- Jā, ser.
- Manuprāt, tu vienai dienai esi redzējis pietiekami. Tagad ej un pamēģini atrisināt šo problēmu. Tallova kungs iesāņus uzmeta skatienu savam asistentam. Galu galā tu oficiāli esi atbildīgs par Pretošanās kustību.
Zēns stīvi palocījās. Klausos, ser.
Ministrs pamāja. Vari doties prom. Un, vai, ejot prom, tu nepalūgtu Fukē kungam uz brīdi ienākt?
Netenjels pasmīnēja. Ar prieku.
9 netenjels
Tovakar Netenjels atgriezās mājās drūmā noskaņā. Diena bija pagājusi slikti. Pēcpusdienā bija pienākušas neskaitāmas ziņas no ministrijām, kurās tika prasīti paskaidrojumi. Kas jauns Pikadilī lietā? Vai kāds no aizdomās turētajiem jau arestēts? Vai tiešām svinību dienā tiks ievērota komandantstunda? Kas ir atbildīgs par izmeklēšanu? Vai policijai ir dotas lielākas pilnvaras, lai izrēķinātos ar nodevējiem mūsu vidū?
Darbā Netenjels bija izjutis kolēģu sāniski uzmestos skatus un Dženkinsa ķiķināšanu. Zēns neuzticējās nevienam no viņiem viņi tā vien gaidīja Netenjela neveiksmi. Viņš bija viens, bez sabiedrotajiem, un viņam pat nebija neviena kalpa, uz kuru paļauties. Abi folioti izrādījās nekur nederīgi. Viņš šopēcpusdien bija tos abus atlaidis, pārāk noguris, lai sodītu, kā pienāktos.
Man ir vajadzīgs kārtīgs kalps. Varens. Tāds, kas man pakļausies. Kā Tallova Nemaides vai meistares Subits.
Viegli teikt, grūti izdarīt.
Katram burvim bija vismaz viens vai vairāki kalpi, kuru varenība apliecināja burvja statusu. Lieliem burvjiem, tādiem kā Džesika Vaitvela, piederēja vareni džini, ko viņi spēja izsaukt ar vienu pirksta mājienu. Premjerministra rīcībā bija zilganzaļš ifrīts, lai gan tā izsaukšanai bija vajadzīga citu burvju palīdzība.
Ikdienas darbos burvji parasti izmantoja foliotus vai velnēnus, kuri pavadīja saimniekus otrajā plānā.
Netenjels jau sen vēlējās sev kalpu. Sākumā viņš bija izsaucis goblinvelnēnu, kas parādījās dzeltenā sēra mākonī. Viņam tika uzdots kalpot Netenjelam, bet zēns drīz vien saprata, ka velnēna šķobīšanās un dīdīšanās viņam ir nepanesama, un atlaida to.
Kā nākamo viņš izmēģināja foliotu: lai gan tas izskatījās piedienīgi, šis dēmons bija ārkārtīgi viltīgs un mēģināja sagrozīt visas pavēles sev par labu. Pat visvienkāršākās komandas bija jāizsaka sarežģītā, juridiskā valodā, ko šis radījums nevarētu iztulkot citādi. Netenjela pacietībai pienāca gals brīdī, kad viņš bija iztērējis piecpadsmit minūtes, liekot kalpam sagatavot vannu. Jaunais burvis kārtīgi sodīja foliotu un atlaida to.
Netenjels izsauca arvien spēcīgākus dēmonus, cenšoties atrast ideālu vergu. Viņam bija pietiekami daudz enerģijas un prasmju, bet trūka pieredzes, lai iepriekš novērtētu dēmona raksturu, līdz bija jau par vēlu. Kādā no meistares balti iesietajām grāmatām viņš bija atradis džinu vārdā Kastors, kas pēdējo reizi bija izsaukts renesanses laikā. Tas parādījās pienācīgā izskatā, bija ar labām manierēm un izdarīgs un (kā Netenjels ar prieku atzina) daudz elegantāks par tiem velnēniem, kas kalpoja viņa kolēģiem. Tomēr Kastoram piemita spēcīgs pašlepnums.
Kādu dienu Persijas konsulātā bija svarīga tikšanās, kas bija laba iespēja parādīt savus kalpus un demonstrēt varenību. Sākumā viss noritēja labi. Kastors lidoja Netenjelam blakus, izskatīdamies kā apaļvaidzis eņģelītis, kura tērps bija pieskaņots Netenjela kaklasaites krāsai. Bet šis izskats izraisīja smieklus vairākos velnēnos, kas čukstēja apvainojumus, kad viņi gāja garām. Kastors nespēja paciest šādu apvainojumu. Viņš aizšāvās prom kā bulta, paķēra šašlika iesmu no viesmīļa paplātes, pat nepapūloties noņemt no tā ēdienu, atvēzēja to kā šķēpu un izdūra cauri nekrietnākā apmelotāja krūtīm. Vairāki citi velnēni pārskaitušies metās džinam virsū, un drīz vien otrais plāns viļņojās no kustīgām rokām un kājām, lidojošiem priekšmetiem, sašķobītām sejām un izvalbītām acīm. Pagāja vairākas minūtes, iekams burvji atkal spēja kontrolēt situāciju.
Par laimi, Netenjelam bija izdevies tūlīt pat atlaist Kastoru, tāpēc, par spīti rūpīgai izmeklēšanai, tā arī neatklājās, kurš dēmons izraisījis kautiņu. Netenjels ļoti vēlējās sodīt nepaklausīgo kalpu, bet izsaukt viņu vēlreiz šķita pārāk riskanti. Tāpēc jaunais burvis atgriezās pie mazāk ambiciozām "būtnēm.
Tomēr, lai arī kā zēns pūlējās, nevienam dēmonam, ko viņš izsauca, nepiemita tik daudz iniciatīvas, spēka un paklausības, cik viņš vēlējās. Netenjels sevi vairākkārt pieķēra ilgojamies pēc sava pirmā kalpa.
Bet viņš bija apņēmies nekad vairs neizsaukt Bartimaju…
Vaitholas apkārtne bija pilna ar vienkāršajiem ļaudīm, kuri sajūsmināti steidzās uz upmalu, lai vērotu jahtu parādi un uguņošanu. Netenjels saviebās. Visu pēcpusdienu, strādājot kabinetā pie galda, viņš dzirdēja aiz loga pūtēju orķestrus un pūļa priecīgos izsaucienus, kas traucēja koncentrēties. Bet tas bija oficiāli organizēts un atzīts tracis, ko viņš nekādi nevarēja izjaukt. Dibinātāja dienā vienkāršie ļaudis tika mudināti svinēt; burvji, no kuriem neviens negaidīja tik aklu uzķeršanos uz propagandas āķa, strādāja kā parasti.
Visapkārt varēja redzēt piesārtušas sejas ar laimīgiem smaidiem. Tauta jau bija paviesojusies pie bezmaksas mielasta galdiem galvaspilsētas centrā un noskatījusies Izklaides ministrijas rīkotos pasākumus. Katrā Londonas parkā bija skatāmi brīnumi akrobāti, ugunsrijēji un būri, kuros bija iesprostoti mežonīgi zvēri vai Ziemeļamerikas kampaņā sagūstītie dumpinieki. Citur bija izstādīti impērijas dārgumi, notika militārās parādes, spēlēja mūzika un griezās karuseļi.
Uz ielas varēja redzēt burvjus no Nakts policijas, kas darīja visu, lai iekļautos frivolajā pūlī. Vairāki bija bruņojušies ar rozā cukurvati, un viens, savilcis seju nedabiskā smaidā, pozēja kopā ar pavecāku kundzīti, kamēr viņas vīrs uzņēma foto. Šķita, ka pūli valda atbrīvota gaisotne nelikās, ka notikumi Pikadilī viņus ir ietekmējuši.
Kad Netenjels šķērsoja Vestminsteras tiltu, saule joprojām spoži spīdēja pār dzirkstošajiem Temzas ūdeņiem. Zēns piemiedza acis caur kontaktlēcām viņš redzēja, kā dēmoni lidinās pūlī, vērodami, vai kaut kur netiek perināts kāds uzbrukums. Viņš iekoda lūpā, nikni pasperot malā ietinamo papīru. Tieši šāda diena būtu ideāli piemērota Pretošanās kustības uzbrukumiem: pietiekami liela publicitāte, milzīgs apkaunojums valdībai… Vai tiešām iespējams, ka Pikadilī grautiņš bija viņu roku darbs?
Nē, viņš nespēja tam noticēt. Tas tik ļoti atšķīrās no viņu parastajiem uzbrukumiem, bija daudz bīstamāks un graujošāks. Turklāt tas neizskatījās pēc cilvēku roku darba, lai arī ko tas muļķis Tallovs teiktu.
Zēns nonāca dienvidu krastā un pagriezās pa kreisi, prom no pūļa, savrupnamu rajonā. Upes krastā mierīgi šūpojās burvju jahtas, Vaitvelas jaunkundzes Ugunsvētra bija pati lielākā un modernākā no visām.
Tuvojoties mājām, autotaures skaņa lika apstāties. Vaitvelas jaunkundzes melnais limuzīns jau stāvēja mājas priekšā, motors rūca. Šoferis vērās uz ceļu. Pa logu parādījās meistares galva. Viņa pamāja Netenjelam.
- Nu tad beidzot! Es aizsūtīju tev pakaļ velnēnu, bet tu jau biji aizgājis. Kāp iekšā. Mēs braucam uz Ričmondu.