Kitija pastiepa uz priekšu savainoto roku plecs tik skaudri iesāpējās, ka viņa iekliedzās. Viņa salieca roku, mēģinādama aizsniegt golema muti. Tieši tā, kā dēmons bija teicis, mutē golemam bija manuskripta rullis. Pirksti pieskārās aukstajam akmenim uz golema sejas. Šoks bija tik spēcīgs, ka Kitija gandrīz paģība.
Viņa nevarēja aizsniegt muti…
Golems apstājās un pēkšņi salieca muguru. Kitija lidoja uz priekšu, gandrīz pāri briesmoņa galvai. Viņa pamanīja, kā milzīgā roka stiepjas pret gulošo zēnu tā satvers viņu aiz rīkles un nožņaugs kā cāli.
Mugura saliecās vēl vairāk. Kitija uzrausās augstāk un atkal ar pirkstiem pieskārās aukstajai sejai. Viņai izdevās iebāzt roku briesmonim mutē. Tur bija auksts akmens, asas, zobiem līdzīgas šķautnes un kaut kas mīksts. Viņa to satvēra un pēkšņi zaudēja līdzsvaru. Meitene lidoja uz priekšu pāri briesmoņa plecam un smagi uzgāzās zēnam virsū.
Kitija, gulēdama uz muguras, atvēra acis un iekliedzās.
Golema seja bija tieši virs viņas atvērtā mute, neko neredzošās acis un trešā acs, kas nikni viņu vēroja. Bet šis niknums pamazām norima un saprāts nozuda. Tagad trešā acs golema pierē nebija nekas vairāk par māla ovālu.
Kitija pacēla roku un paskatījās uz to.
Meitene bija satvērusi rokā dzeltenu pergamentu.
Ar mokām paslējusies uz elkoņiem, viņa redzēja, ka golems stāv nekustīgs un tā dūre apstājusies pāris collu no Džona Mandrāka sejas. Akmens tagad bija sastindzis to varēja noturēt par statuju. No tā vairs neplūda aukstums.
- Traka. Tu esi traka. Ēģiptiešu zēns stāvēja viņai blakus, rokas uz gurniem salicis un galvu šūpodams. Tu esi tikpat traka, cik tas ifrīts. Tikai tev bija mīkstāka piezemēšanās.
Kitija redzēja, kā uz viņas pusi nāk Džeikobs. Viņa novaidējās. Plecs atkal asiņoja, visi muskuļi sāpēja. Meitene uzmanīgi piecēlās, atspiežoties pret golema izstiepto roku.
Džeikobs lūkojās uz Džonu Mandrāku, kuram pār krūtīm gulēja Gledstona zizlis. Vai viņš ir pagalam? Izklausījās, ka zēns uz to cer.
- Diemžēl joprojām elpo, dēmons nopūtās un palūkojās uz Kitiju. Ar savu neprātīgo rīcību tu esi nolēmusi mani tālākām mocībām. Tas palūkojās debesīs. Es labprāt ar jums papļāpātu, bet mums visu laiku sekoja Izlūklodes. Golema parādīšanās tās būs aizbiedējusi, bet drīz vien tās atkal būs klāt, tāpēc būtu labāk, ja jūs pazustu.
- Jā. Kitija pagāja pāris soļu, bet tad atcerējās pergamentu. Pēkšņā nepatikā viņa atlaida pirkstus, un tas nokrita zemē.
- Ko tu iesāksi ar zizli? Bartimajs vaicāja. Tu vari to paņemt. Neviens tevi neaizkavēs.
Kitija sarauca pieri un atskatījās. Tagad viņa zināja, ka zizlis ir vērtīgs. Spalvaskāta kungs to būtu paņēmis. Tāpat arī Hopkinss, nezināmais labdaris, ifrīts Honorijs un pats Mandrāks… un vēl daudzi citi tā dēļ bija gājuši bojā. Man tas nav vajadzīgs, Kitija noskaldīja.
Viņa pagriezās un kliboja pakaļ Džeikobam uz ielas pusi. Meitene gaidīja, ka dēmons varbūt viņu vēlreiz uzrunās, bet tā nenotika. Kitija jau atradās pie izejas. Pagriezusies viņa redzēja, ka tumšādainais zēns joprojām stāv un vēro viņu. Un tad jau viņa bija izgājusi uz ielas.
46 netenjels
Pēkšņs šoks Netenjels noelsās, iesprauslojās un atvēra acis. Ēģiptiešu zēns stāvēja virs viņa, turēdams rokās ūdens spaini. Ledusauksts ūdens tecēja Netenjelam ausīs, degunā un atvērtajā mutē. Viņš mēģināja ko teikt, bet aizrijās, sāka klepot un novēlās uz sāniem, sajuzdams sāpes vēderā un visos muskuļos. Jaunais burvis novaidējās.
- Mosties un priecājies, džins sacīja. Viņš pats arī izklausījās ļoti priecīgs.
Netenjels pacēla roku un piespieda pie pieres. Kas te notika? Es jūtos briesmīgi.
- Un izskaties briesmīgi, tici man. Tevi ķēra spēcīgs maģisks trieciens no zižļa. Tavas smadzenes un ķermenis būs vēl dīvaināks nekā parasti, bet tev jāpriecājas, ka esi dzīvs.
Netenjels papūlējās uzslieties sēdus. Zizlis…
- Maģiskā enerģija kādu laiku ritēja pa tavām dzīslām, džins turpināja. Tava āda spīdēja, un katrs mata gals mirdzēja. Ievērojams skats. Arī tava aura ir pilnībā sajaukta. Nu, dabūt šādu maģisku triecienu nav joka lieta. Es jau gribēju tevi uzreiz modināt, bet zināju, ka jāpagaida pāris stundu, lai pārliecinātos, ka tu esi atlabis.
- Ko? Un cik ilgs laiks ir pagājis?
- Piecas minūtes. Man kļuva garlaicīgi.
Netenjels pēkšņi kaut ko atcerējās. Golems! Es mēģināju…
- Uzveikt golemu? Gandrīz neiespējams uzdevums jebkuram burvim vai džinam, pat liekot lietā tik smalku un spēcīgu maģisko ieroci kā Gledstona zizlis. Brīnums, ka tev vispār izdevās to aktivizēt. Priecājies, ka tas nebija pietiekami uzlādēts, citādi trieciens būtu tevi nogalinājis.
- Bet golems! Un zizlis! Ak nē… Netenjels pēkšņi apjauta notikumu sekas. Ja tie abi bija zuduši, viņš bija pagalam, ienaidnieks viņu saplosīs. Zēns paslēpa seju plaukstās, tikko valdīdams raudas.
Kāds iespēra viņam pa kāju. Ja tev pietiktu prāta palūkoties apkārt, džins sacīja, tu redzētu kaut ko tādu, kas tevi iepriecinātu.
Netenjels atvēra acis un noņēma rokas no sejas. Un tas, ko viņš ieraudzīja, lika jaunajam burvim gandrīz apgāzties. Apmēram pusmetru no viņa pret debesīm slējās golema stāvs tas liecās tieši pie viņa, roku pastiepis tik tuvu, ka tai gandrīz varēja pieskarties. Tomēr tas bija sastindzis un atgādināja statuju.
Un, nevērīgi atsliets pret golema kāju, gluži kā tāds džentlmeņa spieķis, stāvēja Gledstona zizlis.
Netenjels sarauca pieri, palūkojās apkārt, bet nekādi nespēja saprast, kas noticis.
- Es tavā vietā aizvērtu muti, džins ierosināja. Ja nu kāds garām lidojošs putns izdomā tur ierīkot ligzdu?
Ar lielām grūtībām jaunais burvis piecēlās kājās katrs muskulis šķita smags, kā ar ūdeni pieliets. Bet kā…?
- Vai tu patiešām nesaproti? džins pasmīnēja.
- Laikam jau es to paveicu, pirms zaudēju kontroli pār zizli, Netenjels novilka. Jā, tas bija vienīgais loģiskais risinājums. Es mēģināju neitralizēt golemu, un laikam man tas būs izdevies, pirms es saņēmu triecienu no zižļa. Jaunais burvis tagad jutās daudz labāk un apmierināts ar sevi.
Džins skaļi iesmējās. Mini vēlreiz, saulīt! Un kā tad ar meiteni?
- Kitiju Džonsu? Netenjels pārskatīja pagalmu. Viņš par meiteni bija pavisam aizmirsis. Izskatās, ka viņa ir aizbēgusi.
- Atkal nepareizi. Ļauj man tev vēlreiz paskaidrot. Džins ieurbās zēnā ar melno acu skatienu. Tu atslēdzies kā tāds muļķis, un golems tev tuvojās, acīmredzot izlēmis paņemt zizli un saspiest tavu galvu kā meloni. Bet to apstādināja…
- Tava drosmīgā rīcība? Netenjels minēja. Ja tā, esmu tev pateicīgs, Bartimaj.
Es lai glābtu tevi? Paklusē ja nu kāds, ko es pazīstu, noklausās? Nē. Golema klātbūtnē mana maģija nedarbojas, atceries? Es mierīgi apsēdos, lai noskatītos izrādi. Tā bija meitene un viņas draugs, kuri tevi izglāba. Pagaidi nesmejies! Es nemeloju. Zēns novērsa golema uzmanību, tikmēr meitene uzrāpās viņam uz muguras, izrāva no mutes manuskriptu un nometa zemē. Tieši tobrīd golems viņus abus satvēra un tūlīt pat pārvērta pelnos. Tad tā dzīvības spēks izsīka, un golems beidzot sastinga pāris collu no tava sasodītā kakla.