Kitija bija pārāk apmulsusi, lai atbildētu. Bet mani aicināja uz tiesu! viņa beidzot izdvesa. Tāpat kā Džeikobu.
Hairnēkas kundze paraustīja plecus. No šāda uzaicinājuma var viegli izvairīties. Varas iestādes šādu sīkumu dēļ labāk netraucēt. Divi vienkāršo ļaužu bērni? Veltīga laika šķiešana. Ņem vērā manu padomu, mīļā, neej uz tiesu. Tur nekas labs nevar iznākt.
Kitija lūkojās uz saskrāpēto galda virsmu. Bet tādā gadījumā Tallova kungs izspruks sveikā, viņa nočukstēja. Tas nav pareizi!
Hairnēkas kundze strauji piecēlās, krēsla kājām nošvīkstot pret flīžu grīdu. Tas nav jautājums par "pareizi" vai "nepareizi", meitenīt. Te ir runa par veselo saprātu. Turklāt, viņa paņēma rokās bļodu ar sagrieztajiem kāpostiem un piegāja pie plīts, nevajag domāt, ka Tallova kungs tiks cauri sveikā. Un viņa iebēra kāpostus verdošajā ūdenī. Vecmāmiņa pamāja ar galvu un pasmaidīja viltīgi kā goblins.
13 kitija
Bija pagājušas trīs nedēļas, kuru laikā ar stūrgalvības un lepnuma sajaukumu Kitija bija atvairījusi visus centienus novirzīt viņu no izvēlētā ceļa. Jo vairāk vecāki centās viņai draudēt vai pieglaimoties, jo nelokāmāka meitene kļuva: viņa bija izlēmusi norādītajā dienā ierasties tiesā un panākt, lai taisnība uzvar.
Šo apņemšanos stiprināja ziņas par Džeikoba stāvokli viņš vēl arvien atradās slimnīcā, gan pie pilnas apziņas, bet joprojām nespēja redzēt. Ģimene cerēja, ka redze ar laiku atgriezīsies. Doma par to, ka draugs varētu palikt akls uz visiem laikiem, lika Kitijai drebēt aiz dusmām un žēluma.
Ja vecākiem būtu teikšana, viņi būtu aizmetuši visus uzaicinājumus uz tiesu, bet Kitija bija stūrgalvīga: lai atceltu tiesu, bija vajadzīgs viņas paraksts, un to viņa nevēlējās sniegt. Tā nu lietas izskatīšana ritēja savu gaitu, un norādītajā dienā tieši astoņos trīsdesmit Kitija, tērpusies savā labākajā žaketē un zamšādas biksēs, ieradās Greitgeitas tiesas namā. Vecāki bija atteikušies viņu pavadīt.
Kamēr meitene pacietīgi gaidīja pie tiesas nama durvīm, viņai visapkārt ņirbēja raibs pūlis. Turpat tālāk pāris ielaspuiku skraidīja šurpu turpu, piedāvājot karstas smalkmaizītes un pīrāgus no lielām koka paplātēm. Kad viņi gāja garām, Kitija cieši satvēra plecu somu. Viņa pamanīja arī citus vienkāršos cilvēkus tirgotājus, kas bija tērpušies savos labākajos uzvalkos, ar bālām un saspringtām sejām. Bet lielākoties te spietoja noraizējušies burvji, tērpušies Pikadilī pirktos uzvalkos, mēteļos un cepurēs. Kitija viņus vēroja, gaidot parādāmies Tallova kungu, bet viņu nekur nemanīja. Drukni Nakts policijas virsnieki novēroja pūli.
Atvērās durvis, un noskanēja svilpe. Pūlis plūda iekšā.
Katram apmeklētājam bija jāiet garām policijas oficierim sarkanā uniformā ar zelta pogām. Kitija pateica savu vārdu, vīrietis pārskatīja viņas uzaicinājumu uz tiesu. . Divdesmit septītā istaba, viņš paziņoja. Kāpnes pa kreisi, augšējā stāvā pa labi. Ceturtās durvis pēc kārtas. Šeit, lūdzu.
Viņš aizstūma meiteni zem augstas akmens arkas, tālāk marmora gaitenī. No nišām sienās uz atnācējiem bezkaislīgi nolūkojās diženo burvju krūšutēli, pa gaiteni steidzās klusējoši cilvēki. Gaisā bija jūtama nopietnības un karbola ziepju smarža. Kitija kāpa augšup, izlauzās cauri cilvēku pārpilnam gaitenim un nonāca pie 27. istabas. Pie tās stāvēja koka sols. Plāksnīte pie sienas vēstīja, ka apmeklētājiem jāsēž un jāgaida, kad viņus pasauks.
Kitija apsēdās un gaidīja.
Nākamo piecpadsmit minūšu laikā pie istabas durvīm sapulcējās neliela nopietnu cilvēku grupiņa. Viņi klusi stāvēja vai sēdēja, nogrimuši domās. Lielākā daļa bija burvji viņiem rokās bija lielas dokumentu mapes ar savādām zīmēm un zvaigznēm. Viņi neskatījās cits citam acīs.
27. istabas durvis atvērās. Tajās parādījās jauns, enerģisks vīrietis zaļā cepurē.
- Ketlīna Džonsa! viņš sauca. Vai ir ieradusies?
- Tā esmu es, Kitija atsaucās. Sirds neprātīgi dauzījās, rokas trīcēja.
- Labi. Un Jūlijs Tallovs? Arī viņš mums ir vajadzīgs.
Klusums. Tallova kungs nebija ieradies.
Jaunais vīrietis pašūpoja galvu. Mēs nevaram gaidīt. Ja viņa nav, tad nav. Džonsas jaunkundz, vai jūs nebūtu tik laipna…
Viņš ieveda Kitiju istabā un aizvēra durvis.
- Apsēdieties tur, Džonsas jaunkundz. Tiesas sēde drīz sāksies.
Tiesas zāle bija ļoti maza, pa diviem lieliem arkveida logiem
tajā ieplūda blāva, melanholiska gaisma. Logu vitrāžas attēloja bruņiniekus. Viens, tērpies bruņās, trieca zobenu milzīga, nagaina un zobaina nezvēra vēderā. Otrs, kam galvā bija bruņucepure un mugurā kaut kas garai, baltai kleitai līdzīgs, nonāvēja briesmīgu goblinu, kurš gāzās melnā bedrē. Sienas bija apsistas ar tumšiem koka paneļiem. Arī griesti bija no koka, izgrebti kā baznīcas velves. Istaba bija briesmīgi vecmodīga. Kitija jutās kā nokļuvusi citā laikā un telpā. Iespējams, ka tieši to tiesas ļaudis arī vēlējās panākt.
Pie vienas sienas atradās paaugstinājums, uz kura pacēlās milzīgs koka galds. Vienā stūrī tam bija koka galdiņš, pie kura sēdēja trīs ierēdņi melnos uzvalkos, klabinādami datoru taustiņus un pāršķirstīdami papīru kaudzes. Kitija pagāja viņiem garām, sekojot jaunā vīrieša norādījumiem, un tuvojās milzīgajam, melnajam krēslam, kura siluets iezīmējās pret logu. Tur viņa apsēdās. Pie pretējās sienas stāvēja tāds pats krēsls.
Pretī paaugstinājumam bija soli, kas atdalīti no tiesas ar koka reliņiem. Kitijai par izbrīnu, tur jau pulcējās vairāki skatītāji.
Jaunais vīrietis ieskatījās pulkstenī, ievilka elpu un nokliedzās tik skaļi, ka Kitija palēcās savā sēdeklī. Visiem piecelties! Tiesnese un ceturtā līmeņa burve Ficviļjamas kundze!
Atskanēja krēslu graboņa un kāju švīkstināšana. Kitija, ierēdņi un skatītāji piecēlās. Durvis aiz lielā rakstāmgalda atvērās, un pa tām ienāca sieviete apmetnī un melnā kapucē. Apsēdusies tiesneša krēslā, viņa nolaida kapuci izrādījās, ka tiesnese ir jauna, ar īsiem, brūniem matiem un spilgtā krāsā nokrāsotām lūpām.
- Paldies, dāmas un kungi, lūdzu, sēdieties! jaunais vīrietis noaurojās, aizsoļoja līdz tiesneses galdam un apsēdās stūrī.
Tiesnese vēsi uzsmaidīja klātesošajiem. Labrīt. Mēs sākam ar lietu starp Jūliju Tallovu, trešā līmeņa burvi, un Ketlīnu Džonsu, vienkāršo ļaužu meiteni no Balhamas. Kā redzu, Džonsas jaunkundze ir ieradusies. Kur ir Tallova kungs?
Jaunais vīrietis strauji pielēca no krēsla. Viņa šeit nav! viņš ziņoja un atkal apsēdās.
- To es redzu. Kur viņš ir?
Jaunais vīrietis atkal lēca kājās. Nav ne mazākās nojausmas, kundze!
- Slikti gan. Lūdzu, izsauciet Tallova kungu uz tiesu… Pagaidām sāksim bez viņa klātbūtnes. Tiesnese uzlika brilles un pārskatīja dokumentus. Kitija sēdēja, izstiepusies kā stīga.
Tiesnese noņēma brilles un palūkojās uz viņu. Ketlīna Džonsa?
Kitija pielēca kājās. Jā, kundze.
- Sēdiet, sēdiet. Mēs vēlamies saglabāt neformālu gaisotni. Būdama tik jauna starp citu, cik jums gadu, Džonsas jaunkundz?
- Trīspadsmit, kundze.
- Ak tā. Tātad, būdama tik jauna un no vienkāršas ģimenes kā redzu, jūsu tēvs ir pārdevējs un māte apkopēja, tiesnese izrunāja šos vārdus ar zināmu nepatiku, šādā vidē jūs droši vien jūtaties neveikli. Bet nevajag baidīties. Jūs atrodaties namā, kur valda taisnīgums, šeit visi ir gaidīti un vienlīdzīgi, ja vien runā taisnību. Vai saprotat?