Pa durvīm bija ienācis jauns vīrietis melnā lietusmētelī. Viņš noņēma cepuri, atklājot melnu matu vilni, un ar kautrīgu smaidu tuvojās letei, aiz kuras Kitija pārskatīja kases čekus. Labrīt, ar ko varu pakalpot?
- Labrīt, jaunkundz. Vīrietis pakasīja degunu. Es strādāju Aizsardzības ministrijā un vēlētos uzdot jums pāris jautājumu.
Kitija nolika čekus malā un pievērsās ienācējam. Jautājiet.
Smaids papletās plašāks. Paldies. Jūs noteikti esat dzirdējusi par jaunākajiem notikumiem sprādzieniem un īpašuma demolēšanu netālu no šejienes.
Avīze, kurā bija aprakstīti iepriekšējās nakts notikumi, gulēja uz letes. Esmu.
- Šajos vardarbības aktos cietuši nevainīgi ļaudis, izpostīts daudzu nozīmīgu cilvēku mūža darbs, vīrietis teica. Mums jāatrod šie nelieši, pirms viņi pastrādā vēl ko tamlīdzīgu.
Kitija piekrītoši pamāja.
- Tāpēc mums ir lūgums iedzīvotājiem ziņot par aizdomīgo svešiniekiem jūsu pilsētas daļā, dīvainām izrīcībām un tamlīdzīgi. Vai esat ko tādu pamanījusi, jaunkundz?
Kitija apdomāja. Grūti pateikt. Te bieži vien klīst svešinieki. Mēs taču atrodamies netālu no ostas. Svešzemju jūrnieki un tirgotāji… grūti visus paturēt prātā.
- Nevarat atcerēties neko neparastu?
Meitene sarauca pieri. Diemžēl ne. -
Vīrietis izskatījās sarūgtināts. Ziņojiet mums, ja atceraties vai pamanāt kaut ko dīvainu. Mēs jums atlīdzināsim.
- Par to es nešaubos.
Atnācēja acis rūpīgi nopētīja Kitijas seju un novērsās. Vēl pēc mirkļa viņš jau vēra pretējā veikala durvis. Kitija pamanīja, ka svešais nav uzlicis galvā cilindru, lai gan ārā stipri lija.
Veikalā atkal sanāca pārējie. Kitija uzmeta Annai un Fredam jautājošu skatienu. Tie abi bija bāli un nosvīduši. Tātad tas nebija cilvēks, meitene sausi konstatēja. Freds pašūpoja galvu.
- Tam bija vaboles galva, melns ķermenis un sarkana, pavērta mute, Anna nobēra. Bija izstiepis taustekļus, gandrīz pieskardamies tev. Fū, kā tu nejuti?
- Tāds talants man nepiemīt, Kitija noskaldīja.
- Viņi tuvojas, Niks murmināja. Viņa acis bija plaši ieplestas, vīrietis it kā runāja ar sevi. Mums kaut kas jāuzsāk, citādi, kad klūdīsimies nākamreiz, viņi mūs pieķers…
- Manuprāt, Hopkinsam ir plāns, Anna mierinoši bilda. Viņš kaut ko izdomās, jūs redzēsiet.
- Cerams, Stenlijs nolādējās. Kaut es spētu redzēt kā tu, Anna.
Anna iekoda lūpā. Tas nav nekas patīkams, Stenlij. Ar dēmoniem vai bez, es tomēr vēlos pārskatīt nozagtās lietas. Kas nāks man līdzi uz pagrabu? Zinu, ka ārā līst, bet tas ir tikai pāris ielu tālāk…
- Sarkani taustekļi… Freds nodrebinājās. Jums vajadzēja tos redzēt! Ar īsiem, brūniem matiņiem…
- Tas bija tik tuvu! Stenlijs izsaucās. Ja viņš būtu dzirdējis mūs runājam…
- Tikai viena kļūda, un mēs esam pagalam! Viena vienīga kļūda un…
- Ak, aizveries, Nik! Kitija atstūma krēslu un šķērsoja veikalu. Viņa zināja, ka jūtas tieši tāpat kā pārējie: kā vajāts, stūrī iedzīts zvērs. Šādā dienā, kad lietus lija aumaļām, viņiem vajadzēja bezdarbīgi kvernēt telpās, jūtoties arvien pamestākiem un bezspēcīgākiem. Pretošanās kustības biedri bija kā nogriezti no apkārtējās pilsētas, un pret viņiem bija sazvērējušies briesmīgi, nepazīstami spēki.
Kitijai tas nebija nekas jauns. Pēdējo triju gadu laikā šī sajūta viņu nebija pametusi. Kopš uzbrukuma parkā, kas bija sagriezis viņas pasauli kājām gaisā.
12 kitija
Bija pagājusi apmēram stunda, līdz kāds vīrietis, vezdams pastaigā suni, bija pamanījis uz tilta saļimušos bērnus un ziņojis varas iestādēm. Ieradās ātrā palīdzība un aizveda Kitiju un Džeikobu uz slimnīcu.
Kitija bija pamodusies ātrās palīdzības automašīnā. Tālumā it kā atvērās mazs, gaišs lodziņš, un meitenei likās, ka viņa tam tuvojas pa garu, melnu gaiteni. Gaismā kustējās mazas cilvēku figūriņas, bet viņa nespēja tās labi saskatīt. Ausis bija kā aizbāztas ar korķi. Gaisma pamazām pieņēmās spēkā, un tad meitene pēkšņi atvēra acis. Skaņa atgriezās ausīs ar sāpīgu plaukšķi.
Uz viņu lūkojās sievietes seja. Nekusties. Ar tevi viss būs kārtībā.
- Kas…?
- Nerunā.
Pēkšņi atmiņas atgriezās. Tas briesmonis! Pērtiķis! Viņa sakustējās un saprata, ka rokas piesietas pie pārvietojamās gultas.
- Nomierinies, mīļā. Viss būs kārtībā.
Kitija sastinga. Un Džeikobs?
- Tavs draugs? Viņš ir tepat.
- Vai ar viņu viss kārtībā?
- Mēģini mazliet atpūsties.
Vai nu automašīnas motora monotonās rūkoņas, vai noguruma dēļ meitene patiešām drīz vien aizmiga un pamodās tikai slimnīcā, kur māsiņas grieza nost no ķermeņa viņas drēbes. Krekliņš un šorti bija pārogļojušies kā sadedzināts papīrs. Ietīta baltā slimnīcas kreklā, viņa uz mirkli nonāca vispārējā uzmanības centrā ārsti pulcējās ap viņu kā lapsenes ap medus burku, pārbaudīja pulsu, elpošanu un temperatūru. Tad pēkšņi visi pazuda, un Kitija palika guļam viena pati.
Pēc laiciņa pienāca medicīnas māsa. Mēs paziņojām taviem vecākiem, viņa sacīja. Viņi ieradīsies, lai aizvestu tevi mājās. Kitija neizpratnē palūkojās uz māsu. Tā turpināja: Ar tevi viss ir kārtībā. Acīmredzot burvestība paslīdējusi tev garām, varbūt trāpījis tikai atsitiens. Tu esi ļoti veiksmīga maza meitene.
- Tad jau arī ar Džeikobu viss kārtībā?
- Baidos, ka viņam nav tā paveicies.
Kitija juta, ka viņu pārņem šausmas. Kā tā? Kur viņš ir?
- Tepat netālu. Par viņu rūpējas ārsti.
Meitene izplūda asarās. Bet viņš taču stāvēja man blakus! Viņam nevar būt noticis nekas slikts!
- Es tev atnesīšu kaut ko ēdamu, mīļa. Ja tu kaut ko ieēdīsi, tu uzreiz jutīsies labāk. Varbūt palasi kaut ko, lai novērstu domas no notikušā? Uz galda ir žurnāli.
Kitija nelasīja žurnālus. Kad māsiņa bija aizgājusi, meitene izslīdēja no gultas un, nedaudz sagrīļojusies, nostājās uz vēsās koka grīdas. Tad, soli pa solim, arvien pārliecinātāka par saviem spēkiem, viņa šķērsoja saules pielieto istabu un izgāja gaitenī.
Pretējās durvis bija atvērtas. Šajā istabā aizkars bija aizvilkts. Kitija kustējās klusi kā spoks, uzmanīgi skatīdamās apkārt. Viņa pavēra durvis un, palūkojusies uz visām pusēm, ieslīdēja iekšā.
Tā bija maza istaba ar vienu vienīgu gultu un lielu logu, no kura varēja saskatīt Dienvidlondonas jumtus. Saules gaisma meta zeltainu staru uz gultas, sadalot to uz pusēm. Gultas galvgalis bija ēnā.
Istabā valdīja parastā slimnīcas smaka zāles, jods, antiseptiķi bet te smaržoja arī pēc dūmiem un deguma.
Kitija aizvēra durvis un uz pirkstgaliem pielavījās pie gultas. Meitene palūkojās uz Džeikobu, un acīs viņai sariesās asaras.
Sākumā Kitija dusmojās uz ārstiem, kas noskuvuši zēnam matus. Kāpēc viņi tā darīja? Padomā, kamēr mati ataugs! Hairnēkas kundzei tā patika dēla melnās sprogas! Zēns izskatījās tik dīvaini, viņa seju klāja savādas ēnas… Un tikai tad Kitija saprata, kas tās par ēnām.
Vietās, kur ādu bija pasargājuši mati, tā izskatījās kā parasti. Bet visur citur, no kakla līdz pierei, drauga seju klāja vertikālas, viļņotas melnas un pelēkas strīpas pelnu un deguša koka krāsā. Vienīgi noskūto uzacu vietā vīdēja divas svītriņas ādas krāsā. Bet lūpas, plakstiņi, ausis viss bija pelēkmelns. Tā atgādināja karnevāla vai rituāla masku, nevis cilvēka seju.