Vēl viens nozīmīgs mācību priekšmets bija vēsture viņiem katru dienu atgādināja par Lielbritānijas slavenajiem darbiem.
Kitijai šīs mācību stundas patika, jo tajās bija tik daudz stāstu par burvestībām un tālām zemēm, bet viņa juta, ka vēsture tiek pārstāstīta tikai zināmās robežās. Tāpēc meitene bieži uzdeva jautājumus.
- Jā, Kitij, kas tad šoreiz? Skolotāja tonis atklāja aizkaitinājumu, ko viņš mēģināja noslēpt.
- Lūdzu, pastāstiet vairāk par valdību, ko gāza Gledstons! Jūs teicāt, ka tas bija parlaments! Arī tagad mums ir parlaments. Kāpēc vecā pārvaldes forma bija tik slikta?
-Ja tu būtu klausījusies uzmanīgāk, Kitij, tu būtu dzirdējusi, ka vecais parlaments bija nevis slikts, bet vājš. To vadīja vienkāršie ļaudis, kuriem nebija nekādu burvju spēju. Iedomājies tikai! Tas nozīmēja, ka viņus pastāvīgi apspieda stiprākas valstis un viņi nevarēja neko darīt. Kura tolaik bija bīstamākā valsts? Džeikob?
- Nezinu, skolotāj.
- Nemurmini, zēn, atbildi skaidri! Brīnums, ka tieši tu to nezini, Džeikob. Tā bija Svētā Romas impērija, no kuras cēlušies tevi senči. Čehijas imperators no savas Prāgas pils pārvaldīja lielāko daļu Eiropas. Viņš bija tik resns, ka sēdēja metāla tronī uz riteņiem, un viņš pa pili brauca pajūgā, kuru vilka balts vērsis. Ja imperators vēlējās iziet no pils, viņš bija jāizceļ pa logu ar īpašu trīsi. Viņam bija putnu māja, kurā dzīvoja daudz papagaiļu, un ik reizi vakariņām viņš nošāva citas krāsas papagaili. Jā, jā, jums ir tiesības nepatikā saviebties. Tāds vīrs tolaik valdīja Eiropā, un mūsu vecais parlaments pret viņu bija bezspēcīgs. Viņam bija vesels pulks briesmīgu burvju, tie bija ļauni un samaitāti, un runā, ka viņu vadonis Hanss Meirinks esot bijis vampīrs. Karavīri plosījās… Jā, Kitij, kas tad atkal?
- Bet, skolotāj, ja jau vecais parlaments bija tik nespēcīgs, kā tas nācās, ka resnais imperators neiekaroja Angliju, jo tā taču nenotika, vai ne? Un kāpēc…?
- Es neesmu burvis, Kitij, un spēju vienlaikus atbildēt tikai uz vienu jautājumu! Anglijai paveicās, tas arī viss. Prāga vienmēr rīkojās lēni, jo imperators bija pārāk aizņemts ar alus dzeršanu un uzdzīvi. Bet, tici man, reiz viņš būtu pievērsis savu naidīgo skatienu Londonai. Par laimi, tolaik Londonā jau bija vairāki vareni burvji, pie kuriem nespēcīgie ministri vērsās pēc padoma. Viens no viņiem bija Gledstons. Viņš saprata, cik šī situācija var izrādīties bīstama, un izlēma spert izšķirīgo soli. Vai jūs atceraties, bērni, kāds tas bija? Silvestr?
- Viņš pārliecināja ministrus nodot varu viņa rokās. Gledstons kādu vakaru ieradās parlamentā un noturēja tik gudru runu, ka deputāti iecēla viņu par premjerministru.
- Pareizi, Silvestr, malacis! Jā, tā bija nakts, kad notika ilgā apspriede. Pateicoties Gledstona izcilajām runas dāvanām un gudrībai, viņš pārliecināja parlamentu atkāpties. Nākamajā gadā viņš devās uzbrukumā Prāgai un gāza imperatoru. Jā, Ebigeila?
- Vai viņš atbrīvoja papagaiļus, skolotāj?
- Esmu pārliecināts, ka jā. Gledstons bija ļoti laipns vīrs vienmēr mierīgs un nosvērts, un katru dienu valkāja vienu un to pašu iestērķelēto kreklu, izņemot svētdienas, kad māte to mazgāja. Pēc viņa uzvaras Londonas spēks pieauga, bet Prāgas ietekme vājinājās. Un, kā Džeikobs varētu jums pastāstīt, ja nebūtu pusaizmidzis atgāzies savā krēslā, tieši tolaik daudzas čehu ģimenes pārcēlās uz Londonu. Šeit ieradās arī daudzi Prāgas ievērojamākie burvji, lai palīdzētu radīt jaunu impēriju. Un tagad…
- Bet, skolotāj, jūs taču teicāt, ka visi čehu burvji bija ļauni un samaitāti!
- Visi ļaunie burvji tika nogalināti, vai tad tu to nesaproti, Kitij? Pārējie vienkārši saprata, ka tikuši maldināti, un atkal atgriezās uz īstā ceļa. Ak vai, zvans! Pusdienas! Nē, Kitij, es vairs neatbildēšu ne uz vienu jautājumu. Pirms aiziešanas uzlieciet krēslus uz galdiem un klusāk, lūdzu!
Pēc šādām vēstures stundām Džeikobs parasti bija drūmā noskaņojumā, lai gan ne uz ilgu laiku. Viņš bija ar tumšiem matiem un platu, smaidošu seju, pēc dabas jautrs un darbīgs.
Zēnam patika sporta spēles, un viņi ar Kitiju pavadīja daudzas stundas viņa tēva aizaugušajā dārzā, spēlējot futbolu un kriketu, vingrinoties loka šaušanā un turoties pa gabalu no viņa lielās, trokšņainās ģimenes.
Hairnēka kungs teorētiski bija ģimenes galva, bet, kā jau tas bieži notiek, ikdienā mājā valdīja Hairnēkas kundze. Viņa bija miesās kupla, mātišķas enerģijas pilna sieviete, kas slīdēja pa māju kā venēciešu burukuģis, ko dzen spēcīgs vējš, izplūstot skaļos smieklos vai čehiski lamājot četrus nevaldāmos dēlus. Džeikoba vecākie brāļi Karels, Roberts un Alfrēds bija mantojuši mātes varenās ķermeņa aprises, un viņu skaļās, zemās balsis vienmēr lika Kitijai apklust. Hairnēka kungs, tāpat kā Džeikobs, bija smalks un slaids, tikai viņa āda bija sačervelējusies kā sažuvušam ābolam. Viņš pīpēja izliektu pīlādžkoka pīpi, un tās saldā smarža bija saožama gan mājās, gan dārzā.
Džeikobs ļoti lepojās ar tēvu. Viņš ir izcils, zēns teica Kitijai, kad viņi sēdēja, atspiedušies pret mājas sienu. Neviens cits visā Londonā ar pergamentu un ādu nespēj paveikt tādus brīnumus kā viņš. Tev vajadzētu redzēt tos mazos burvestību pamfletus, ko viņš tagad iesien, vecajā Prāgas stilā ar smalkiem zelta izšuvumiem. Viņš ir perfekti izstrādājis zvēru un augu siluetus, pievienojot tiem ziloņkaula gabaliņus un dārgakmeņus. Tikai mans tēvs spēj kaut ko tādu paveikt!
- Tie pamfleti noteikti maksās veselu bagātību, Kitija novilka.
Džeikobs izspļāva zāles stiebru, ko bija košļājis. Tu joko!
Burvji nekad nesamaksā tik, cik viņš būtu pelnījis. Mēs tik tikko savelkam galus kopā. Paskaties… Zēns pamāja uz māju šīfera plāksnes uz jumta bija šķības, netīrie slēģi klabēja, verandas durvju krāsa bija nolobījusies. Tu domā, ka tad mēs dzīvotu šādā vietā? Beidz!
- Tomēr jūsu māja ir lielāka nekā mūsējā, Kitija iebilda.
- Hairnēka ir otrs lielākais izdevējs Londonā, Džeikobs teica. Par mums labāks un lielāks ir tikai Jaroslava uzņēmums. Un viņi tikai iesien parastos sējumus, ādas vākus un ikgadējos almanahus, un sarakstus, neko īpašu. Mēs esam tie, kas strādā smalkos darbus un taisa īsto mākslu. Tieši tāpēc burvji nāk pie mums, kad vēlas iesiet personiskās grāmatas, viņiem patīk mūsu izsmalcinātais stils. Pagājušonedēļ tēvs pabeidza iesiet kādu grāmatu, kurai uz pirmā vāka bija no dimantiem izlikts pentakls. Smieklīgi, bet tāda jau ir sieviešu gaume.
- Bet kāpēc burvji nemaksā tavam tēvam pienācīgi lielu naudu? Viņiem taču vajadzētu rūpēties, lai viņš arī uz priekšu strādā tikpat smalki un nezaudē kvalitāti.
- Tam, lai strādātu sliktāk, mans tētis būtu par lepnu. Bet maz maksā tāpēc, ka viņš ir tiem, tā sakot, uz grauda. Viņam jāuzvedas labi, citādi uzņēmums tiks slēgts. Atceries, ka mēs esam čehi tātad aizdomīgi ļaudis. Mums nevar uzticēties, lai gan Hairnēku dzimta dzīvo Londonā jau vairāk nekā simt piecdesmit gadu.
- Bet tas ir smieklīgi! Kitija izsaucās. Protams, viņi jums uzticas citādi jau sen būtu patriekuši no valsts!
- Mūs pacieš tādēļ, ka viņiem vajadzīga mūsu prasme. Kopš kontinentā notiek nemieri, mūs nepārtraukti novēro: ja nu mēs gadījumā uzturam sakarus ar spiegiem? Piemēram, virs tēva spiestuves pastāvīgi riņķo Izlūklodes un Karelu ar Robertu bieži izseko. Pēdējo divu gadu laikā mūsu mājās policija četras reizes izdarījusi kratīšanu. Pēdējo reizi viņi sagrieza māju ar kājām gaisā. Vecmāmiņa mazgājās vannā, un viņi izmeta viņu uz ielas ar visu vannas toveri.