Ja arī džins bija uztraucies, tas lieliski prata to noslēpt. To es spēju saprast, viņš vēsi novilka. Patiesībā esmu nedaudz vīlies sevī. Vai nepastāstīsi, kā tev tomēr izdevās palikt dzīvam?
Skelets dusmās sakoda žokļus. Mani no nāves paglāba nejaušība, tas nočukstēja. Kamēr es bezpalīdzīgs peldēju tumšā, aukstā ūdens straumē, mans elkonis pēkšņi aizķērās aiz enkura. Es tūlīt pat satvēru enkura ķēdi pirkstos un zobos, es cīnījos pret okeāna straumi, rāpos augšup. Un kur es nokļuvu? Uz vecas, tumsas ieskautas baržas. Tiklīdz ūdens nolija no maniem kauliem, es jutu atgriežamies spēku. Ko es vēlējos? Atriebību! Bet vispirms man bija vajadzīgs zizlis, lai es atgūtu varenību. Es soļoju gar upes krastu dienu un nakti, ošņājot pēc tā maģiskās auras kā suns. Un šodien, te skeleta balss atkal kļuva aizrautīga, es to atradu, sameklēju šo pagalmu un gaidīju jūs kopā ar to puisi, kas tagad guļ zemē. Skelets ar kājas pirkstu norādīja uz šoferi. Baidos, ka viņam mūsu saruna nešķita tikpat interesanta.
Bartimajs pamāja. Cilvēki nekad nav bijuši sevišķi labi sarunu biedri. Pārāk garlaicīgas būtnes.
- Vai ne?
- Nenoliedzami.
- Tā gan… Paklau! skelets pēkšņi sarosījās. Tu mēģini mainīt sarunas tematu!
- Nemaz ne. Tu teici, ka esi ļoti nikns uz mani.
- Tieši tā. Kur es paliku… ļoti nikns… divi mazi jēriņi, meitene un džins… Likās, ka skelets ir zaudējis domu pavedienu.
Kitija norādīja uz Mandrāku. Un kā tad ar viņu?
Netenjels salēcās. Es šo ifrītu nekad mūžā neesmu redzējis! Viņam nevar būt nekādu iebildumu pret mani.
Liesmiņas skeleta acu caurumos iemirdzējās. Izņemot to, ka tev rokās ir mans zizlis. Tas ir nopietns iebildums. Un vēl vairāk man nepatīk tas, ka tu vēlies to likt lietā. Jā! Nemaz neliedzies! Tu taču esi burvis!
Bija vērts noskaņot ifrītu pret burvi. Kitija noklepojās. Viņš lika man to nozagt. Tā visa ir viņa vaina. Viņš lika Bartimajam tev uzbrukt.
- Vai tiešām? skelets nopētīja Džonu Mandrāku. Cik interesanti… Tas vēlreiz pagriezās pret Bartimaju. Viņa melo, vai ne? Vai tas nejēga ar zizli rokās tiešām ir tavs saimnieks?
Ēģiptiešu zēns izskatījās patiešām nokaunējies. Diemžēl.
- Ak vai. Bet neuztraucies. Es viņu nogalināšu pēc tam kad būšu piebeidzis tevi.
To pateicis, skelets pacēla pirkstu. No tā izlauzās zaļas liesmas un trāpīja tieši tajā vietā, kur bija stāvējis zēns. Bet viņa tur vairs nebija. Zēns bija apmetis salto un tagad stāvēja pie tuvākā nama atkritumu tvertnes. It kā vienas domas vadīti, Kitija, Džeikobs un Džons Mandrāks pagriezās un metās prom, ārā uz ielas. Kitija skrēja pa priekšu, un tieši viņa pirmā pamanīja dīvainu gaisa sabiezējumu, it kā pēkšņi kāds būtu aizvācis visu rītausmas gaismu. Meitene palēnināja soli un apstājās. Tumsas taustekļi stiepās cauri arkveida vārtiem, un aiz tiem tuvojās tumšs mākonis. Aiz tā neko vairs nevarēja saskatīt, pagalms bija kā nogriezts no apkārtējās pasaules.
Ko nu? Kitija ar Džeikobu pārmija bezpalīdzīgus skatienus un palūkojās pār plecu. Ēģiptiešu zēns bija dabūjis spārnus un tagad lidinājās virs pagalma tieši tik augstu, lai skelets nespētu viņu aizsniegt.
- Turieties pa gabalu no tā mākoņa, kā no liela attāluma atskanēja Džona Mandrāka balss. Manuprāt, tas ir bīstams.
Kitija nošņācās. It kā tev nebūtu vienalga! Tomēr viņa pakāpās soli atpakaļ.
Mākonis nāca arvien tuvāk. Tam apkārt valdīja smags klusums un dvakoja pēc slapjas, smagas zemes.
Džeikobs satvēra Kitijas roku. Vai tu dzirdi?
- Jā. No tumsas mākoņa skanēja smagu soļu troksnis, kas arvien tuvojās.
- Mums jābēg, Kitija norīkoja. Atpakaļ uz pagrabu!
Viņi pagriezās un metās uz kāpnēm, kas veda uz pagrabu.
Pagalmā skelets, kas veltīgi raidīja liesmu šautras uz dēmonu, tagad pagriezās pret viņiem un sasita plaukstas. Un tad viss pagalms notrīcēja, akmeņi nodrebēja. Siena virs pagraba durvīm sašūpojās, sadalījās uz pusēm un nogruva. Durvis uz pagrabu bija pazudušas.
Skelets ar vienu lēcienu bija pie viņiem. Tas nolādētais dēmons ir pārāk izveicīgs, viņš sacīja. Tāpēc esmu mainījis domas. Jūs abi būsiet pirmie.
- Kāpēc es? Džeikobs izdvesa. Es taču neko neesmu nodarījis.
- Zinu, mīļais bērns, liesmiņas skeleta acu dobumos iemirdzējās, bet tu esi dzīvības pilns, un pēc tik ilga laika zem ūdens man tiešām vajadzīga enerģija. Tas pastiepa roku un pirmo reizi pamanīja, kā pagalmā lavās iekšā melnais mākonis, pamazām izsūkdams no šejienes visu gaismu. Skelets, žokli atkāris, lūkojās tumsā.
- Nu, nu, tas novilka. Kas tad tas?
Kitija un Džeikobs piespiedās pie sienas. Skelets pagriezās pret tumsas mākoni un kaut ko uzsauca svešā valodā. Džeikobs sarāvās. Tas bija čehiski, zēns bilda. Viņš teica: "Es izaicinu tevi!"
Skelets pagrieza galvu par 180 grādiem un palūkojās uz bērniem. -Atvainojiet mani uz mirkli, bērni. Man te jānokārto kāds nepabeigts darbiņš. Nepazūdiet, es tūlīt pat būšu atpakaļ.
Kauliem klaudzot, tas izgāja pagalma vidū, acis nenolaidis no tumsas mākoņa, kas arvien sabiezēja. Kitija mēģināja sakopot domas. Viņa palūkojās apkārt. Ielu sedza ēnas, saule tikko spīdēja cauri tumsas mākoņiem. Izeju no pagalma slēdza tumsas mākonis, no pārējām pusēm slējās kailas sienas. Kitija nolamājās. Ja viņai būtu kaut viena Elementu lode, viņa izlauztu ceļu cauri sienai. Bet tagad viņi bija bezspēcīgi, gluži kā žurkas slazdā.
Viņa sajuta sev blakus gaisa pūsmu, un no debesīm nolaidās Bartimajs. Viņš salocīja spārnus un pieklājīgi pamāja. Kitija sarāvās.
- Ak, neuztraucies, zēns priecīgi uzsauca. Man šobrīd pavēlēts turēt tevi pa gabalu no automašīnas. Ja tu tai tuvosies, man būs tevi jāapstādina. Citādi tu vari darīt, ko vēlies.
Meitene sarauca pieri. Kas notiek? Kas tā par tumsu?
Džins nopūtās. Atceries, ka es tev stāstīju par golemu? Tas atkal ir parādījies. Kāds izlēmis iejaukties. Var viegli nojaust, kāpēc. Tas nolādētais zizlis ir visu mūsu nelaimju cēlonis. Tas palūkojās sānis. Un tas liek man atcerēties… ko gan viņš dara? Ak nē… sakiet man, ka viņš nemēģina… mēģina gan! Sīkais idiots!
-Kas?
- Mans mīļotais saimnieks. Viņš mēģina iedarbināt zizli.
Viņiem pretī, netālu no limuzīna, pie sienas piespiedies, stāvēja Džons Mandrāks. Nepievēršot nekādu uzmanību skeleta izdarībām tas tagad lēkāja uz priekšu un atpakaļ pa bruģēto pagalmu, izkliegdams apvainojumus tumsas mākonim -, zēns bija atspiedies pret zizli un, acis aizvēris, murmināja kaut kādus vārdus.
- Tas nebeigsies labi, dēmons sacīja. Ja viņš mēģina to iedarbināt ar parastajiem vārdiem, neizmantojot pastiprinošas burvestības, tad viņš uzprasās uz nepatikšanām. Puikam nav nekādas nojausmas, kādi spēki ir paslēpti zizlī. Vismaz divi māridi, kā likums. Viņš vienmēr bijis pārāk ambiciozs, tur tā problēma. Bartimajs skumji pašūpoja galvu.
Kitija no tā visa saprata maz, un, atklāti sakot, viņai bija vienalga. Lūdzu, Bartimaj, tā taču tevi sauc, vai ne? Kā mēs varētu tikt ārā? Vai tu mums vari palīdzēt? Tu taču varētu izsist caurumu šajā sienā?
Zēna tumšās acis viņu nopētīja. Kāpēc lai es to darītu?
-Nu… tu taču nevēli mums ļaunu… Tu tikai seko pavēlēm… meitene neizklausījās pārāk pārliecināta.
Džins sarauca pieri. Es taču esmu riebīgs dēmons! Tu pati tā teici. Bet, pat ja es gribētu jums palīdzēt, nebūtu prātīgi šobrīd pievērst sev lielāku uzmanību. Mūsu draugs ifrīts ir par mums aizmirsis. Viņš atcerējies Prāgas aplenkumu, kad golemi nodarīja lielu postu Gledstona spēkiem.