Zem segas viņa krūtis cilājās saraustītā, sēcošā elpā.
Kitija satvēra drauga roku, kas gulēja virs segas. Plaukstas, ko zēns bija pacēlis, lai atvairītu dūmus un liesmas, bija tādā pašā krāsā kā seja.
Džeikobs sajuta pieskārienu. Viņš pagrieza galvu, sejā atspoguļojās sāpes. Pelēkās lūpas pavērās, it kā viņš vēlētos ko teikt. Kitija atrāva roku un pieliecās tuvāk.
Džeikob?
Zēns tik strauji atvēra acis, ka Kitija pārsteigumā atrāvās un sāpīgi atsitās pret galdu. Viņa atkal pieliecās tuvāk, nojaušot, ka zēns tomēr nav pie pilnas apziņas. Acis raudzījās tieši uz priekšu, platas un bez jebkādas izteiksmes. Uz pelēkmelnās sejas fona tās izskatījās bālas kā divi opāli. Meitene ar šausmām iedomājās, vai tikai draugs nav kļuvis akls.
Kad ieradās ārsti kopā ar Hairnēkas kungu un kundzi un vaimanājošo Kitijas māti, viņi atrada meiteni nometušos ceļos pie drauga gultas, turot viņa roku. Pieri Kitija bija piespiedusi gultai. Tikai ar grūtībām viņu izdevās dabūt prom.
Mājās Kitija izvairījās no vecāku jautājumiem un, uzkāpusi kāpņu laukumā, nostājās spoguļa priekšā. Viņa skatījās uz savu nebojāto ādu un lūpām, biezajiem, tumšajiem matiem un uzacīm, uz vasarraibumainajām rokām un dzimumzīmīti uz deguna. Viņa izskatījās tieši tāpat kā parasti. Tā vienkārši nedrīkstēja būt!
Varas iestāžu mehānismi tika iedarbināti. Kamēr Džeikobs nesamaņā gulēja slimnīcā, policisti, vecākiem par lielām šausmām, ieradās pie Kitijas. Meitene bez piepūles precīzi atstāstīja notikušo, tikmēr jauna policiste pierakstīja liecību.
- Cerams, ka mums nebūs nepatikšanas, Kitijas tēvs sacīja.
- Tiks uzsākta izmeklēšana, sacīja policiste, joprojām rakstīdama.
- Kā jūs viņu atradīsiet? Kitija vaicāja. Es nezinu, kā sauc to vīrieti, un esmu aizmirsusi briesmoņa vārdu…
- Mēs viņus sameklēsim pēc automašīnas. Ja tā ir sadauzīta, iespējams, īpašnieks aizvedis spēkratu uz autoservisu. Tad mēs noskaidrosim lietas būtību.
- Jūs jau zināt lietas būtību! Kitija iesaucās.
- Mēs nevēlamies nekādas nepatikšanas, Kitijas tēvs vēlreiz uzsvēra.
- Mēs jums ziņosim, policiste sacīja, aizcērtot piezīmju kladi.
Sudraboto rolsroisu izdevās ātri atrast, kā arī noteikt tā īpašnieku. Tas bija Jūlijs Tallovs, burvis, kas strādāja Krūmložņas kunga kādreiz vadītajā Iekšlietu ministrijas nodaļā. Lai gan nebūdams no ietekmīgākajiem ministrijas darbiniekiem, viņš bija vīrs ar labiem sakariem un sabiedrībā pazīstams. Tallova kungs ar prieku atbildēja, ka patiešām bijis tas, kas uzsūtījis burvestību diviem bērniem Vendsvērtas parkā, un ka lepojoties ar izdarīto. Burvis esot mierīgi braucis pa ielu, kad viņam pēkšņi uzbrukuši iepriekš minētie dauzoņas, un viņš zaudējis kontroli pār auto. Viņi sadragājuši automašīnas priekšējo stiklu un pēc tam tuvojušies, vicinādami garas koka nūjas. Bija skaidrs, ka šie nelieši vēlējušies viņu aplaupīt. Burvestība bijusi tikai pašaizsardzība, kas izmantota, lai neļautu zaglēniem uzbrukt. Tie bijuši vainu mīkstinoši apstākļi.
- Viņš melo, Kitija paziņoja. Mēs pat nebijām tam ceļam tuvumā. Ja viņš saka, ka esam uzbrukuši uz ceļa, tad kāpēc gan mūs pēc tam atrada uz tilta? Vai jūs viņu arestējāt?
Policiste izskatījās pārsteigta. Viņš ir burvis. Tas nav tik vienkārši. Turklāt šis kungs noliedz jūsu apsūdzības. Šo gadījumu pēc mēneša izskatīs tiesā. Ja vēlaties uzturēt prasību, jums jāierodas un jāsniedz liecība.
- Labi. Nevaru vien sagaidīt, Kitija noskaldīja.
- Viņa neies uz tiesu. Tāpat jau savārījusi pietiekami daudz nepatikšanu, Kitijas tēvs stingri noteica.
Kitija nicīgi nošņācās. Vecāki baidījās no atklātas sanaidošanās ar burvjiem un nosodīja gājienu uz parku. Kad meitene bija atgriezusies no slimnīcas sveika un vesela, likās, ka vecāki ir niknāki uz viņu -nekā uz Tallovu. Tas Kitijā izraisīja pretrunīgas jūtas.
- Tas atkarīgs no jums, policiste pielika sarunai punktu. Es ziņošu par tālāko lietas gaitu.
Vairāk nekā nedēļu nebija nekādu ziņu par Džeikoba veselību. Apmeklētājus pie viņa neielaida. Lai beidzot kaut ko uzzinātu, Kitija saņēma visu drosmi un pirmo reizi pēc negadījuma devās uz Hairnēku māju. Viņa devās pa pazīstamo taku ar smagu sirdi, nezinādama, kā drauga vecāki viņu uzņems; sirdi grauza vainas izjūta.
Tomēr Hairnēkas kundze izturējās diezgan pieklājīgi; viņa pat cieši apskāva meiteni. Kitija tika aizvesta uz virtuvi, kur kā parasti dvesmoja ēdiena smarža. Galda vidū stāvēja bļodas ar sagrieztiem dārzeņiem, pie sienas ozolkoka plauktā rindojās smalki apgleznoti šķīvji. Pie visām sienām karājās virtuves piederumi. Vecmāmiņa sēdēja augstajā krēslā pie lielās, melnās plīts un ar garu koka karoti kaut ko maisīja katlā. Viss te bija tik pazīstams līdz pat vecajai plaisai griestos.
Tikai Džeikoba te nebija.
Kitija apsēdās pie galda, un viņai priekšā tika nolikta krūze smaržojošas tējas. Ar smagu nopūtu Hairnēkas kundze apsēdās viņai pretī, krēslam iečīkstoties. Viņa kādu brīdi klusēja jau tas vien bija kas ārkārtējs. Kitija nejutās tiesīga uzsākt sarunu. Vecmāmiņa maisīja ēdienu.
Beidzot Hairnēkas kundze iedzēra malku tējas, norija un aprauti teica: Viņš šodien pamodās.
- Ai! Un vai ar viņu…
- Viņam klājas tik labi, cik vien varēja gaidīt. Tātad slikti.
- Bet, ja jau viņš ir pamodies, tad viss nokārtosies? Ar viņu viss būs kārtībā?
Hairnēkas kundzes seja aptumšojās. Ak, tas taču bija Melnais svārsts. Viņa seja nekad vairs nekļūs tāda kā agrāk.
Kitija juta, kā pār vaigiem līst asaras. Nekad vairs?
- Liesmas bija pārāk spēcīgas. Bet tev jau vajadzētu zināt labāk. Tu taču arī tur biji.
- Kāpēc tad viņš… Kitija sarauca uzacis. Ar mani taču viss kārtībā, un mēs abi…
- Tev taču netrāpīja! Hairnēkas kundze izsaucās, piedurdama pirkstus Kitijas sejai. Sievietes acīs bija tāds nosodījums, ka Kitija piespiedās virtuves sienai un neuzdrošinājās turpināt. Džeikoba māte lūkojās uz viņu ar baziliska skatienu un tad novērsās, lai atkal iedzertu tēju.
- Piedodiet, Hairnēkas kundze, Kitija izstostīja.
- Tev nav jālūdz piedošana. Nejau tu to nodarīji manam dēlam.
- Vai tiešām nav iespējams to vērst par labu? Kitija vaicāja. Ja ārstiem nav tādu zāļu, varbūt burvji varētu kaut ko darīt?
Džeikoba māte pašūpoja galvu. Nē, tas ir uz mūžu. Pat ja būtu iespējams ko glābt, burvji tik un tā nepalīdzētu.
Kitija sarauca pieri. Bet viņiem jāpalīdz! Kā gan citādi? Tas bija nelaimes gadījums. Mēs tam vīram neuzbrukām. Meitenē auga dusmas. Viņš gribēja mūs nogalināt, Hairnēkas kundze! Tiesai tas jāatzīst. Mēs ar Džeikobu varēsim visu apstiprināt, pēc mēneša būs lietas izskatīšana līdz tam taču viņam būs kļuvis labāk, vai ne? Mēs atmaskosim Tallovu, un viņu iespundēs Tauerā. Un pēc tam viņi izdomās, kā palīdzēt Džeikobam.
Pat Kitija pati saprata, cik šie vārdi izskan bezjēdzīgi. Bet Džeikoba mātes teiktais vinu tik un tā satrieca.
- Džeikobs neies uz tiesu, mīļa. Un ari tev to nevajadzētu darīt. Es zinu, ka tavi vecāki to nevēlas, un viņiem ir taisnība. Tas nav prātīgi.
- Bet man tas jādara! Ja mēs visu izstāstīsim…
Hairnēkas kundze pastiepa tuklo roku pāri galdam un uzlika
uz Kitijas plaukstas. Kas notiks ar "Hairnēkas un dēlu" uzņēmumu, kad Džeikobs tiks ierauts tiesas prāvā pret burvi? Nu? Hairnēkas kungs zaudēs visu. Viņi aizklapēs izdevniecību vai turpmāk visus pasūtījumus veiks pie Jaroslava vai citiem mūsu konkurentiem. Turklāt… kāpēc velti censties? Nav taču nekādu izredžu uzvarēt. Viņa skumji pasmaidīja.