Kitija mierīgi gulēja uz muguras, vērodama, kā debesīs slīd mākoņi. Viņa domāja. Bet paklau ja tavs tēvs un viņa tēvs vienmēr ir iespieduši un iesējuši buramvārdu grāmatas, tad jau viņi ir izlasījuši neskaitāmus buramvārdus! Un tas nozīmē…
- Es saprotu, ko tu gribi teikt, Kitij. Jā, viņi ir redzējuši daudz buramvārdu pietiekami daudz, lai kaut ko no tā visa iegaumētu. Bet lielākā daļa šo tekstu ir svešās valodās, turklāt, lai tos izmantotu, nepietiek tikai ar vārdiem. Manuprāt, lai savaldītu dēmonus, vajadzīgs arī kaut ko zīmēt un brūvēt mikstūras, un vēl mācīties visādas grūtas lietas. Tas nav kas tāds, kas būtu pa spēkam katram mirstīgajam. Mans tēvs to saprot un nekad neiet tālāk par grāmatu iesiešanu. Džeikobs nopūtās. Jums, pārējiem, vienmēr šķiet, ka mana ģimene ar to visu kaut kādā veidā ir saistīta. Kad Prāgā krita burvju valdība, saniknotais pūlis vajāja mana vectētiņa tēvočus. Vienu no viņiem izmeta pa jumta logu. Viņš nokrita zemē beigts. Pēc tam viņi pārcēlās uz Londonu, jo domāja, ka te būs drošāk, un atsāka savu biznesu. Zēns piecēlās kājās un izstaipījās. Šaubos, vai tie kraukļi ir dēmoni. Vai tad dēmoniem nav nekā cita ko darīt, kā vien sēdēt kokos? Nāc, viņš pameta meitenei nūju. Varu derēt, ka noķeršu jau pirmo tevis atsisto bumbu.
Kitijai par sašutumu, notika tieši tā. Un arī nākamajā un aiznākamajā reizē. Parks dunēja no bumbas atsitieniem pret metāla strūklaku. Skanēja Džeikoba prieka saucieni. Beidzot Kitija nolaida nūju.
. Tas nav godīgi! meitene kliedza. Tu tai bumbai esi pielicis atsvaru vai kaut ko tādu…
- To sauc par spēlētprasmi! Mana kārta!
- Vēl vienu reizi…
- Nu labi. Džeikobs pameta bumbu pavisam viegli. Kitija no visa spēka atvēzēja nūju un sita, un, pašai par pārsteigumu, trāpīja pa bumbu.
- Jā! Trāpījums! Noķer, ja vari! Viņa uzsāka uzvaras deju, gaidot, ka Džeikobs metīsies pāri zālājam pakaļ bumbai, bet tad pamanīja, ka zēns stāv kā sastindzis un veras debesīs.
Kitija apcirtās riņķī un palūkojās. Bumba, ko viņai bija izdevies atsist, bija uzlidojusi gaisā un tagad krita lejup otrpus ķieģeļu sienai uz ielas.
Atskanēja plīstoša stikla troksnis, signalizācijas gaudošana un metāliska čirkstoņa.
Klusums. Tikai klusa dūkoņa no mūra otras puses, it kā kāds tur izlaistu gaisu no balona.
Kitija un Džeikobs saskatījās.
Un metās skriet.
Viņi skrēja pāri zālienam uz metāla tilta pusi, soli solī, lūkojoties uz zemi, dūres sažņauguši. Kitija joprojām turēja rokā nūju, kuras svars viņu lieca pie zemes. Meitene to nometa zemē. Džeikobs nikni iekliedzās un apcirtās riņķī.
- Muļķe! Uz nūjas taču ir mans vārds! Viņš metās atpakaļ. Kitija apstājās un skatījās, kā zēns paceļ nūju. Un tobrīd viņa ieraudzīja, ka sienā atveras vārti, kas veda uz ielu. Tajos parādījās melnā tērpta figūra nostājusies vārtos, tā pārlūkoja parku.
Džeikobs bija paķēris nūju un tagad skrēja atpakaļ. Pasteidzies! Kitija elsa, kad zēns bija līdzās. Tur kāds ir… Viņai trūka elpas.
- Mēs jau gandrīz esam galā, Džeikobs dvesa, kad viņi bija paskrējuši garām dīķim, no kura pacēlās spārnos bars iztraucētu meža pīļu. Viņi jau bija zem bērziem, varēja saskatīt metāla tiltu. Mēs būsim drošībā… tiklīdz tiksim pāri… paslēpsimies grantsbedrēs… vairs nav tālu…
Kitija juta neatvairāmu vēlmi palūkoties pār plecu, viņai šķita, ka melnā tērptā figūra skrien viņiem aiz muguras. No šīs domas meitenei uzmetās zosāda. Tomēr bērni bija pārāk tālu un skrēja pārāk ātri, lai vajātājs viņus panāktu. Viņiem izdosies aizbēgt.
Džeikobs jau bija uz tilta, Kitija viņam sekoja. Viņu kājas dunēja kā āmuri uz laktas, liekot metāla konstrukcijai trīcēt un šūpoties. Augšup un tad lejup…
Kāds aizšķērsoja viņiem ceļu.
Džeikobs un Kitija iekliedzās un sastinga kā zemē iemieti, spēji apturot skrējienu, mēģinot izvairīties no sadursmes ar svešinieku.
Tas stāvēja uz tilta, izskatīdamies pēc cilvēka ar garām kājām un spēcīgām rokām. Bet tas nebija cilvēks. Drīzāk pērtiķis, kas pastiepts cilvēka garumā. Uz radījuma ķermeņa bija zaļš apspalvojums, izņemot seju, kuras apmatojums bija zaļi melns. Radījumam bija niknas, dzeltenas acis. Tas pašūpoja galvu un uzsmaidīja bērniem, izstiepdams garās rokas. Slaikā, spēcīgā aste kūla gaisu kā mikseris putukrējumu.
Šausmu pilnu mirkli Džeikobs un Kitija nespēja ne parunāt, ne pakustēties. Un tad…
- Atpakaļ, atpakaļ! Kitija satvēra Džeikobu aiz krekla un rāva sev līdzi.
Otrā tilta galā stāvēja kungs melnā uzvalkā, kaklasaitē un baltā vestē, rokas nevērīgi kabatās sabāzis. Turklāt šis vīrietis nepavisam neizskatījās aizelsies. Atpakaļceļš bija slēgts.
Kitijas roka joprojām bija satvērusi Džeikoba krekla apkakli. Viņa nespēja to palaist vaļā. Meitene skatījās vienā virzienā, viņš otrā. Viņa roka satvēra meitenes T krekla malu. Bērni dzirdēja tikai viens otra satraukto elpu un skaņu, ar kuru briesmoņa aste šķēla gaisu. Viņiem pār galvām, skaļi ķērkdams, aizlidoja krauklis. Kitijai ausīs dunēja asinis.
Nešķita, ka svešinieks steigtos. Viņš bija diezgan īss, bet ar spēcīgu miesasbūvi. Apaļajā sejā slējās neparasti garš, smails deguns, kas lika Kitijai aizdomāties, ka svešinieks izskatās pēc saules pulksteņa. Seja bija bez jebkādas izteiksmes.
Džeikobs bailēs trīcēja. Kitija zināja, ka zēns nerunās.
- Lūdzu, kungs, viņa pazemīgi iesāka. Ko jūs vēlaties?
Klusums. Kitijai šķita, ka šim kungam ir pretīgi viņai atbildēt. Bet, kad viņš ierunājās, balss skanēja negaidīti maigi.
- Pirms vairākiem gadiem es izsolē nopirku savu rolsroisu, viņš sacīja. Lai gan tolaik mašīna nebija pašā labākajā stāvoklī, es par to samaksāju ļoti lielu summu. Kopš tā laika es automašīnā esmu ieguldījis ļoti daudz naudas, nomainot pārsegu, riepas, motoru un ieliekot priekšējo stiklu no krāsota kristāla, lai padarītu šo automašīnu par skaistāko Londonā. Sauciet to par vaļasprieku, nelielu atslodzi no saspringtā darba. Tikai vakar es nopirku skaistu porcelāna numura plāksnīti. Beidzot tā bija ideālā kārtībā. Šodien es ar to pirmo reizi izbraucu ielās. Un kas notiek? Nezin no kurienes man uzbrūk divi smurguļi! Jūs izsitat automašīnas priekšējo stiklu, es zaudēju kontroli pār automašīnu, ietriecos laternas stabā, sabojāju automašīnas virsbūvi, riepas un motoru, un mana skaistā numura plāksnīte sašķīst sīkos gabaliņos. Mana automašīna ir pagalam. Tā nekad vairs nebrauks… Viņš ievilka elpu un aplaizīja lūpas.
- Ko es vēlos? Nu, vispirms dzirdēt, kas jums par to būtu sakāms.
Kitija lūkojās apkārt, it kā meklēdama palīdzību. Mmmm… Vai "Lūdzu, piedodiet" būtu labs sākums?
- Lūdzu, piedodiet?
- Jā, kungs. Tas bija negadījums, mēs nevēlējāmies…
- Pēc visa, ko jūs esat izdarījuši? Divi riebīgi, mazi vienkāršo ļaužu bērneļi…
Kitijai acīs sakāpa asaras. Nav tiesa! viņa izsaucās. Mēs taču negribējām trāpīt jūsu automašīnai! Mēs tikai spēlējāmies! Mēs pat neredzējām, ka aiz tā mūra ir ceļš!
- Spēlējāties? Privātā parkā?
- Parks nav privāts. Un, ja arī ir, tam tādam nevajadzētu būt! Kitija saprata, ka kliedz, bet nespēja savaldīties. Neviens cits jau uz to parku neiet, vai ne? Mēs taču tur nedarījām neko ļaunu. Kāpēc mēs tur nedrīkstam nākt?