Virs jumtiem parādījās liels skaits sarkano Izlūkložu, kas lidinājās virs ceļa, viņus vērojot. Netenjels piešķīra sejai nopietnu izteiksmi un palūkojās, kā pašam likās, ar dziļu līdzjūtību uz sagrautajām mājām un izbiedētajiem cilvēkiem.
- Tavi draugi mūs vēro, džins teica. Domā, ka viņi ir priecīgi?
- Drīzāk jau skaudīgi.
Kad viņi pagāja garām Lembetas dzelzceļa stacijai un devās uz rietumiem, golema ārējās aprises kļuva arvien neskaidrākas un tas arvien vairāk grīļojās. Liels māla gabals iespējams, viens no pirkstiem atrāvās no ķermeņa un nokrita zemē.
Tālāk viņi devās pāri Vestminsteras tiltam. Tagad vairs nebija nekādu šaubu, ka viņa ceļa mērķis ir Vaithola. Netenjels domāja par gaidāmo sadursmi. Tas bija viens no ministriem, tas pats, kas bija uzzinājis par viņa ceļojumu uz Prāgu un uzsūtījis viņam bārdaino algotni. Tomēr nebija iespējams uzminēt, kurš tas ir. Bet laiks rādīs.
Gledstona zizlis bija jaunajam burvim rokā, un viņš uz tā smagi atbalstījās, jo viens sāns joprojām smeldza. Ejot uz priekšu, viņš gandrīz ar mīlestību nolūkojās uz zizli. Tas Divālam un pārējiem būs kā dadzis acīs. Bet Mierdaris priecāsies, ka viss tik labi beidzies.
Zēns pēkšņi sastinga. Kur zizlis nonāks pēc tam? Visticamāk -valdības mantu glabātavā, līdz pienāks laiks to izmantot.
Bet kurš gan spēs to likt lietā, ja ne viņš pats? Izmantojot improvizētus buramvārdus, viņam jau pirmajā reizē gandrīz bi ja izdevies to iedarbināt! Ja viņam tiktu dota iespēja, viņš tiktu galā. Un tad…
Netenjels nopūtās. Žēl, ka viņš nedrīkstēs zizli paturēt.
Tomēr, kad viņš atkal būs Devro aizbilstamais, viss bija iespējams. Bija vajadzīga tikai pacietība. Atlika nogaidīt.
Beidzot viņi iegriezās starp diviem stikla un betona novērošanas torņiem uz Vestminsteras tilta. Priekšā stāvēja parlamenta ēka. Temza rīta gaismā mirgoja, un ūdeņos šūpojās mazas laiviņas. Pāris tūristu, pamanījuši tuvojošos golemu, pārlēca pār tilta margām tieši upē.
Briesmonis soļoja uz priekšu, tā pleci bija sagumuši un rokas un kājas vairāk atgādināja māla stumbeņus, no kuriem pilēja lielas māla pikas. Tā gaita bija kļuvusi ļodzīga, kājas grīļojās pie katra soļa. It kā saprazdams, ka ilgi vairs nedzīvos, milzis pielika soli, un Netenjels ar džinu skrēja viņam nopakaļ.
Līdz tiltam satiksme bija pavisam vāja, un tagad Netenjels redzēja, kāpēc. Pusceļā uz parlamenta ēku Nakts policija bija izveidojusi ielenkumu. Tas sastāvēja no betona gabaliem, virves un nikniem otrā plāna velnēniem, kas bruņojušies ar adatām un haizivs zobiem. Kad velnēni ieraudzīja tuvojošos golemu, tie novāca adatas un zobus un ar izmisīgu vaidu metās bēgt. Policijas leitnants pagāja pāris soļu uz priekšu, atstājot savus vīrus gaidām ēnās.
Stāt! viņš pavēlēja. Jūs mēģināt ielauzties valdībai piederošā vietā. Šeit šādas maģiskās izdarības ir aizliegtas un par tām tiek piemērots bargs sods… izdvesis kucēna smilkstu, leitnants palēca sāņus. Golems ar vienu dūres vēzienu sadragāja betona balstu, pārrāva virves un devās tālāk, atstādams postenī māla gabaliņus. Netenjels un Bartimajs kātoja viņam pakaļ, jautri piemiedzot ar aci izbiedētajiem sargiem.
Pāri tiltam, garām Vestminsteras torņiem, tieši pāri mauriņam. Pulks sīkāku burvju Vaitholas ierēdņi šausmu pilnām sejām bija izsteigušies laukā no ēkām un tagad mirkšķināja acis spilgtajā saules gaismā. Viņi godbijīgi pakāpās malā, kamēr milzis, kurš jau bija zaudējis daļu savu sākotnējo apmēru, uz mirkli apstājās pie Vaitholas stūra un devās uz Vestminsteras zāli. Vairāki cilvēki kaut ko sauca Netenjelam, kad viņš gāja garām. Zēns pamāja. Šis ir radījums, kas terorizēja pilsētu, viņš paskaidroja. Es vedu to atpakaļ pie saimnieka.
Šī atbilde izraisīja vispārēju interesi, un pa vienam vai pa diviem un tad jau lielākos baros pūlis viņiem sekoja, turoties drošā attālumā.
Lielās Vestminsteras zāles durvis bija atvērtas, durvju sargi, pamanījuši tuvojošos briesmoni un lielo cilvēku pūli, bija aizbēguši. Golems devās iekšā, nedaudz pieliecoties durvju ailē. Tagad tā galva jau bija kļuvusi bezformīga, tā bija izkususi gluži kā svece. Mute atradās jau apmēram krūšu augstumā, un trešā acs bija noslīdējusi līdz sejas vidum.
Netenjels un džins iegāja priekšnamā. Tur materializējās divi dzelteni ifrīti ar violetiem krustiem uz krūtīm. Tie nopētīja golemu un norīstījās.
- Es jūsu vietā nemaz nepūlētos, džins garāmejot noteica. Tikai savainosieties. Tomēr pieskatiet, kas te nāks, mums aiz muguras sapulcējusies vai puse pilsētas.
Izšķirīgais brīdis tuvojās. Netenjels juta, cik strauji sitas sirds. Viņš redzēja, kurp dodas golems, tas soļoja pa gaiteni uz pieņemšanas istabu, kur gaidīja visi ministri. Zēnam apreiba galva.
No gaiteņa sāna parādījās slaida, pelēkā uniformā tērpta meitene ar spilgti zaļām, izbiedētām acīm. Mandrāk, jūs, muļķi! Ko jūs darāt?
Netenjels pieklājīgi pasmaidīja. Labrīt, Ferēras jaunkundz! Jūs izskatāties nedaudz uztraukta…
Meitene iekoda lūpā. Padome visu nakti nav ne acu aizvērusi, un tagad visi atkal ir sapulcējušies un vēro notiekošo Izlūklodēs. Un ko tās rāda? Haosu pilsētā. Sautvorkā iet vaļā īsta elle grautiņi, laupīšanas, demonstrācijas!
- Tas nav nekas tāds, ko jūsu dārgie policisti nespētu novērst. Turklāt es daru tikai to, ko man pagājušajā naktī lika. Pie manis ir zizlis, zēns to pacēla gaisā, turklāt es atdodu šo vērtīgo īpašumu golemu kādam no mūsu ministriem, lai kas tas arī būtu. Ak vai tā laikam bija vērtīga? Nogriežoties ap stūri, golems bija saplēsis kādu Ķīnas porcelāna vāzi.
-Jūs arestēs… Devro kungs…
Priecāsies, uzzinot nodevēja vārdu. Un arī visi tie cilvēki, kas man seko. Zēnam pat nevajadzēja atskatīties. Pūļa klaigas bija dzirdamas arī šeit. Ja jūs mums pievienotos…
Viņiem priekšā bija divviru durvis. Golems tagad bija tikai kaut kas nedaudz vairāk par kūstošu mālu masu, tomēr tas izlauzās durvīm cauri. Netenjels, Bartimajs un Džeina kopā ar pirmajiem sekotājiem pārkāpa istabas slieksni.
Visi Lielbritānijas ministri pielēca kājās. Viņu priekšā bija klāts brokastu galds, bet ēdieni bija pastumti malā, lai varētu labāk iekārtot Izlūkložu novērošanas tīklu. Vienā no Novērošanas lodēm Netenjels pamanīja Sautvorkas galveno ielu, kur pūlis traucās pa sadragāto tirgu, citā varēja redzēt, kā cilvēki drūzmējas Vestminsteras mauriņā, bet trešā atainoja šo pašu istabu.
Golems apstājās istabas vidū. Izlaušanās cauri durvīm, šķita, paņēmusi visas tā enerģijas atliekas. Pilošā milža figūra bīstami sašūpojās. Tā rokas bija pazudušas un kājas saplūdušas vienā masā. Milzis sagrīļojās, it kā gatavotos krist.
Netenjels rūpīgi vēroja ministru sejas Devro, kā pārakmeņojies no šoka, Divāls, sarkans no dusmām, Vaitvela, kā allaž akmens cietu seju, Mortensens, kura gaišie mati bija sajaukti, Frejs, kas joprojām gremoja cāļa gabalu, Malbindi, kuras acis bija iepletušās kā šķīvji. Sev par izbrīnu viņš pamanīja malā kopā ar zemākiem ministriem Kventinu Mierdari un Šolto Pinnu. Acīmredzot rīta notikumi bija atsaukuši šurp visus, kam vien valdībā bija kāda ietekme.
Zēns lūkojās no sejas uz seju un neredzēja neko citu kā vien dusmas un uztraukumu. Uz mirkli viņam ienāca prātā, vai tikai viņš nav maldījies un golems tūlīt nesabruks, tā arī neko neatklājis.
Premjerministrs noklepojās. Mandrāk, es pieprasu paskaidrojumus…
Viņš apklusa. Jo golems bija pagriezies. Tas sagrīļojās un gluži kā piedzēries vīrs devās pie Helēnas Malbindi, informācijas ministres. Visu acis sekoja milzim.