Tas joprojām var būt bīstams! Divāls, kas likās mazāk nobijies par pārējiem, iesaucās. Viņš uzsita Devro uz pleca.
- Mums nekavējoties jāevakuē visi no istabas!
-Muļķības! atskanēja Džesikas Vaitvelas skarbā balss.
- Mēs visi saprotam, kas te notiek. Golems atgriežas pie saimnieka. Mums visiem jāstāv un mierīgi jāgaida.
Nāves klusumā viņi vēroja, kā māla masa pasper vēl pāris soļu Helēnas Malbindi virzienā, kamēr sieviete drebošiem soļiem atkāpās. Tad tas pēkšņi mainīja virzienu un aiztipināja pie Džesikas Vaitvelas un Marmedjūka Freja. Vaitvela nepakustējās ne par mata tiesu, bet Frejs izdvesa baiļu kliedzienu, metās atpakaļ un paklupa uz zemē nomesta kaula. Viņš sabruka krēslā, piesarcis un acis iepletis.
Golems sasvērās uz Vaitvelas pusi, tas slējās pār ministri, lieliem māla gabaliem krītot uz grīdas.
Divāls iekliedzās: Mums ir atbilde un ilgāk vilcināties vairs nav vērts! Džesika Vaitvela ir šī radījuma pavēlniece! Ferēras jaunkundz, izsauciet policistus, kas pavadīs viņu uz Taueru!
Māla masa dīvaini noraustījās un atkal metās sānis prom no Vaitvelas jaunkundzes un tieši pie centrālā galda, kur sēdēja Devro, Divāls un Mortensens. Tie visi pakāpās atpakaļ. Tagad golems bija tikai nedaudz garāks par cilvēku, tas bija uz sabrukšanas robežas. Milzis atspiedās pret galda malu un apstājās. Viņu no burvjiem šķīra tikai metrs galda.
Uz galda nokrita liela māla pika. Un tad, ar pirms tam neredzētu spēku, golems metās uz priekšu, tas vilkās kā ķermenis, kam nav ne kāju, ne roku. Monstrs devās uz priekšu, salaužot galdu un nogāžot zemē brokastu traukus, atsitās pret tuvāko Izlūkložu tīklu, kas nomirgoja un izslēdzās. Milzis devās tieši pie nekustīgā policijas priekšnieka Henrija Divāla.
Istabā tagad bija pilnīgs klusums, bija dzirdama tikai Marmedjūka Freja čāpstināšana.
Divāla kungs, kura seja tagad bija pelnu pelēka, piecēlās no galda. Viņš atspiedās pret krēslu, un tas atsitās pret sienu.
Māli bija atstājuši lielāko daļu piku uz sasistajiem šķīvjiem un galda piederumiem. Golems beidzot nokļuva otrā galda pusē, izslējās, sašūpojās kā tārps, nogāzās uz grīdas un līda uz priekšu.
Divāla kungs parāvās atpakaļ, zaudēja līdzsvaru un atkrita ķrēslā. Viņš atvēra muti un atkal aizvēra, bet nespēja izdvest
ne skaņas.
Kustīgā mālu masa beidzot sasniedza viņa zābakus. Sakopojis pēdējos spēkus, māla briesmonis pacēlās virs policija;, priekšnieka galvas kā grīļīgs tornis. Un tad tas nogruva pār sēdošo vīrieti, izzūdot Kafkas maģijas pēdējām paliekām. Mals izšķīda smalkos gabaliņos, kas nolija pār Divālu kā dušu, un viņam uz krūtīm nokrita mazs, ovāls priekšmets.
Istabā valdīja klusums. Henrijs Divāls palūkojas lejup, samirkšķinādams ar māliem aizķepušās acis. Viņam klēpi gulēja neko neredzošā golema acs.
47 bartimajs
kņada, kādu sacēla Henrija Divāla atmaskošana, bija tik pamatīga, ka nudien nav vērts to pieminēt. Ilgu laiku Londonā valdīja baumas tās izplatījās kā viļņi ap ūdenī iemestu akmeni, sākoties no burvju apspriežu zālēm, izplešoties tālāk pa Vaitholu un aizplūstot līdz pat pilsētas tālākajiem nostūriem, kur par to runāja katrs vienkāršais iedzīvotājs. Vareno krišana vienmēr izsauc sajūsmas vētru, un šis nebija izņēmums. Tajā vakarā tika sarīkotas vairākas plašas ballītes, un tie Nakts policijas darbinieki, kas uzdrošinājās tovakar un nākamo nedēļu laikā parādīties ielās, no tautas saņēma vissliktāko attieksmi, kāda vien iespējama.
Tomēr todien vēl viss nebeidzās. Pagāja vesela mūžība, līdz izdevās arestēt Divālu lai gan tā nebija viņa vaina, jo policijas priekšnieks, satriekts no notikumu pavērsiena, pat nemēģināja pretoties vai bēgt. Bet sasodītie burvji sāka klaigāt, strīdoties, kas tad ieņems Divāla vietu, un plēšoties par policijas priekšnieka krēslu. Mans saimnieks šajā strīdā nepiedalījās viņa darbi runāja skaidrāk par vārdiem.
Beidzot kāds no premjerministra palīgiem izsauca resnu ifrītu, kas visu laiku bija slēpies priekšnamā, un ar tā palīdzību ieviesa kārtību. Ministri tika aizsūtīti mājās, Divālu un Džeinu Ferēru aizveda uz nopratināšanu un sajūsminātos skatītājus
izvadīja no ēkas.*[1] Lielākā daļa aizgāja ātri un bez iebildumiem. Pāris tika pamudināti ar nelielu spridzekli pie sēžamvietas. Vairāki žurnālisti no The Times, kas bija pamanījušies pierakstīt visu notiekošo, ieskaitot burvju paniku, tika aizvesti uz kādu klusāku vietu, kur pārstrādāja reportāžas vēlamākā gaismā.
Džesika Vaitvela uzkavējās līdz pēdējam brīdim, kaislīgi deklarējot savu lielo nozīmi Netenjela panākumos, tomēr beidzot arī viņa aizgāja. Premjerministrs un mans saimnieks palika divatā.
īsti nezinu, kas viņu starpā notika, jo mani kopā ar ifrītu aizsūtīja ievest kārtību ielās. Kad es pēc vairākām stundām atgriezos, mans saimnieks viens pats sēdēja apspriežu istabā un ēda brokastis. Zižļa viņam vairs nebija.
Es atkal pārvērtos par mīnotauru, apsēdos viņam pretī pie galda un pabungoju ar nagiem pa grīdu. Saimnieks palūkojās uz mani, bet neko neteica.
- Tātad viss kārtībā? es jautāju. Viņš piekrītoši noņurdēja. Vai esam atguvuši labvēlību? Viņš pamāja. Un kāds ir tavs jaunais statuss?
- Iekšlietu ministrs. Jaunākais ministrs visos laikos.
Mīnotaurs nosvilpās. Tie nu gan ir zaudējuši prātu!
- Ceru, ka tas ir tikai sākums. Un, paldies Dievam, tagad es būšu neatkarīgs no Vaitvelas.
- Un zizlis? Vai tu drīkstēsi to paturēt?
Netenjels saviebās un nolika atpakaļ pudiņu. Nē. Tas tika nogādāts valdības mantu glabātavā, lai būtu "drošībā". Nevienam nav atļauts to izmantot. Tad zēna seja noskaidrojās. Tomēr es pieļauju, ka to varētu izmantot karā. Varbūt vēlāk Amerikas kampaņā… Viņš iedzēra kafiju. Izskatās, ka viņiem neveicas pārāk labi. Tad jau redzēsim. Man tikai jānogaida un jāatrod īstā pieeja.
- It kā tu jebkad spētu to iedarbināt!
Netenjels sarauca pieri. Protams, spēšu! Es tikai izlaidu pāris Norādījuma un Virziena buramvārdu, tas arī viss.
- Vienkārši runājot, tu visu salaidi dēlī, čomiņ! Un kas notika ar Divālu?
Mans saimnieks domīgi košļāja maizi. Viņu aizveda uz Taueru. Vaitvela atkal ir aizsardzības ministre, un tieši viņas uzraudzībā notiks izjautāšana. Lūdzu, pasniedz sāli.
Mīnotaurs darīja, kā prasīts.
Mans saimnieks bija apmierināts ar padarīto, taču arī man bija pamats līksmot. Netenjels bija zvērējis mani atbrīvot, tiklīdz tiks atrisināta noslēpumainā uzbrucēja lieta, un tā bija atrisināta, lai gan joprojām eksistēja pāris lietu, kas man nešķita skaidras. Tomēr tā nebija mana darīšana. Es mierīgi gaidīju, kad mani atlaidīs.
Gaidīju.
Pagāja vairākas dienas, kurās zēns bija pārāk aizņemts, lai ieklausītos manās prasībās. Viņš pārņēma sava departamenta vadību, apmeklēja augstākā līmeņa sanāksmes, kur diskutēja par Divāla nodarījumu, izvācās no savas vecās istabas un, liekot lietā jauno algu un premjerministra pateicību, nopirka stilīgu māju skvērā netālu no Vestminsteras. Tas uzlika man jaunus pienākumus, kurus es te nevēlos apspriest. [86] [1] Tie bija saistīti ar mazgāšanu, tapešu līmēšanu un tīrīšanas līdzekļiem. Vairāk ne vārda.
Saimnieks devās uz ballītēm pie premjerministra Ričmondā, noteica savu darbinieku pienākumus un pavadīja vakarus teātrī, skatīdamies nebeidzamas izrādes, kuras viņam pēkšņi bija ļoti iepatikušās. Viņam nudien bija nemierīga dzīve.