Ministri neapmierināti kurnēja un cits caur citu izteica iebildumus. Šis ierosinājums bija smieklīgs: galu galā pilsētā taču atradās Modrības lodes, arī policija nepārtraukti patrulēja. Augsta līmeņa džinu izsaukšana prasīja pārāk daudz enerģijas. Tikai premjerministrs neteica neko. Tāpat kā Mierdaris, kas mierīgi sēdēja savā vietā, izskatīdamies uzjautrināts.
Devro kungs apklusināja klātesošos. Man šķiet, ka pierādījumi ir neviennozīmīgi. Vai šis ir Pretošanās kustības uzbrukums? Varbūt jā, varbūt nē. Vai ir jēga pastiprināt patrulēšanu ielās? Kas to lai zina! Bet es esmu pieņēmis lēmumu. Mandrāk, jūs jau vienreiz sevi pierādījāt kā ļoti spējīgu burvi. Tagad jums tiek dota vēl viena iespēja. Organizējiet izlūku vienību, sadzeniet pēdas uzbrucējam. Un dabūjiet rokā Pretošanās kustību.
Es gribu rezultātus. Ja Iekšlietu ministrija izgāzīsies, te viņš zīmīgi nopētīja Netenjelu un Vaitvelas jaunkundzi, pie šī uzdevuma tiks norīkoti citi departamenti. Es jums ieteiktu ķerties pie darba, izsaukt dēmonus un sākt rīkoties. Bet mēs, pārējie, atcerēsimies to, ka ir Dibinātāja diena, un svinēsim! Dosimies vakariņās!
Vaitvelas jaunkundze nerunāja līdz brīdim, kamēr Ričmondas muiža nebija palikusi aiz muguras. Divāls tagad ir tavs ienaidnieks, viņa beidzot teica. Un man nešķiet, ka pārējiem būtu īpaša interese par tevi. Bet tā tagad ir tava mazākā bēda. Viņa lūkojās uz tumšajiem kokiem, kas slīdēja garām. Es tev ticu, Džon. Tavs priekšlikums var izrādīties noderīgs. Parunā ar Tallovu, liec ministrijai strādāt, sūti dēmonus pie darba. Viņa izlaida garos, tievos pirkstus caur matiem. Es nevaru koncentrēties uz šo problēmu, man jādomā par Amerikas kampaņu. Bet, ja tev izdosies atklāt ienaidnieku, ja tu atgriezīsi slavu Iekšlietu ministrijai, tu tiksi labi atalgots… Lai gan meistare nepateica, kas notiks pretējā gadījumā, tas tik un tā bija saprotams.
Netenjels juta, ka noteikti jāatbild. Skaidrs, viņš neskanīgā balsī sacīja. Paldies.
Vaitvelas jaunkundze pamāja. Viņa palūkojās uz Netenjelu, un, par spīti zēna apbrīnai un cieņai pret meistari, par spīti gadiem, ko viņš bija nodzīvojis viņas mājā, jaunais burvis juta, ka Džesika skatās uz viņu atsvešināti, it kā no liela attāluma. It kā vanags no liela augstuma vērotu mazu trusīti, prātodams, vai vērts to saplosīt. Pēkšņi Netenjels skaudri apzinājās savu jaunību un ievainojamību blakus viņas spēkam.
Mums nav daudz laika, meistare teica. Tevis paša labā es ceru, ka tev pie rokas ir spēcīgs dēmons.
10 bartimajs
Es, protams, mēģināju pretoties. Kā parasti.
Iztērēju gandrīz vai visu enerģiju, lai pretotos saiknēm, kas mani vilka pie zemes, bet Izsaukšanas vārdi bija pārāk spēcīgi; katra zilbe kā harpūna ieurbās manā būtībā, velkot mani prom. Trīs īsas sekundes Citas pasaules gravitācijas spēks palīdzēja man noturēties, bet tad tā atbalsts vājinājās un es tiku atrauts kā bērns no mātes krūts.
Pēkšņi mana būtība tika saspiesta, tad izstiepta nebeidzamā garumā un pēc brīža ierauta pazīstamā un nīstā pentakla ietvaros.
Kur, sekojot neatminamam likumam, man bija jāmaterializējas.
Nebeidzamās iespējas… par ko lai pārvēršos? Jutu, ka Izsaukšanas vārdi ir spēcīgi, tātad nezināmais burvis bija pieredzējis un viņu diez vai varēs nobiedēt ar rēcošu nezvēru vai zirnekļa tīklos ietītu lodi. Tāpēc izvēlējos elegantu, saistošu tēlu, lai pārsteigtu sagūstītāju ar savu neizmērojamo gudrību.
Tas bija īsts meistardarbs, ja atļauts teikt. Liels, pērļaini mirdzošs ziepju burbulis, kas griezās gaisā, izplatot saldas smaržas un attālu, ēterisku mūziku, ko spēlēja arfas un vijoles. Burbulī sēdēja skaista meitene [8] [1] Viņa līdzinājās vienai no Vestas priesterienēm, ko es biju saticis Romā, meitenei ar patiešām brīviem uzskatiem. Jūlija mēdza aizlavīties no Mūžīgās uguns sargāšanas, lai slēgtu derības Circus Maximus. Viņai, protams, nebija briļļu. Es tās uzliku, lai seja izskatītos cienījamāka. Sauciet to par mākslinieka interpretāciju. ar apaļām brillītēm uz deguna, mierīgi veroties apkārt.
Un pēkšņi izdvesa niknu kliedzienu:
-Tu!
- Pagaidi, Bartimaj…
- Tu! Ēteriskā mūzika ar nepatīkamu šņākoņu apklusa; saldās smaržas kļuva sīvas. Skaistās meitenes seja piesarka, acis izspiedās gluži kā ceptas olas un briļļu stikli saplaisāja. Rožainās lūpas pavērās, atklājot asus, dzeltenus zobus, kas niknumā šņirkstēja. Burbulī dejoja liesmas, un tas griezās tik ātri, it kā gatavotos uzsprāgt. Gaiss tam apkārt zumēja.
- Paklausies…
- Mums bija vienošanās! Mēs izteicām zvērestu!
- Nē, stingri ņemot, tā nav taisnība…
- Nē? Vai tu tik drīz to esi aizmirsis? Tas taču ir drīz, vai ne? Es Citā pasaulē esmu nedaudz zaudējis laika izjūtu, bet tu izskaties gandrīz tāds pats kā toreiz. Tu joprojām esi bērns!
Viņš izslējās. Es esmu nozīmīgs valdības loceklis…
- Tu pat vēl neskujies! Cik ilgs laiks ir pagājis divi gadi, varbūt trīs?
- Divi gadi un astoņi mēneši.
- Tātad tev ir četrpadsmit. Un tu jau atkal mani izsauc.
- Jā, bet pagaidi es toreiz neko nezvērēju, vienkārši atlaidu tevi. Es nekad neteicu…
- …ka nesauksi mani atpakaļ? Tas bija jāsaprot bez vārdiem! Es aizmirstu tavu vārdu, tu aizmirsti manējo. Vienošanās. Bet tagad… Meitenes seja bija pārvērtusies tai bija augsta, plata piere, izliekts deguns un sarkanas acis viņa pastiepa nagotu ķepu un iemeta brilles mutē, kur asie zobi tās samala pulverī.
Zēns pacēla roku. Beidz muļķoties un paklausies manī!
- Paklausīties tevī? Kāpēc lai es to darītu? Es vēl neesmu aizmirsis tās sāpes, ko tu man nodarīji pagājušoreiz! Zini, es gaidīju uz mazliet ilgāku atkopšanās laiku nekā divi gadi…
- Divi gadi un astoņi mēneši.
- …divi cilvēka mūža gadi, lai atkoptos no traumas pēc tikšanās ar tevi! Protams, es zināju, ka kādudien viens idiots ar spiču cepuri atkal mani izsauks, bet es nekad nedomāju, ka tas būs tas pats idiots, kas pagājušoreiz!
Zēns uzmeta lūpu. Man nav spicas cepures!
- Tu esi muļķis! Es zinu tavu īsto vārdu, un tu pretēji manai gribai atsauc mani uz šo pasauli. Nu, tas ir labi, jo es tūlīt pat izkliegšu to no visiem jumtiem…
- Nē! Tu zvērēji…
- Mans zvērests ir pabeigts, atcelts, anulēts, aizmirsts uz visiem laikiem. Šajā spēlē ir vienādi noteikumi, sīkais. Meitene bija pazudusi, bet burbulī riņķoja spalvains, aszobains zvērs.
- Ja tu man ļautu izskaidrot! Patiesībā es tev izdaru pakalpojumu!
- Pakalpojumu? Ak, tas noteikti būs nenovērtējams! Tas man jādzird!
- Tādā gadījumā paklusē un ļauj man runāt!
- Lai notiek! Sarunāts! Es klusēju.
- Labi.
- Būšu kluss kā kaps. Tavs kaps.
- Tādā gadījumā…
- Šaubos, vai tu varēsi nākt klajā ar kaut ko uzklausīšanas vērtu, jo…
- Vai tu vienreiz aizvērsies! Burvis pacēla roku, un es sajutu nepatīkamu spiedienu uz burbuļa. Es apklusu.
Netenjels dziļi ieelpoja, atglauda matus un sakārtoja krekla atlokus. Tātad, viņš teica. Es esmu krietni vecāks, kā jau tu pareizi uzminēji. Un krietni gudrāks. Varu brīdināt, ka nepaklausības gadījumā es vairs neizmantošu Skrūvspīļu burvestību. Nē. Vai tu jebkad esi izbaudījis Apvērstās ādas burvestību? Būtības izpostīšanu? Protams, esi. Ņemot vērā tavu uzvedību pilnīgi droši. [9] [1] Diemžēl viņam bija taisnība. Savulaik esmu cietis no abām burvestībām. Apvērstās ādas burvestība ir patiešām kaitinoša. Tā apgrūtina kustību un padara sarunāšanos gandrīz neiespējamu. Un sagandē ādu.