- Premjerministrs vēlas mūs satikt?
- Tūlīt pat. Pasteidzies!
Netenjels ielēca automašīnā, sirdij skaļi dauzoties. Šāda pēkšņa tikšanās neliecināja ne par ko labu.
Viņš tikko bija aizvēris durvis, kad Vaitvelas jaunkundze deva šoferim mājienu. Mašīna aiztraucās gar Temzas krastu, Netenjelam iegāžoties sēdeklī. Viņš mierīgi iekārtojās, apzinoties, ka meistare viņu vēro.
- Tu jau zini, kāpēc viņš vēlas mūs redzēt, vai ne?
- Jā. Sakarā ar rīta notikumiem Pikadilī.
- Protams. Devro kungs vēlas zināt, ko mēs darām lietas labā. Ievēro, ka es teicu "mēs", Džon. Kā aizsardzības ministre esmu atbildīga par iekšlietām, un arī uz mani tiek izdarīts zināms spiediens. Ienaidnieki mēģinās mani pārspēt. Ko lai es saku viņiem par šo nelaimi? Vai esi kādu arestējis?
Netenjels noklepojās. Nē.
- Kas ir vainīgie?
- Mēs… mēs vēl nezinām.
- Ak tā. Es pēcpusdienā runāju ar Tallova kungu. Viņš ir .pilnīgi pārliecināts, ka vainīga Pretošanās kustība.
- Hmm, tas ir… vai Tallova kungs arī būs Ričmondā?
- Nē. Es vedu tevi līdzi tāpēc, ka Devro kungam tu patīc un tas var nospēlēt mums par labu. Tallova kungs nav tik ietekmīgs. Viņš ir pārāk iedomīgs un nekompetents. Ha, viņam nevar pat uzticēt vienkāršu buramvārdu izrunāšanu, kā jau var redzēt pēc viņa sejas krāsas. Viņa nicīgi nošņaukājās. Tu jau saproti ja premjerministrs pret mani izturēsies nejauki, es izturēšos nejauki pret saviem padotajiem. Tallova kungs raizējas par savu stāvokli ministrijā. Naktīs viņš trīc savā gultā. Viņš zina, ka miegā cilvēku var piemeklēt kas ļaunāks nekā tikai murgi. Pašlaik viņš pasargā tevi no manas neapmierinātības, bet netiecies gulēt uz lauriem. Lai gan tu esi jauns, arī tevi var vainot visā notikušajā. Un Tallova kungs vēlētos tā darīt.
Netenjels neko neteica. Vaitvelas jaunkundze viņu mirkli vēroja, tad sāka lūkoties uz upi, kur, fanfarām skanot, parādi uzsāka flote. Tur bija bruņukuģi, kas paredzēti braucieniem uz tālām kolonijām, to koka korpusi bija apšūti ar metāla plāksnēm; tur bija patruļas laivas, piemērotas kuģošanai pa Eiropas upēm. Visiem kuģiem un burulaivām bija atritinātas buras, mastā plīvoja karodziņi. Upes krastos uzgavilēja pūlis. Kuģu karogi tika pacelti augstu gaisā.
Ruperts Devro premjerministra amatā bija jau gandrīz divdesmit gadu. Viņš bija burvis ar viduvējām spējām, bet izcils politiķis, kurš spēja noturēties pie varas, galvenokārt pateicoties spējai sarīdīt kolēģus citu pret citu. Bija veikti vairāki mēģinājumi viņu gāzt no amata, bet līdz šim spiegi vienmēr bija atklājuši sazvērestības, pirms tās tika realizētas.
Sapratis, ka panākumu atslēga ir nošķirtība no pārējiem ministriem, Devro kungs bija izveidojis savu galmu Ričmondā, apmēram desmit jūdžu no pilsētas centra. Katru nedēļu nozīmīgākie ministri tika uzaicināti pie viņa uz apspriedi. Dēmonu pasaules ziņu nesēji nepārtraukti lidoja no Londonas uz Ričmondu un atpakaļ, nesdami rīkojumus un atskaites, tā ka premjerministrs visu laiku bija informēts par notiekošo. Tajā pašā laikā viņš varēja nodoties mierīgai un greznai dzīvei, kam Ričmondas skaistais īpašums un apkārtne bija īpaši piemērota. Blakus citām izpriecām Devro kungs bija īpaši aizrāvies ar teātri. Jau vairākus gadus viņš bija labos draugos ar slavenāko dramaturgu Kventinu Mierdari, entuziasma pilnu teatrāli, kas laiku pa laikam ieradās Ričmondā un nospēlēja šeit lielisku viena aktiera teātri.
Kļūstot vecākam un mazāk enerģiskam, Devro kungs arvien retāk izbrauca no Ričmondas. Tajās retajās reizēs, kad viņš parādījās sabiedrībā lai noskatītos, kā flote dodas uz kontinentu vai apmeklētu pirmizrādi-, premjerministram līdzi vienmēr bija miesassargs no devītā līmeņa burvjiem un horlu bataljons otrajā plānā. Šādi pastiprinātas drošības noteikumi tika ievēroti kopš Siržulauzēja sazvērestības, kurā Devro kungs gandrīz bija gājis bojā. Viņa paranoja bija sazēlusi kā nezāles treknā zemē un apvijusies ap visiem, kas grozījās viņa tuvumā. Neviens no ministriem nevarēja justies pilnīgi drošs par savu amatu vai pat par dzīvību.
Grantēts ceļš veda garām ciematiem, kuri par savu izaugsmi varēja pateikties tikai premjerministra bagātībai, un nonāca līdz Ričmondai ozolu un kastaņkoku ieskautai muižai. No vienas puses to apjoza augsta ķieģeļu siena, kurā bija dzelzs vārti. Aiz tiem stiepās piebraucamais ceļš, kam abās pusēs auga īves, un tas beidzās pie mājas, kas bija celta no sarkaniem ķieģeļiem.
Limuzīns apstājās pie ieejas, un pie mašīnas piesteidzās četri tumšsarkanās drēbēs tērpti sulaiņi. Lai gan joprojām bija gaišs, uz lieveņa bija iedegtas laternas, kas jautri spoguļojās logos. Kaut kur tālumā melanholiskā elegancē spēlēja stīgu kvartets.
Vaitvelas jaunkundze vēl nedeva zīmi atvērt automašīnas durvis.
- Tā būs augstākā līmeņa sanāksme, viņa teica. Domāju, ka man nav tev jāatgādina, kā jāuzvedas. Divāla kungs noteikti būs pārskaities. Viņš pagājušo nakti redz kā lielisku izdevību iegūt pārsvaru pār saviem sāncenšiem. Mums jābūt mierīgiem.
- Sapratu.
- Nepievil mani, Džon.
Viņa pieklauvēja pie mašīnas loga, un sulainis piesteidzās atvērt durvis. Ministre un viņas audzēknis kopā uzkāpa pa smilšakmens pakāpieniem un iegāja priekšnamā. Šeit mūzika skanēja skaļāk, tā plūda gar smagajiem aizkariem un austrumu stila mēbelēm, ik pa brīdim pieklustot un atkal uzbangojot ar jaunu spēku. Skaņa šķita esam tuvu, bet mūziķus nekur neredzēja. Netenjels nemaz nepūlējās viņus saskatīt. Arī iepriekš, kad viņš bija viesojies Ričmondā, šāda mūzika vienmēr bija skanējusi, tā sekoja apmeklētājam, lai arī kur viņš gāja.
Sulainis pavadīja viņus caur vairākiem grezniem kabinetiem, līdz viņi nonāca pie augstām, baltām arkveida durvīm, kas veda uz garu, saules pielietu istabu ziemas dārzu. Abās pusēs stiepās brūnas puķu dobes, kurās auga dekoratīvo rožu krūmi. Neredzami strādnieki grāba zemi.
Ziemas dārzā gaiss bija silts, pie griestiem griezās tikai viens ventilators. Pusaplī telpas vidū uz dīvāniem zvilnēja premjerministrs un viņa viesi, dzerdami kafiju no baltām Bizantijas stila krūzītēm un klausīdamies, kā milzīgs vīrs baltā uzvalkā sūdzas par dzīvi. Netenjels juta, kā vēders saraujas čokurā: tas bija Šolto Pinns, kura bizness bija izputināts.
- Tas ir kaut kas nedzirdēts, Pinna kungs gaudās. Tas ir publisks apvainojums! Tādi zaudējumi…
Durvīm tuvākais dīvāns bija tukšs. Vaitvelas jaunkundze tajā apsēdās, un Netenjels pēc nelielas vilcināšanās darīja tāpat. Viņš pārskatīja klātesošos.
Pirmām kārtām Pinns. Parasti Netenjels vērās uz tirgotāju ar nepatiku un aizdomām, jo šis tips bija tuvs nodevēja Siržulauzēja draugs. Bet nekas jau nebija pierādīts, un šajā gadījumā viņš skaitījās cietusī puse. Pinna kungs turpināja gausties:
- …baidos, ka es nekad neatgūšos. Visa nenovērtējamā burvju priekšmetu kolekcija pagalam! Man ir palicis tikai fajansa podiņš ar kaut kādu nelietojamu smēri. Es tik tikko varu…
Ruperts Devro bija atlaidies uz dīvāna. Viņš bija vidēja garuma un miesasbūves, parasti simpātisks, bet pēdējos gados, pateicoties daudzajām svinībām un ciemiņiem, kļuvis nedaudz apaļāks. Klausoties Pinna žēlabās, viņa sejā palaikam parādījās aizkaitinājuma un garlaikotības izteiksme.
Henrijs Divāls, policijas priekšnieks, sēdēja blakus, rokas sakrustojis un pelēko cepuri uz viena ceļa nolicis. Viņam mugurā bija īpašās Nakts policijas nodaļas uniforma balts burzīta auduma krekls, lieliski piegriezta un ar sarkanām pogām rotāta pelēka žakete, pelēkas bikses un gari, melni zābaki. Viņa plecus gluži kā asi nagi bija sagrābuši spoži uzpleči. Šādā tērpā viņš izskatījās vēl lielāks un varenāks, nekā bija patiesībā. Lai gan Divāls sēdēja mierīgi un neko neteica, viņš tomēr bija galvenā figūra šajā istabā.