzas disks.

Jaunais burvis pārsteigumā iepleta acis. Tas ir mans Novē­rošanas disks! [85] [1] To varēja viegli pazīt pēc neglītās ārienes. Lai gan lecīgais velnēns diskā bija vēl nepatīkamāks.

Meitene pamāja. Vari to saņemt. Viņa salieca roku un meta disku augstu gaisā. Mēs visi instinktīvi pacēlām galvas, lai vērotu tā kritienu. Un, kamēr Netenjels, foliots un es lūko­jāmies augšup, meitene rīkojās. Viņa pastiepa rokas un sagrāba foliotu aiz kakla, atraujot viņu no Hairnēkas auss. Pārsteigtais foliots atlaida rokas un nagus, bet tā aste strauji aptinās zēnam ap kaklu un sāka to žņaugt. Zēns iekliedzās un satvēra foliotu aiz astes.

Netenjels pakāpās atpakaļ, sekojot diska lidojumam. Viņš joprojām vienā rokā turēja zizli, bet otru bija pastiepis, cerē­dams notvert disku.

Meitenes tvēriens ap foliota kaklu kļuva ciešāks tā acis izspiedās un seja kļuva violeta.

Aste ap Hairnēkas kaklu savijās ciešāk.

Es to visu vēroju ar lielu interesi. Kitija paļāvās uz savām pretošanās spējām, cerēdama uzveikt foliota maģiju. Tagad viss bija atkarīgs no tā, cik stipras šīs spējas izrādīsies. Varēja notikt tā, ka foliots drīz vien atgūstas, sadragā Hairnēkam gal­vaskausu un pagriežas, lai izrēķinātos ar meiteni. Bet meitene bija pietiekami spēcīga, turklāt nikna. Foliota galva piepūtās, un tas izdvesa bēdīgu pīkstienu. Bija pienācis krīzes punkts. Ar tādu skaņu, it kā pārplīstu balons, foliots pārsprāga un pagaisa. Kitija un Hairnēka, zaudējuši līdzsvaru, novēlās uz grīdas.

Novērošanas disks iekrita Netenjelam rokā. Viņš palūkojās augšup un saprata, kas noticis. Gūstekņi nedroši slējās kājās.

Viņš nikni iekliedzās. Bartimaj!

Es mierīgi sēdēju uz slitas. Jā?

-   Kāpēc tu neko nedarīji? Es tev devu skaidrus norādījumus.

-   Devi gan, es novilku, pakasījis pakausi.

-   Es liku tev viņu nogalināt, ja viņa mēģinās kaut ko izstrā­dāt!

-   Mašīna! Skrienam! meitene jau metās prom, velkot Hair­nēku sev līdzi. Viņi metās limuzīna virzienā. To vērot bija vēl aizraujošāk nekā acteku bumbas spēli. Ja man pie rokas vēl būtu popkorns…

-   Un? zēns dusmās vārījās.

-   Tu liki man viņu nogalināt, ja viņa pārkāps norunu.

-  Jā! Pārkāps norunu bēgot un tieši to viņa pašlaik dara! Tāpēc dari savu darbu! Varbūt Pārogļojošo uguni…

Es jautri pasmaidīju. Bet noruna taču tika atcelta. Tu pats to lauzi apmēram pirms divām minūtēm, turklāt diezgan neglīti, ja atļauts teikt. Tā ka viņu tagad vairs nesaista nekāda noruna, vai ne? Klausies, ja tu noliktu zizli zemē, tev būtu vieglāk raut matus.

-   Aāā! Es atceļu visas iepriekšējās pavēles un dodu tev jaunu neļauj viņiem aizbraukt ar to automašīnu!

-   Nu labi. Man bija jāpaklausa. Es lēni norāpos no slitas un nesteidzīgi devos viņiem pakaļ.

Mūsu aizraujošās sarunas laikā mēs ar Netenjelu nebijām novērsuši acis no gūstekņiem, kas steidzās pāri pagalmam. Mei­tene skrēja pa priekšu. Tagad viņa jau bija pie limuzīna, atvē­rusi vadītāja durvis un cenšoties pārliecināt šoferi, lai ved viņus prom. Šoferis, kas visu laiku nebija izrādījis ne mazāko interesi par notiekošo, turpināja stīvi lūkoties sev priekšā. Kitija tagad jau kliedza, pavēlot braukt prom. Viņa raustīja vīrieti aiz pleca. Šoferis salīgojās un sasvērās uz vienu sānu, izgāžoties ārā no automašīnas. Viņš vispirms atsitās pret pārsteigto meiteni un tad novēlās uz zemes, atsitoties ar seju pret akmeņiem, vienai rokai ļengani nokarājoties gar sāniem.

Mēs visi sastingām pārsteigumā. Meitene palika kā pārakmeņojusies, acīmredzot pārsteigta par savu spēku. Mani izbrīnīja

Lielbritānijas šoferu darba ētika. Pat mans saimnieks pārstāja runāt un palika atvērtu muti. Mēs tuvojāmies limuzīnam.

Un tad kāds pārsteigums! aiz automašīnas parādījās smaidoša seja. Nu, patiesībā jāsaka, ka tā bija smīnoša seja, jo galvaskausi parasti smīn. Taču tā izrādīja tik nepārprotamu prieku, kas kontrastēja ar baltajiem matiem, kuros bija ieķēru­šās dūņas, ar izmirkušajām lupatām, kas karājās uz kauliem, un kapa smaku, kura plūda no šī radījuma.

Ak vai… es, kā vienmēr, biju ļoti daiļrunīgs.

Kauliem krakšķot, ifrīts Honorijs uzlēca uz mašīnas motora pārsega un izgrūda prieka kliedzienu rokas uz gurniem, galva piešķiebta. Un no turienes, saules gaismas apspīdēts, viņš nopē­tīja mūs visus pēc kārtas.

45 kitija

Kitijai pēkšņi likās, ka viņa atrodas nevis bruģakmens pagalmā, svaigā gaisā, bet ir nokļuvusi atpakaļ pazemē, iespros­tota kapenēs, kur mutē jūt nāves garšu un kur cits pēc cita mirst viņas draugi. Meitene juta tās pašas šausmas, to pašu bezspēcību, bet pašas spēks un izlēmība pēkšņi sačokurojās kā ugunī iemestas papīra lapas. Viņa tikko spēja paelpot.

Pirmā doma bija dusmas uz dēmonu Bartimaju. Atklājās, ka viņš, apgalvodams, ka iznīcinājis skeletu, ir melojis. Un tūlīt pēc tam meitene iedomājās par Džeikobu, kas trīcēdams stāvēja viņai blakus, Kitijas neprātīgās rīcības dēļ draugam būs jāiet bojā. Meitene to skaidri apzinājās un ienīda sevi par izdarīto.

Lielākā daļa skeleta drēbju bija pazudušas, uz dzeltenīgajiem kauliem karājās tikai dažas auduma skrandas. Bija pazudusi arī zelta maska, un tukšajos acu dobumos dega sarkanas liesmas. Saules gaisma spīdēja cauri ribām un saplēstās žaketes palie­kām. Bikses un kurpes bija pazudušas. Bet radījuma enerģija nebija mazinājusies. Tas līksmi lēkāja no vienas kājas uz otru.

Tas nu gan ir jautri! atskanēja viņa balss, kas šoreiz līdzi­nājās zvana skaņām. Ko vēl vairāk varētu vēlēties? Te nu es atkal esmu, laimīgs kā jēriņš, un, ja arī esmu nedaudz izmircis, tad kas par to? Ko es vēlos? Tikai sekot mana zaudētā īpašuma smaržai, savākt visu, kas ir mans, un atkal doties tālāk. Un ko es atrodu? Savu zizli! Gluži kā jaunu! Un tas vēl nav viss! Es satieku te divus citus jēriņus, ar ko spēlēties, tos divus jēriņus, par kuriem es tik ilgi biju domājis, peldot aukstajā ūdeni, kamēr manas skaistās drēbes samirka un sapelēja. Ak, nelūkojies tik nevainīgi, mīļā, skelets pievērsās Kitijai, un viņa priecīgā balss pārtapa niknā šņācienā. Tu esi viena no tiem! Mazā pelīte, kas iztraucēja mana saimnieka atpūtu, kas nozaga zizli un domāja, ka dāmai piederas nēsāt somiņā sudrabu. Tu būsi pēdējā, ar ko es izrēķināšos!

Skelets izslējās, pabungoja ar pēdām pa mašīnas pārsegu un izstiepa kaulaino pirkstu pret Bartimaju, kas izskatījās pēc tumšādaina zēna. Es atceros arī tevi, tas teica. Tu biji tas, kas nozaga manu seju un noslīcināja mani Temzā. Ak, es esmu šausmīgi nikns uz tevi!