Tāpēc labāk nepārbaudi manu pacietību.
Mēs to jau vienreiz esam izrunājuši, es atgādināju. Atceries? Tu zini manu vārdu, es zinu tavējo. Tu raidi pret mani burvestību, es to atsitu atpakaļ. Neviens neuzvar. Abi cieš.
Zēns nopūtās un pamāja. Tiesa. Varbūt mums abiem vajadzētu nomierināties. Viņš sakrustoja rokas un apcerīgi lūkojās uz manu burbuli. [10] [1] Kas tagad mierīgi karājās kādu metru no zemes. Tā virsma bija nespodra, briesmonis pazudis.
Arī es viņu nopētīju. Seja joprojām bija bāla, un tas pats izsalkušais skatiens acīs vismaz tā sejas daļa, ko neaizklāja matu aizkars, nebija īpaši mainījusies. Varēju zvērēt, ka kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes viņš nebija bijis šķēru tuvumā. Taukaini mati krita uz apkakles kā melni Niagāras ūdeņi.
Tiesa, viņš vairs nebija tik kārns, bet nebija arī kļuvis daudz apaļāks, turklāt šausmīgi izstiepies. Viņš izskatījās tā, it kā milzis būtu viņu iemetis mutē, vienreiz pakošļājis un atkal izspļāvis. Torss bija šaurs, rokas un kājas garas un kaulainas, un pēdas un plaukstas izskatījās kā pērtiķim.
Briesmīgo izskatu pasliktināja arī apģērbs. Puika valkāja pārmodernu uzvalku, kas izskatījās kā uzkrāsots uz auguma, neiedomājami garu, melnu mēteli, šausminoši spicas kurpes un krūšu kabatā bija ielicis kabatlakatiņu nelielas telts apjomā. Turklāt pats domāja, ka izskatās satriecoši.
Te bija pāris lielisku iespēju aizvainojošiem izteicieniem, bet es nesteidzos. Uzmetu ašu skatienu istabai, kas atgādināja kādu oficiālu Izsaukšanas kabinetu, iespējams, valdības ēkā. Ar koka plāksnēm izliktā grīda bija gluda un skaista bez zaru caurumiem vai negludumiem, ideāli piemērota pentaklam. Skapī ar stikla durvīm glabājās krīts, lineāli, kompasi un papīrs. Otrs līdzīgs skapis bija piebāzts ar burkām un pudelēm, kurās glabājās vīraks. Vairāk nekā istabā nebija. Sienas bija balti krāsotas. Logs pavēra skatienam melnas nakts debesis, istabu izgaismoja neglīts spuldzīšu čemurs, kas nokarājās no griestiem. Vienīgās durvis bija izgatavotas no dzelzs un cieši aizbultētas.
Zēns pārtrauca dziļās pārdomas, atkal sakārtoja krekla piedurkņu atlokus un sarauca pieri. Sejā parādījās dīvaina izteiksme vai nu viņš mēģināja izlikties nopietns, vai arī viņam bija kādi slikti nodomi. Bartimaj, burvis domīgi iesāka, ieklausies. Tici, man ir ļoti žēl, ka es atkal izsaucu tevi, bet man nebija citas iespējas. Situācija ir mainījusies, un arī tev būs savs labums no mūsu atjaunotās pazīšanās.
Viņš apklusa, acīmredzot domādams, ka man te būs kaut kas nopietns sakāms. Nekā. Burbulis palika neskaidrs un nekustīgs.
- Situācija ir šāda, zēns turpināja. Valdība, kuras loceklis arī es tagad esmu [11] [1] Te viņš atkal atglauda matus. Šis žests man kādu atgādināja, tikai nespēju atcerēties, ko.
- , ziemā plāno milzīgu kampaņu Amerikas kolonijās. Šķiet, ka šī kauja dārgi maksās abām pusēm, bet, tā kā kolonija nevēlas pakļauties Londonas gribai, neatliek nekas cits kā asinspirts. Dumpinieki ir labi organizēti, viņu vidū ir arī burvji, daži ļoti spēcīgi. Lai viņus sakautu, mums vajadzēs lielu skaitu kareivju džinu vai zemāku dēmonu pavadībā.
Es nodrebinājos. Burbuļa sānos parādījās mute. Jūs zaudēsiet. Kā gan jūs iedomājaties uzveikt Ameriku? Es tur mājoju divsimt gadus. Viss kontinents ir viens vienīgs tuksnesīgs apgabals liekas, ka tas ir bezgalīgs. Dumpinieki ieraus jūs bezgalīgā partizānu karā un iznīcinās.
- Mēs nezaudēsim, bet tev taisnība, tas būs grūti. Daudzi vīri un džini ies bojā.
- Precīzāk sakot, daudzi vīri.
- Džini krīt tikpat ātri. Vai tad tā nav bijis vienmēr? Tu taču esi piedalījies pietiekami daudzās kaujās un zini, kā tas notiek. Tieši tāpēc es izdaru tev pakalpojumu. Arhīva vadītājs ir pārskatījis visus ierakstus un sastādījis sarakstu, kuri dēmoni tiks izsaukti uz Amerikas kampaņu. Tavs vārds ir to vidū.
Liela kampaņa? Dēmonu saraksts? Izklausās neticami. Es mēģināju izdabūt no viņa vairāk informācijas. Burbulis sašūpojās un nedaudz noskurinājās. Labi, tas teica. Man patika
Amerika. Labāk nekā šī cūku kūts Londona, ko tu sauc par mājām. Nekādu smirdīgu pilsētu, tikai plašas debesis un prērijas, un kalni ar baltām cepurēm… Lai uzsvērtu savu sajūsmu, es liku burbulī parādīties vērša galvai.
Zēns pasmaidīja to šauro smīniņu, ko es pazinu un kas man nepatika. Tu laikam kādu laiku neesi bijis Amerikā, vai ne?
Vērsis šķībi palūrēja uz jauno burvi. Kāpēc prasi?
- Tāpēc, ka tagad tur gar visu austrumu krastu stiepjas smirdīgas pilsētas. Dažas ir tikpat lielas kā Londona. Tur tā problēma. Protams, ir saglabājušies arī plašie lauki, bet par tiem mēs necīnīsimies. Cīņa notiks pilsētās.
Vērsis izlikās, ka viņam pilnīgi vienalga. Tas mani ne druskas neuztrauc.
- Nē? Vai tad tu labprātāk nestrādātu pie manis? Es varu tevi izsvītrot no karā iesaucamo saraksta. Tev pie manis būs jāpastrādā noteikts laiks, tikai pāris nedēļu. Nedaudz izlūkošanas. Daudz drošāk nekā atklāts karš.
- Izlūkošana? Tas skanēja aizvainojoši. Labāk izsauc kādu velnēnu!
- Amerikāņiem ir ifrīti, tu jau zini…
Tas nu bija par traku. Izbeidz! es izsaucos. Es tikšu galā. Esmu izdzīvojis Al-Arišas kaujā un izbēdzis no Prāgas aplenkuma. Atgādināšu, ka toreiz tu mani nepaglābi. Labāk saki, kā ir tev noteikti ir lielas nepatikšanas, citādi tu nemūžam nebūtu saucis mani atpakaļ. īpaši, ņemot vērā, ko es zinu, vai ne, Netij?
Uz brīdi likās, ka zēns no dusmām pārsprāgs, tomēr viņš savaldījās un dziļi izelpoja. Labi, viņš teica. Atzīstu. Protams, es tevi neizsaucu, lai izdarītu tev pakalpojumu.
Vērsis izbolīja acis. Ak vai, kāds šokējošs atklājums!
- Uz mani tiek izdarīts liels spiediens, jaunais burvis turpināja. Man vajadzīgi rezultāti, turklāt ātri. Ja ne, viņš sakoda zobus, es varu lidot no valdības. Tici vai ne, es labprāt būtu izsaucis dēm… džinu ar labākām manierēm, bet man nav laika meklēt pienācīgu kandidatūru.
- Tas beidzot izklausās pēc patiesības, es novilku. Amerikas kampaņa ir tīrās pasaciņas, vai ne? Mēģinājums iegūt manu pateicību. Re nu es neuzķēros. Man ir zināms tavs īstais vārds, un es to izmantošu. Ja tev ir kaut nedaudz smadzeņu, tu mani ātri atlaidīsi. Saruna pabeigta. Lai to uzsvērtu, vērsis pacēla purnu pret debesīm un sāka griezties ap savu asi.
Zēns aiz dusmām lēkāja. Nu izbeidz, Bartimaj!
- Nē! Lūdzies, cik gribi, vērsis neklausās.
- Es nelūdzos! Tagad viņš patiešām bija pārskaities. Tas nu gan bija skats! Klausies uzmanīgi, viņš nošņāca. Ja tu man nepalīdzēsi, es būšu pagalam. Varbūt tas tev neko nenozīmē…
Vērsis, acis iepletis, paskatījās pār plecu. Kādas spējas! Tu lasi manas domas!
- …bet šis varētu kaut ko nozīmēt. Amerikas kampaņa patiešām notiks. Atzīšu, ka nav nekāda saraksta, bet, ja tu man nepalīdzēsi un es zaudēšu dzīvību, pirms nāves parūpēšos, lai tavs vārds tiktu ieteikts šim karam. Tad tu varēsi izkliegt manu vārdu, cik skaļi un daudz vien gribēsi. Es jau vairs nebūšu starp dzīvajiem. Tādas ir tavas iespējas, viņš teica, atkal sakrustodams rokas. Neliela izlūkošana vai atklāts karš. Izvēlies!