- Vai tiešām?
Zēns smagi elpoja. Mati bija aizkrituši priekšā sejai. Jā. Nodod mani, un tu pats iesi bojā.
Vērsis pagriezās un uzmeta zēnam vērtējošu skatienu. Taisnību sakot, neliela izlūkošana patiešām bija daudz jaukāka nekā iesaistīšanās karā kaujām ir nelāga mode vienmēr iziet no kontroles. Un, lai gan es biju nikns uz šo puiku, man jāatzīst, ka viņš bija daudz patīkamāks saimnieks nekā lielākā daļa burvju. Vai viņš joprojām bija patīkams, nevarēja zināt. Tā kā bija pagājis tik īss laiks, es spriedu, ka viņš vēl nav pilnībā samaitājies. Es atvēru burbuli un pabāzu ārā galvu. Šķiet, ka tu atkal esi uzvarējis, es klusi sacīju. Man nav izvēles.
Zēns noskurinājās. Vismaz ne pārāk lielas.
- Tādā gadījumā, es turpināju, tu varētu man sniegt noderīgu informāciju. Redzu, ka esi kāpis pa karjeras kāpnēm. Kur tu strādā?
- Iekšlietu ministrijā.
- Iekšlietu ministrijā? Vai tur nestrādāja nelaiķis Krūmložņa? vērsis sarauca uzacis. Zēns iet sava vecā meistara pēdās…
Netenjels iekoda lūpā. Tam nav nekāda sakara ar Krūmložņu.
, Varbūt kāds joprojām jūtas vainīgs viņa nāvē…*[1] Pateicoties virknei zādzību un blēdību, Netenjels pirms pāris gadiem bija aizsūtījis pie dieviem savu meistaru. Tolaik tas pamatīgi grauza viņa sirdsapziņu. Es gribēju noskaidrot, kā ir tagad.
Jaunais burvis nosarka. Muļķības! Tā ir tikai sakritība. Šo darbu man ieteica jaunā meistare.
- Ak jā, protams. Trauslā Vaitvelas jaunkundze. Kāda burvīga būtne! [12] [1] To sauc par ironiju. Patiesībā Vaitvela ir īpaši riebīgs radījums. Gara un kaulaina, viņas locekļi izskatās kā sausi žagari. Brīnos, ka viņa neaizdegas, kad sakrusto kājas vai rokas. Es iemēģināju roku jaunajā uzdevumā. Vai viņa tev ieteica arī ģērbšanās stilu? Kas tās par klauna biksēm? Tik ciešas un plānas, ka es caur tām varu saskatīt, kādas firmas apakšbikses tu valkā. Un tās piedurknes…
Netenjels aizsvilās. Krekls ir ļoti dārgs. Milānas zīds. Lieli piedurkņu atloki ir jaunākā mode.
- Izskatās pēc tualetes plunžeriem. Es brīnos, ka caurvējā tevi nepūš atpakaļ. Kāpēc tev tās nenogriezt un neuzšūt vēl vienu uzvalku? Nebūs jau sliktāks par to, kas tev pašlaik mugurā. Vai arī uztaisi banti matiem.
Bija acīmredzams, ka ņirgāšanās par viņa izskatu zēnu aizkaitina vairāk nekā Krūmložņas pieminēšana. Prioritātes šo gadu laikā bija mainījušās. Netenjels veltīgi mēģināja savaldīties, nervozi plūkādams piedurkņu atlokus un atglauzdams matus.
- Paskat tik, es turpināju. Tik daudz jaunu ieradumu. Varu derēt, ka esi noskatījies no saviem mīļajiem burvjiem.
Viņš atrāva roku no matiem. Neesmu vis!
- Tu noteikti pakasi degunu tāpat kā Vaitvelas jaunkundze, vai ne? Tu izmisīgi vēlies viņai līdzināties…
Lai gan bija slikti atkal būt uz Zemes, jaunā burvja nevaldāmās dusmas mani uzjautrināja. Es ļāvu viņam savā pentaklā dusmīgi lēkāt uz augšu un leju. Tu taču nebūsi aizmirsis, es ieminējos. Izsauc mani un pretimrunāšanu saņem par velti. Tāds nu ir piedāvājums.
Viņš nosēcās. Pēkšņi nāve vairs nešķiet tik biedējoša.
Es jutos nedaudz labāk. Vismaz mūsu spēles noteikumi nebija mainījušies. Pastāsti man par to izlūkošanu, es teicu. Tu teici, ka tā būs vienkārša?
Netenjels nedaudz nomierinājās. Jā.
- Un tomēr no tā ir atkarīgs tavs darbs un pat dzīvība.
- Tieši tā.
- Tātad tur nav nekā bīstama vai sarežģīta?
- Nē. Viņš saminstinājās. Nu, ne pārāk.
Vērsis pavēloši piecirta kāju. Stāsti tālāk!
Zēns nopūtās. Londonā plosās kāds graujošs spēks. Tas nav ne ifrīts, ne mārids, ne džins. Tas neatstāj pēdas. Vakarnakt tas sagrāva Pikadilī laukuma veikalus. Pinna iestādījums ir pilnībā izpostīts.
- Patiešām? Un kas notika ar Simpkinu?
- Ar foliotu? Pagalam.
- Žēl gan. [13] [1] Patiešām žēl. Man bija laupīta atriebības iespēja. 106
Puika nodrebinājās. Es esmu zināmā mērā atbildīgs par drošību pilsētā, un viņi grib visu vainu uzvelt man. Premjerministrs ir pārskaities, un meistare atsakās man palīdzēt.
- Esi pārsteigts? Es tevi brīdināju par Vaitvelu!
Netenjels bija saīdzis. Viņa vēl nožēlos savu nelojālo attieksmi, Bartimaj. Bet mēs velti tērējam laiku. Es gribu, lai tu dodies izlūkos un atklāj iebrucēju. Es organizēšu, lai arī citi burvji sūta savus džinus. Ko tu saki?
- Lai notiek, es atteicu. Kāds ir uzdevums un laika termiņš?
Viņš paglūnēja no matu apakšas. Es piedāvāju vienkāršu kontraktu uz ierobežotu laiku. Tu piekriti man kalpot, neatklājot manu īsto vārdu. Ja tu būsi centīgs un nebūsi pārāk nepieklājīgs, tavs kalpošanas laiks būs īss.
- Es gribu konkrētu laiku. Nekādu neskaidrību.
- Labi. Sešas nedēļas. Tas tev ir tīrais sīkums, vai ne?
- Kādi ir mani pienākumi?
Tava saimnieka tas ir, manis aizstāvēšana. Londonas centra izlūkošana. Nezināma, spēcīga ienaidnieka izsekošana un atklāšana.
-Izlūkošana skan labi. Tā aizstāvēšana ir drusku nepatīkama. Vai mēs nevarētu iztikt bez tās?
- Nē, citādi es nevarēšu tev pilnībā uzticēties. Neviens burvis neparakstītos uz kaut ko tādu. [14] [1] Te nu viņš kļūdījās: viens burvis bija uz mani paļāvies bez visiem šiem zvērestiem. Tas bija Ptolemajs. Bet viņš bija unikāls. Nekas tāds vairs neatkārtosies.
- Citādi tu mani nodosi pie pirmās izdevības. Tātad tu pieņem šos noteikumus?
-Jā.
- Tad sagatavojies uzklausīt pavēli. Viņš pacēla rokas un izstiepa zodu poza, kam vajadzētu izskatīties iespaidīgai, bet kas tāda neizskatījās, jo zēna mati visu laiku krita priekšā acīm. Viņš izskatījās kā parasts četrpadsmitgadnieks.
- Pagaidi, ļauj man tev palīdzēt. Ir jau vēls, un tev noteikti sen jābūt gultā. Vērsim uz deguna bija uztupinātas meitenes brilles. Kā būtu ar šādu pavēli… es mēģināju atdarināt viņa garlaikoto, oficiālo balsi: Es tev atkal kalpošu sešas nedēļas. Es apņemos nekādā gadījumā neatklāt tavu vārdu…
- īsto vārdu!
- Ak pareizi apņemos neatklāt tavu īsto vārdu nevienam cilvēkam, kas nāks manā ceļā. Kā izklausās?
- Ne pārāk izsmeļoši, Bartimaj. Es nerunāju par uzticību, bet par pilnīgu formulējumu. Es ierosinu to papildināt: "Nevienam cilvēkam, velnēnam, džinam vai citam garam, šajā vai citā pasaulē, pirmajā vai jebkurā citā plānā. Es neizpaudīšu šī vārda zilbes tā, lai atbalss to spētu atkal salikt kopā, neiečukstēšu to pudelē, alā vai kādā citā vietā, kur var atrast pēdas, un neuzrakstīšu vai neieskrāpēšu to sienā nevienā no valodām, tā ka šī vārda nozīme varētu tikt atklāta."
Pietiekami godīgi. Es negribīgi atkārtoju šos vārdus. Sešas garas nedēļas. Vismaz vienu lietu viņš aizmirsa pieprasīt: kad šīs nedēļas būs beigušās, es varēšu brīvi runāt. Un es runāšu, ja vien man radīsies tāda izdevība.
Ļoti labi, es teicu. Tas nu ir padarīts. Pastāsti man vairāk par to nezināmo ienaidnieku.
Otrā daļa
11 kitija
ākamajā rītā pēc Dibinātāja dienas laiks pavērsās uz slikto pusi. Londonas debesis tina pelēkas mākoņu skrandas, līņāja smalks lietutiņš. Ielās manīja tikai sabiedrisko transportu, un Pretošanās kustības biedri, kuri labā laikā būtu devušies ielās meklēt jaunus upurus, pulcējās bāzē.