Выбрать главу

Vārti bija aizslēgti. Stenlijs rūpīgi nopētīja slēdzeni. No mēteļa iekškabatas viņš izvilka metāla knaibles. Grieziens, pavērsiens un ķēde atsprāga vaļā. Viņi iegāja pagalmā, Sten­lijs visiem pa priekšu. Viņa skatiens bija piekalts zemei.

-   Nekā? Kitija vaicāja.

-   Nē. Aizmugures durvīm apkārt tāda dīvaina dūkoņa lai­kam uzlikta kāda burvestība. No tām vajag izvairīties. Bet tas logs ir drošs. Un viņš norādīja ar pirkstu.

-   Labi. Kitija pielavījās pie loga un ielūkojās iekšā. Izskatī­jās, ka tā bija noliktava piekrauta ar paklājiem, visi bija glīti saritināti un sakrauti kaudzēs. Viņa palūkojās uz abiem pārē­jiem. Vai redzat kaut ko?

-   Tieši tāpēc jau ir tik muļķīgi, ka tu esi vadītāja, Stenlijs nošņācās. Bez mums tu esi bezpalīdzīga. Akla. Nē te nav nekādu lamatu.

-   Nekādu dēmonu, Freds piebilda.

-   Labi. Kitija uzvilka cimdus. Viņa sasprindzināja roku un trieca dūri pret loga apakšējo rūti. Atskanēja plīstoša stikla troksnis, un stikli nobira uz palodzes. Kitija iebāza roku pa izsisto caurumu un atvēra logu. Viņa ierāpās istabā, vērtējoši lūkodamās uz visām pusēm. Negaidot pārējos, meitene devās uz priekšu starp paklāju piramīdām uz pusatvērto durvju pusi. No somas viņa izņēma kabatas lukturīti gaismas stars apspīdēja plašu, labi iekārtotu darbistabu ar galdiem, krēsliem un glez­nām pie sienas. Stūrī stāvēja seifs.

-   Pagaidi! Stenlijs satvēra Kitijas roku. Starp galdiem pēdu līmenī ir mirdzošs pavediens. Klupināšanas burvestība. Uzmanies!

Viņa nikni izrāvās no tvēriena. Es nemaz netaisījos kāpt tam virsū. Neesmu jau tik stulba.

-   Nu, protams, Stenlijs noskurinājās.

Ceļot kājas augstu, lai nepieskartos neredzamajam pavedie­nam, Kitija nonāca līdz seifam. Viņa atvēra somu, izņēma mazu, baltu lodīti, nolika uz grīdas un piesardzīgi atkāpās. Nonākusi līdz durvīm, viņa izrunāja Atbrīvošanas vārdus. Lode nopūtās un uzsprāga. Tās spēks norāva no sienām gleznas, no grīdas paklāju un izsita seifa durvis no eņģēm. Kitija mierīgi atgriezās pie seifa. Viņa ātri savāca tajā atrodošos priekšmetus un ielika tos somā.

Stenlijs nepacietībā lēkāja. Kas tur ir?

-   Moleru brilles, Četru elementu lodes… dokumenti… un nauda. Daudz naudas.

-   Tas ir labi. Pasteidzies! Mums ir piecas minūtes laika.

-   Zinu.

Kitija aiztaisīja somu un mierīgi izgāja no darbistabas. Freds un Stenlijs jau bija izkāpuši pa logu un nepacietīgi gai­dīja pagalmā. Kitija šķērsoja noliktavu, izlēca pa logu un devās uz vārtiem. Te pēkšņi, intuīcijas vadīta, meitene palūkojās pār plecu tieši īstajā laikā, lai redzētu, kā Freds kaut ko iemet noliktavā.

Viņa apstājās. Kas, pie velna, tas bija?

-   Nav laika pļāpāt, Kitij! Freds un Stenlijs jau skrēja viņai garām. Izrāde sākas.

-   Ko jūs tikko izdarījāt?

Kad viņi jau skrēja pa ielu, Stenlijs piemiedza vadītājai ar aci. Aizdedzināšanas kociņš. Neliela dāvana paklāju tirgotā­jam, Freds irgojās.

-   Tā nebija plānots! Šis bija tikai kārtējais reids! Kitija jau varēja saost dūmu smaku. Viņi nogriezās ap stūri.

-   Mēs nevaram paņemt līdzi paklājus, vai ne? Vai tad mums tie būtu jāatstāj burvjiem? Pret tiem, kas sadarbojas ar burv­jiem, nedrīkst būt nekādas žēlastības. Viņi to ir pelnījuši.

-   Mūs var pieķert…

-   Nepieķers. Nomierinies. Garlaicīga ielaušanās nenonāks laikrakstu pirmajās lappusēs. Bet ielaušanās un ugunsgrēks gan…

No dusmām gluži zaļa, rokas iekrampējusi somas siksnās, Kitija soļoja blakus zēniem pa ielu. Te nebija runa par avīžu virsrakstiem Stenlijs atkal apstrīdēja viņas autoritāti, šoreiz jau pavisam atklāti. Tas bija viņas plāns, viņas stratēģija, un zēns bija to izjaucis. Pēdējais laiks sākt kaut ko darīt. Noteikti. Citādi šis zeņķis agrāk vai vēlāk viņus visus iedzīs nāvē.

Pie Metropolitēna teātra skanēja zvans, kas aicināja uz izrā­des nākamo cēlienu, un cilvēki plūda atpakaļ pa durvīm. Kitija,

Stenlijs un Freds viņiem pievienojās un pēc mirkļa sēdēja savās vietās. Orķestris jau spēlēja. Priekškars tika pacelts.

Joprojām niknumā trīcot, Kitija apsēdās un nolika somu pie kājām. Stenlijs pagrieza galvu un viņai uzsmaidīja. Tagad mēs būsim laikrakstu pirmajās lappusēs. Rīta ziņās mūs nekas nepārspēs.

7 simpkins

Pusjūdzi uz ziemeļiem no Temzas tumšajiem ūdeņiem pasau­les tirgoņi pulcējās Sitijas centrā, lai slēgtu darījumus, pirktu un pārdotu. Cik vien tālu acs spēja skatīt, seno māju priekšā stiepās stendi, kas bija tur paslēpušies gluži kā cāļi zem vistas spārna. Tajos dižojās zelts no Dienvidāfrikas un dzintars no Baltijas jūras, dārgakmeņi un zīds visās varavīksnes krāsās, un tūkstošiem citu brīnumu. Bet visvērtīgākās bija mantas no senajām impē­rijām, kas tur bija nolaupītas un atvestas uz Londonu pārdot.

Sitijas pašā sirdī, Kornhilas un Poltrijas ielu krustojumā, skanēja visdedzīgākie tirgotāju saucieni. Tirgus centrālajā daļā bija atļauts ienākt tikai burvjiem, un ieejas apsargāja pelēkās drēbēs ģērbti policisti.

Šeit katrs stends bija nokrauts ar unikāliem maģiskiem priekšmetiem. Pavirši pārlaižot acis piedāvājumu klāstam, varēja redzēt flautas un liras no Grieķijas, bēru pelnus no Uras un Nimrudas, smalkus zelta priekšmetus no Taškentas, Samarkandas un citām Zīda ceļa pilsētām, cilšu totēmus no Ziemeļāfrikas tuksnešiem, polinēziešu maskas un koka skulptūras, gal­vaskausus ar krustiem mutē, upurēšanai izmantotos akmens dunčus no sagrautajiem Tenočtitlanas tempļiem.

Tieši uz šejieni katru pirmdienas vakaru devās ievērojamais burvis Šolto Pinns, lai novērtētu savus konkurentus un iegādā­tos interesantākos maģiskos priekšmetus.

Bija jūnija vidus, un saule jau sliecās uz rietu. Lai gan tirgus placi, kas bija iespiests starp ēkām, jau ieskāva zilas ēnas, ielas joprojām glabāja dienas siltumu, padarot pastaigu patīkamu. Pinna kungam mugurā bija balta lina žakete un bikses un galvā platmale. Vienā rokā viņš šūpoja ziloņkaula spieķi un laiku pa laikam noslaucīja sviedrus ar lielu, dzeltenu kabatlakatu.

Solto Pinns izskatījās elegants no galvas līdz pat nopulēto kurpju purngaliem. Viņa apavi bija nevainojami spodri, par spīti netīrajām ielām, uz kurām mētājās daudzu steidzīgu maltīšu paliekas zemē nokrituši augļi, saburzīti ietinamie papīri, riek­stu un austeru čaulas, kā arī tauku un kaulu paliekas. Pinna kungs par to nebēdāja lai arī kur viņš spertu kāju, netīrumi viņa priekšā pazuda kā uz burvja mājienu.

Ejot pa tirgus laukumu, viņš caur monokli nopētīja stendus. Tirgoņa sejas izteiksme pauda garlaikotu uzjautrinātību tā bija aizsargreakcija pret pārdevējiem, kuri viņu pārāk labi pazina.

-   Senjor Pinn! Man šeit ir neskaidras izcelsmes iebalzamēta roka! Atrasta Sahāras tuksnesī, visticamāk, piederējusi kādam svētajam! Es atraidīju visus pircējus, gaidot jūs…

-   Uzkavējieties brītiņu, mesjē! Paskatieties, kas ir šajā vul­kāniskā stikla kastītē…

-   Palūkojieties uz šo pergamentu, šīm rūnu zīmēm!

-   Pinna kungs, neklausieties šajos krāpniekos! Jūsu izsmal­cinātā gaume parādīs…

-   …šī kārdinošā statuja…

-   …un pūķa zobi!

-   …šī krūka…

Solto Pinns smaidīja, apskatīja dažus priekšmetus, neņe­mot vērā tirgoņu saucienus, un lēnām virzījās uz priekšu. Viņš nekad nepirka daudz lietu lielāko daļu viņa veikalā nopērkamo priekšmetu piegādāja viņa aģenti, kas strādāja visā impērijā. Tomēr tirgus bija vieta, ko bija vērts pārskatīt.