- Nemaides… kungs vērsās pie pērtiķveidīgās būtnes tilta otrā galā. Lūdzu, panāc pāris soļu tuvāk. Tev būs darbiņš.
Kitija dzirdēja nagu skrapstoņu pret metālu un sajuta, kā Džeikobs viņai piespiežas tuvāk.
- Kungs, viņa sacīja. Mums ļoti žēl par jūsu automašīnu. Patiešām.
- Tad kāpēc jūs bēgāt prom, nevis palikāt uz vietas, lai atzītos nodarījumā un uzņemtos atbildību? vīrietis vaicāja.
- Mēs bijām pārbijušies…
- Cik prātīgi. Nemaides? Manuprāt, Melnais svārsts…
Kitija dzirdēja, kā nobrakšķ pērtiķcilvēka pirkstu kauliņi un
viņš zemā, domīgā balsī vaicā: Cik spēcīgi? Viņi ir mazāki nekā parasti…
- Manuprāt, samērā stipri. Tā tomēr bija dārga automašīna. Parūpējies par visu. Likās, ka burvis šajā lietā visu jau nokārtojis. Viņš pagriezās, rokas joprojām salicis kabatās, un sāka kāpt lejup.
Ja viņi skrietu… Kitija parāva Džeikobu aiz piedurknes. Klau…
Zēna seja bija līķa bālumā. Nav vērts. Mēs nevaram… Viņš bija atlaidis Kitijas blūzes stūri un tagad stāvēja tur kā nolēmēts.
Nagu skrapstoņa pret metālu. Paskaties uz mani, bērns.
Uz mirkli Kitijai iešāvās prātā pamest Džeikobu stāvam un skriet lejup pa kāpnēm un prom pa parku. Bet viņa atmeta šo pretīgo domu un pagriezās pret dēmonu.
- Tā jau ir labāk. Šajā gadījumā vislabākais ir tiešais pretskata kontakts. Nešķita, ka pērtiķa seja paustu īpašas dusmas, drīzāk tā bija garlaikota.
Pārvarot bailes, Kitija ierunājās: Lūdzu… lūdzu, nedariet mums pāri!
Dzeltenās acis iepletās, un melnās lūpas savilkās vīpsnā. Baidos, ka tas nebūs iespējams. Man tika dota pavēle īstenot pret jums abiem Melnā svārsta burvestību, un es nevaru no šīs pavēles atteikties, nenodarot pāri sev pašam. Vai jūs vēlētos, lai pret mani izmanto Sačokurojošo uguni?
- Godīgi sakot, tas man patiktu labāk.
Dēmons kustināja asti kā aizkaitināts kaķis. Saliecis kreiso kāju, viņš pakasīja otru kāju ar nagu. Par to es nešaubos. Nu, tā kā šī situācija ir tik nepatīkama, es ierosinu tikt ar to galā ātri.
Viņš pacēla roku.
Kitija satvēra Džeikobu ap vidukli. Viņa juta, kā sitas drauga sirds.
No dēmona izstieptajiem pirkstiem pacēlās pelēku dūmu mākonis un lidoja viņiem virsū. Kitija dzirdēja Džeikobu kliedzam. Meitene pamanīja dūmu mākoņa vidū sarkanas liesmu mēles, tās iesitās viņai sejā ar pilnu spēku, un viss apkārt satumsa.
6 kitija
— Kitij… kitij!
- Mmm?
- Mosties! Ir laiks.
Viņa pacēla galvu, samirkšķināja acis un pamanīja, ka beidzot sācies starpbrīdis. Gaismas bija iedegušās, purpurkrāsas priekškars nolaidies, un skatītāju zāle sadalījusies simtiem sarkanās sejās, kas virzījās starp krēslu rindām. Troksnis plēsa ausis. Viņa pakratīja galvu, lai to aizdzītu, un paskatījās uz Stenliju, kas bija pārliecies pār priekšējo krēslu un skatījās uz viņu ar sardonisku smīniņu lūpās.
- Ak jā, viņa noteica. Esmu gatava.
- Neaizmirsti somu.
- Vai tev tiešām šķiet, ka es varētu to aizmirst?
- Vienīgais, kas man šķiet, ir tas, ka tu izrādes laikā biji aizmigusi.
Smagi elpojot un atmetot matus no sejas, Kitija noliecās, paņēma somu un piecēlās, lai palaistu garām kādu vīrieti. Starp krēslu rindām meitene pamanīja arī Fredu lai gan viņa skatienu bija grūti notvert, Kitija būtu varējusi apzvērēt, ka tajā pazibēja izsmiekls. Viņa saknieba lūpas.
Gaiteņi bija pilni cilvēkiem tie steidzās uz kafejnīcu, uz tualetēm un pie saldējuma pārdevējas, kas bija apstājusies pie sienas. Bija grūti pārvietoties jebkurā virzienā. Kitijai tas atgādināja lopu tirgu, kur ganāmpulki tiek sadzīti aplokos. Viņa dziļi ieelpoja un, izsakot pāris pieklājīgu atvainošanās vārdu un pāris reižu liekot lietā elkoņus, iejuka pūlī. Kitija īrās starp mugurām un vēderiem uz dubultdurvju pusi.
Kāds uzsita viņai uz pleca, un Kitija pagriezusies ieraudzīja Stenlija smīnošo seju. Tev laikam luga īpaši nepatika, ko?
- Protams, ne. Mēsls.
- Man gan likās, ka tur bija pāris labu ainu…
- Nu, protams!
Viņš izbrīnā sarauca uzacis. Es vismaz darba laikā negulēju!
- Darbs sākas tagad, Kitija uzšņāca.
Saniknotu seju un izspūrušiem matiem viņa izspraucās priekšnamā. Meitene dusmojās uz sevi, ka bija aizsnaudusies un ļāvusi Stenlijam tik viegli sevi aizkaitināt. Viņš vienmēr meklēja meitenē kādu vājo punktu, lai pēc tam to izspēlētu pret viņu; tas deva viņam lielāku pašpārliecinātību un nozīmi citu acīs. Kitija nepacietīgi papurināja galvu. Aizmirsti: šādi sīkumi pašlaik nav svarīgi.
Viņa iejuka starp cilvēkiem, kuri devās ārā, lai iemalkotu atspirdzinošus dzērienus un izbaudītu vasaras vakaru. Kitija izlavījās viņiem līdzi. Debesis bija tumši zilas. Pamazām satumsa. Par godu valsts svētkiem pretējā māja bija izrotāta ar krāsainiem karodziņiem. Šķindēja glāzes, un cilvēki smējās. Visi trīs klusēdami pagāja garām priecīgajam pūlim.
Nonākusi līdz ēkas stūrim, Kitija palūkojās pulkstenī.
- Mums ir piecpadsmit minūtes laika.
- Šeit ir arī daži burvji, Stenlijs teica, vērīgi nopētījis pūli.
- Redzat to veco sievieti, kas dzer džinu ar toniku? Zaļajā kleitā? Viņai somā ir kāds maģisks priekšmets. Ļoti spēcīga aura. Varētu mēģināt nospert.
- Nē. Rīkojamies pēc plāna. Ej, Fred.
Freds pamāja. No ādas jakas kabatas viņš izvilka cigareti un šķiltavas. Aizdedzinot cigareti, viņš pārgāja pāri ielai un, apskatījis to un neko bīstamu nepamanījis, devās tālāk, nepametot skatienu atpakaļ. Kitija un Stenlijs sekoja. Šajā ielā bija veikali, bāri un restorāni. Vairāki cilvēki bija izgājuši vakara pastaigā. Pie nākamā stūra Freda cigarete izdzisa. Viņš apstājās, lai to atkal aizdedzinātu, atkal uzmanīgi palūkodamies visos virzienos. Šoreiz viņa acis samiedzās. Zēns pagriezās un devās atpakaļ pa to pašu ceļu, kur nācis. Kitija un Stenlijs, sadevušies rokās, aizrautīgi apskatīja veikalu skatlogus. Freds pagāja viņiem garām. Tur nāk dēmons, viņš izmeta. Paslēpiet somu.
Pagāja kāda minūte. Kitija un Stenlijs lūkojās uz Persijas paklājiem un ķiķināja. Freds pētīja ziedus blakus skatlogā. Kitija ar acs kaktiņu lūkojās uz ielas stūri. Tur parādījās mazs, sirms kungs, dungodams karavīru meldiņu. Viņš šķērsoja ielu un izzuda skatienam. Kitija palūkojās uz Fredu. Viņš gandrīz nemanāmi pašūpoja galvu. Kitija un Stenlijs palika pie sava skatloga. Pēc brīža ap stūri parādījās pusmūža sieviete ar puķēm rotātu cepuri. Viņa gāja tik lēni, it kā viņu mocītu visas pasaules slimības. Uz paša stūra viņa apstājās, smagi nopūtās un pagriezās uz viņu pusi. Kitija saoda dāmas smaržas, kad viņa gāja tiem garām, spēcīgu, gandrīz vulgāru smaržu kokteili. Beidzot viņas soļi aizskanēja pa ielu.
- Viss kārtībā, nomurmināja Freds. Viņš aizgāja līdz stūrim, aši palūkojās apkārt un, nevērīgi pamājis ar galvu, devās tālāk. Kitija un Stenlijs atrāvās no skatloga un sekoja, atlaižot viens otra roku, it kā tā būtu klāta ar augoņiem. Ādas soma, kas pirms tam bija paslēpta zem Kitijas mēteļa, atkal parādījās.
Nākamā iela bija šaurāka, un citus gājējus nemanīja. Pa kreisi, tumšs un kluss, aiz metāla režģu vārtiem pletās paklāju veikala pagalms. Freds bija atspiedies pret šo režģi un nevērīgi pētīja ielu. Izlūklode tikko aizlidoja uz to pusi, viņš teica. Viss kārtībā. Tavs gājiens, Stenlij.