Выбрать главу

Kad vien radās izdevība, es atgādināju Netenjelam par solī­jumu

Jā, jā, viņš no rītiem izmeta, tuvākajā laikā es to nokār­tošu. Bet pagaidām pieņemšanas istabā es gribētu pelēkus zīda aizkarus. Pabeidz iepirkumus pie Fīldinga un nopērc vēl pāris spilvenu. Un vannas istabā derētu Taškentas flīzes. [87] [1] Te nu viņš neatšķīrās no deviņdesmit procentiem pārējo burvju. Kad vien tie nemēģināja iedurt nazi otram mugurā, viņi aizrāvās ar greznas vides iekārtošanu. Viņu vēlme pēc luksusa lietām bija nevaldāma, un tās vienmēr bija jādabū nabaga džinam. Persijas burvji bija paši izlutinātākie viņi gribēja vienas nakts laikā pārcelt pilis no vienas vietas uz citu, celt tāsuz mākoņiem vai zem ūdens. Bija kāds burvis, kas gribēja pili no tīra stikla. Lai gan šādi viņa dzīve kļuva publiska, tā bija vēl viena liela kļūda. Mēs to uzcēlām vienas nakts laikā, un viņš laimīgi ievācās savā jaunajā mājvietā. Bet rītā, kad uzlēca saule, stikla sienas un jumti darbojās kā viena liela lēca, kas lauza saules starus un līdz pēcpusdienai sadedzināja burvi un viņa īpašumus.

-   Sešas nedēļas ir gandrīz beigušās, es aizrādīju.

-   Zinu, zinu. Bet tagad man patiešām jāiet.

Kādā vakarā viņš atgriezās mājās agrāk. Es stāvēju uz kāp­nēm, uzraugot, kā tiek flīzēta virtuve [88] [1] Šo darbu veikšanai Netenjels man bija piešķīris divus foliotus, kas izskatījās pēc bāreņiem, ar apaļām acīm un tik piemīlīgi, ka aizkustinātu pat cietāko sirdi. Tomēr tie bija arī neglābjami sliņķi, tāpēc man nācās viņus nedaudz pacepināt uz lēnas uguns, lai panāktu paklausību.

, tomēr atrāvos no darba un devos vēlreiz ar viņu parunāt. Atradu zēnu ēdamistabā, kas pašlaik vēl bija nemēbelēta. Viņš nekustīgi lūkojās tukšajā kamīnā.

-   Te tev vajadzētu kārtīgas tapetes, es ierosināju. Kaut ko tavam vecumam atbilstošu. Kā būtu ar automašīnām vai tvai­koņu motīvu?

Netenjels piegāja pie loga, soļiem atbalsojoties tukšajā telpā. Divāls šodien atzinās, viņš beidzot teica.

-   Tas ir labi, es sacīju. Vai tad ne?

Zēns lūkojās uz parku. Laikam jau…

-   Tomēr maģiskās spējas ļauj man noteikt, ka tu neesi apmie­rināts.

-   Nu… jā. Viņš pagriezās pret mani un izmocīja smaidu. Protams, daudz kas ir noskaidrots, bet lielāko daļu no tā es zināju jau agrāk. Mēs atradām darbnīcu Divāla pagrabā bedri, kur tika izgatavots golems, kristālu, ar kuru viņš bija kontrolē­jis milzi. Nav šaubu, ka tieši viņš vadīja briesmoni.

-Tātad…

-   Šodien viņš to visu atzina. Teica, ka jau sen esot gribējis iegūt nozīmīgāku lomu valdībā, mazināt Vaitvelas un pārējo ietekmi. Golems bija viņa izvēlētā metode tas radīja haosu, lika pārējiem ministriem izskatīties kā neprašām. Kad bija notikuši pāris uzbrukumi un neviens nespēja rast nekādu risi­nājumu, Devro ar prieku bija nodevis varu viņa rokās. Policijai bija vairāk varas, Divāls ieguva aizsardzības ministra amatu. Un tas viņam deva lielākas iespējas reiz gāzt Devro.

-   Izklausās sakarīgi, piebildu.

-   Nezinu gan… zēns saviebās. Visi ir apmierināti Vaitvela atguvusi darbu, Devro un pārēji ministri atkal var nodoties svi­nībām, Pinns atjauno savu veikalu… Pat Džeina Ferēra ir atbrī­vota, jo nav iespējams pierādīt, ka viņa būtu zinājusi par sava meistara nodevību. Viņi visi to drīz vien aizmirsīs. Bet man tas neliek mieru. Tik daudz kas nesakrīt…

-   Kas, piemēram?

-   Divāls zvērēja, ka nav pie vainas viens pats. Viņš teica, ka kāds zinātnieks, vārdā Hopkinss, viņam pasviedis šo ideju. Viņš apgalvo, ka Hopkinss atnesis viņam golema aci un iemācījis ar to rīkoties. Ka viņš savedis Divālu kopā ar bārdaino algotni un licis sūtīt viņu uz Prāgu, lai sameklētu Kafku. Kad es sāku izmek­lēšanu, Divāls sazinājies ar algotni Prāgā un pavēlējis viņam mani apturēt. Bet Hopkinss bijis šīs operācijas "smadzenes". Man tas šķiet ticami Divāls nav tik gudrs, lai viens pats kaut ko tādu izplānotu. Viņš bija tikai vilkaču bara vadonis, nevis dižs burvis. Bet kā lai atrod šo Ilopkinsu? Neviens nezina, kur viņš dzīvo, neviens viņu nav redzējis. It kā viņš nemaz neek­sistētu.

-   Varbūt, ka tā arī ir.

-   Pārējie domā tieši tā. Viņi uzskata, ka Divāls vēlas novelt vainu uz kādu citu. Un visi domā, ka viņš bijis iejaukts arī Sir­žulauzēja sazvērestībā. To pierādot algotņa iesaistīšanās. Bet es nudien nezinu…

-   Es arī tam neticētu, novilku. Divāls taču arī bija iespros­tots tai milzīgajā pentaklā Hedlhemas zālē, vai ne? Tātad viņš par sazvērestību nekā nezināja. Lai gan izklausās, ka Hopkinss tur varētu būt iesaistīts. Ja tev izdotos viņu atrast, tas varētu būt trūkstošais ķēdes posms.

Netenjels nopūtās. Ja izdotos…

-  Varbūt Divāls zina vairāk nekā saka. Var gadīties, ka ar laiku viņš atklāj kaut ko.

-   Diez vai, jaunā burvja sejai pārslīdēja savāda izteiksme. Viņš pēkšņi izskatījās noguris un vecs. Kad pēc nopratināša­nas Divālu aizveda uz kameru, viņš pārvērtās par vilku, notrieca malā sargu un izlēca pa logu.

-   Un aizbēga?

-   Ne gluži. Logs bija piektajā stāvā.

-   Āāā…

-   Njā. Zēns bija atgriezies pie kamīna un pētīja marmoru.

-   Otrs jautājums ir par ielaušanos Vestminsteras abatijā un zižļa nolaupīšanu. Divāls atzinās, ka todien sūtījis golemu, lai paņemtu to no manis, viņš teica, ka tā esot bijusi pārāk laba izdevība, lai to palaistu garām neizmantotu. Bet viņš zvērēja, ka viņam nav nekāda sakara ar Pretošanās kustību un ielaušanos Gledstona kapā. Zēns uzsita pa kamīna malu. Laikam jau man vajadzētu justies apmierinātam ar padarīto, gluži tāpat kā pārējiem. Ja vien meitene nebūtu mirusi! Viņa varētu mums pastāstīt ko vairāk…

Es nošņācos, bet neko neteicu. Fakts, ka Kitija joprojām ir dzīva, nebija pieminēšanas vērts. Tāpat tas, ka viņa man bija pastāstījusi krietni daudz par ielaušanos abatijā un pieminē­jusi arī kādu kungu, vārdā Hopkinss. Man tas nebija jāstāsta Netenjelam. Es biju tikai pazemīgs kalps, kurš darīja to, kas bija uzticēts. Turklāt mans saimnieks nebija pelnījis to uzzināt.

-   Tu ilgu laiku pavadīji ar viņu divatā, zēns ieminējās.

-  Vai viņa kaut ko nepastāstīja? To jautādams, Netenjels mani rūpīgi nopētīja.

-Nē.

-   Bija pārāk nobijusies?

-   Gluži pretēji. Pārāk nievājoša.

-  Žēl, ka viņa bija tik stūrgalvīga. Tai meitenei piemita vai­rākas apbrīnojamas rakstura īpašības…

-  Un tu pat pamanīji? Man likās, ka tu biji pārāk aizņemts ar solījumu laušanu, lai domātu par viņu.

Netenjels nosarka. Man nebija izvēles, Bartimaj…

-   Nerunā par izvēli, es norūcu. Viņa varēja izvēlēties ļaut tev nomirt.

Zēns piecirta kāju. Es nepieļaušu, ka tu kritizē manu rīcību…

-   Ne jau rīcību. Tikai morālo stāju.

-   Tu nedrīksti arī to! Tu esi dēmons, atceries to! Vai tev nav vienalga?

-   Ir vienalga! Es sakrustoju rokas uz krūtīm. Pilnīgi vien­alga! Nudien nav mana darīšana, ka parasta meitene izrādījās cēlsirdīgāka un varonīgāka par tevi. Dari, kā tev pašam patīk.

-   Darīšu arī!

-   Nu tad labi!

-   Lieliski!

Vēl mazliet, un mēs būtu uzsākuši kārtīgu ķildu, bet nebija atbilstošā noskaņojuma.

Pēc tam kad viņš bija kādu laiku stīvi blenzis kamīna stūrī un es tikpat stīvi biju pētījis griestus, mans saimnieks beidzot ierunājās. Ja tas tevi interesē, viņš norūca, es runāju ar Devro un panācu, lai viņš atbrīvo Kafkas bērnus. Viņi tagad ir atpakaļ Prāgā. Tas nenācās viegli, bet es to izdarīju.