Выбрать главу

-   Cik briesmīgi! Kitija nodrebinājās, pametot beisbola bum­biņu augstu gaisā un atkal notverot rokā.

-   Nu, tādi jau tie burvji ir. Mēs viņus ienīstam, bet ko gan mēs varam darīt? Kas tevi uztrauc? Es redzu, kā tu kodī lūpas.

Kitija aprāvās. Es vienkārši prātoju jūs ienīstat burv­jus, tomēr visa jūsu ģimene ar viņiem sadarbojas, tavs tēvs un brāļi. Viss, ko jūs veidojat savā spiestuvē, domāts burvjiem. Un viņi tik un tā izturas pret jums riebīgi. Man tas nešķiet pareizi. Kāpēc jums nenodarboties ar kaut ko citu?

Džeikobs rūgti pasmīnēja. Mans tēvs mēdz teikt: "Visdro­šāk okeānā ir peldēt haizivij tieši aiz muguras." Mēs gatavojam burvjiem skaistas mantiņas, kas viņus iepriecina. Un viņi mūs atbalsta nu, vismaz neaiztiek. Zini, kas notiktu, ja mēs viņiem neizdabātu? Viņi mums noģērētu ādu! Tu atkal rauc pieri, Kitij!

Kitijai Džeikoba tēva nostāja nešķita pareiza. Ja jums nepa­tīk burvji, jums nevajadzētu ar viņiem sadarboties, meitene palika pie sava. Tas nav pareizi.

-   Labāk paklusē! Džeikobs nikni izsaucās. Arī tavs tēvs taču sadarbojas ar burvjiem! Tā dara visi! Vienkārši nav citas izejas, vai ne? Ja tu negribi sadarboties, tad kādu nakti pie tevis ierodas policija vai vēl kas briesmīgāks un dziesmiņa nodzie­dāta! Nav taču citas iespējas kā tikai sadarbība. Vai varbūt ne? Nē?

-   Laikam jau tev taisnība.

-  Jā, man ir taisnība. Mums jāsadarbojas, ja vēlamies palikt dzīvi.

5 Kitija

Traģēdija notika, kad Kitijai bija trīspadsmit gadu.

Bija pats vasaras vidus, un uz skolu nebija jāiet. Saule sildīja māju terases; putnu būru iemītnieki jautri čivināja un tralli­nāja. Tēvs dungoja, spoguļa priekšā siedams kaklasaiti. Māte bija atstājusi brokastu maizītes ledusskapī.

Jau agri pie Kitijas durvīm parādījās Džeikobs. Viņa atvēra durvis, un tur jau .viņš stāvēja, turēdams rokā kriketa nūju.

-   Šodiena ir izcili piemērota kriketa spēlei, zēns teica. Iesim uz to grezno parku! Visi ir darbā, mūs neviens nepa­manīs.

-   Sarunāts, Kitija atteica. Pagaidi, es tikai uzvilkšu kurpes.

Parks atradās uz rietumiem no Balhamas, prom no fabrikām un veikaliem. Tas sākās kā plašs neapbūvētas zemes lauks, kur mētājās ķieģeļi un dzeloņdrāšu gabali. Džeikobs, Kitija un citi bērni te bieži rotaļājās. Bet, ejot uz rietumu pusi un šķērsojot vecu metāla tiltu virs dzelzceļa, varēja nonākt daudz skaistākā parka daļā. Tur auga bērzu birztalas, tur bija ēnainas pastaigu alejas un plašas, zaļas pļavas ar dīķiem, kuros peldēja meža pīles. Tālāk stiepās plats ceļš, kas veda gar rindu greznu, burv­jiem piederošu māju, kuras slēpās aiz augsta mūra.

Vienkāršajiem ļaudīm nenāca ne prātā pastaigāties pa šo parka daļu jau no bērnības viņi tika biedēti ar stāstiem par maziem bērniem, kas aizgājuši turp pastaigāties un nekad vairs nav atgriezušies. Kitija šīm pasaciņām īsti neticēja, un viņi ar Džeikobu jau pāris reižu bija šķērsojuši metāla tiltiņu un pastai­gājušies pa parku. Vienreiz viņus no ezera pretējā krasta bija pamanījis kāds melnā tērpts kungs ar garu, melnu bārdu un kaut ko bērniem uzkliedzis, uz ko Džeikobs bija viņam atbil­dējis ar izteiksmīgu žestu. Kungs neko neatbildēja, bet viņa biedrs daudz īsāks un veiklāks vīrs, kuru bērni pirms tam nemaz nebija pamanījuši, metās viņu virzienā ar tādu sparu, ka Kitija ar draugu tik tikko paspēja aizbēgt.

Kopš tā laika viņi uzmanīgi nopētīja aizliegto parka pusi no dzelzceļa tilta, bet parasti tas šķita tukšs kā izslaucīts. Tīrais kauns, ka neviens neizbaudīja parka iespējas, īpaši tik skaistā dienā kā šī, kad visi burvji noteikti bija darbā. Kitija un Džei­kobs steidzās turp.

Viņu soļi dipēja uz metāla tilta.

-   Neviena nav, Džeikobs sacīja. Es jau tev teicu.

-  Un tur? Kitija samiedza acis spožajā saulē un paskatījās uz bērzu birztalu. Pie tā koka? Es nespēju īsti saskatīt…

-   Kur? Nē, tā ir tikai ēna… Bet, ja jau tu baidies, mēs varam iet pie tās sienas, tur mēs būsim paslēpti no mājām.

Džeikobs šķērsoja taku un devās uz biezo zāli, sitot bumbu ar kriketa nūju. Kitija piesardzīgi sekoja. Otrā parka pusē slējās augsta ķieģeļu siena, aiz tās stiepās avēnija, kur rindojās bagāto burvju mājas. Parka centrālā daļa bija labi pārredzama no māju augšējiem stāviem, bet, ja nostājās pavisam tuvu pie sienas, tā aizsedza viņus skatieniem. Bet, lai līdz tai nokļūtu, bija jāšķērso viss parks, turklāt tad viņi atradās ļoti tālu no metāla tilta, un tas Kitijai nešķita prātīgi. Bet diena bija tik skaista, un parkā nevienu nemanīja, tāpēc meitene atmeta šaubas un skrēja pakaļ draugam, izbaudīdama, kā ap viņu šalc vējš un virs galvas ple­šas zilās debesis.

Džeikobs apstājās pāris metru no sienas pie sudrabotas strūklakas. Viņš pameta bumbu gaisā un notvēra. Te būs īstā vieta, zēns noteica. Es būšu sitējs.

-   Bet tu apsolīji, ka es!

-   Kuram no mums pieder nūja? Un bumba?

Par spīti Kitijas iebildumiem, ka stiprākais tomēr gūst virs­roku, Džeikobs nostājās sitēja pozīcijā pie strūklakas. Kitija pagāja pāris soļu tālāk, noslaukot bumbu pret šortiem, kā bija redzējusi darām sportistus. Viņa pagriezās un vērtējoši nopētīja Džeikobu. Tas piesita ar kriketa nūju pret zemi, pasmīnēja un pašūpoja pēcpusi.

Kitija ieskrejās. Sākumā lēni, tad arvien ātrāk, bumbu satvē­rusi rokā. Džeikobs piesita kāju.

Kitija atvēzējās un meta. Bumba atsitās pret grantēto celiņu un lidoja uz strūklakas pusi.

Džeikobs atvēzēja kriketa nūju. Tā precīzi trāpīja bumbai. Bumba aizlidoja Kitijai augstu, augstu virs galvas, tagad tā jau izskatījās pēc punktiņa debesīs… Un tad tā krita lejup.

Džeikobs triumfējoši dejoja. Kitija nikni palūkojās uz draugu. Smagi nopūtusies, viņa devās meklēt bumbu.

Pēc desmit minūtēm Kitija bija metusi piecas reizes un tikpat bieži devusies meklēt bumbu parka pretējā pusē. Saule karsēja. Viņa bija sakarsusi, nosvīdusi un aizkaitināta. Meitene nometa bumbu zālē un nokrita tai blakus.

-   Piekusi? Džeikobs vaicāja. Nu, pēdējo jau tu gandrīz noķēri…

Kitija noņurdēja kaut ko nesaprotamu. Džeikobs pastiepa viņai nūju. Labs ir, tagad pamēģini tu.

-  Tūlīt. Brīdi viņi sēdēja klusumā, skatoties, kā vējā kustas koku lapas un ieklausoties, kā automašīnas aizjoņo garām pa ielu. Virs parka parādījās liels kraukļu bars un, aplidojis pāris loku, nometās ozolā.

-   Labi, ka te nav manas vecmāmiņas, Džeikobs novilka. Viņai tas nepatiktu.

-Kas?

-   Kraukļi.

-   Kāpēc? Kitija vienmēr bija nedaudz baidījusies no Džeikoba vecmāmiņas mazas, smalkas večiņas ar melnām acīm neticami grumbainā sejā. Viņa nekad nepameta savu krēslu vir­tuves siltākajā kaktā un smaržoja pēc paprikas un marinētiem gurķīšiem. Džeikobs zvērēja, ka vecmāmiņa esot simts divus gadus veca.

Viņš notrauca vaboli no zāles stiebra. Viņa teiktu, ka tie ir gari. Burvju kalpi. Pēc vecmāmiņas domām, kraukļi ir šo garu iemīļotākā forma. To visu viņa iemācījās no savas mātes, kas Gledstona laikā ieradās Londonā no Prāgas. Viņa neļauj naktī turēt vaļā logus, lai arī cik karsts būtu. Džeikobs pārmainīja balsi: "Aizver logus, puika! Pa tiem var ielidot dēmoni!" Viņa vienmēr runā tik ērmīgi.

Kitija sarauca pieri. Tu netici dēmoniem?

-   Protams, ticu. Kā gan citādi tu izskaidrosi burvju varu? Tas viss ir aprakstīts tajās buramvārdu grāmatās, ko viņi nes pie mums iesiet. Tā ir visa viņu burvestība. Burvji pārdod dēmo­niem savas dvēseles, un dēmoni viņiem par to palīdz ja vien burvji pareizi izsaka buramvārdus. Ja ne, dēmoni viņus noga­lina. Es nudien negribētu būt par burvi, pat par visiem viņu dārgumiem ne.