Tiesnese ievilka elpu. No skatītāju soliem atskanēja sačukstēšanās. Viens no piesēdētājiem pacēla galvu. Labi teikts, kundze, viņš norūca un atkal iegrima datorā. Kitija sašļuka krēslā, it kā viss pasaules izmisums liektu viņu lejup. Meitene nespēja paskatīties nedz uz tiesnesi un piesēdētājiem, nedz uz apmierināto Tallova kungu. Viņas skatiens bija pievērsts ēnām, kas klājās uz grīdas. Tagad viņa vēlējās tikai aizbēgt.
- Secinājums ir viens, tiesnese mēģināja apkopot iepriekš teikto, tiesa noraida jūsu prasību, Džonsas jaunkundz. Ja jūs būtu vecāka, pret jums tiktu vērsta kriminālatbildība. Bet, tā kā Tallova kungs jau ir piemērojis atbilstošu sodu jūsu ielu bandai, es piespriedīšu jums samaksāt tikai par to, ka esat velti tērējusi tiesas dārgo laiku.
Lūdzu, kaut nu tas nebūtu daudz, kaut nu tas nebūtu daudz, Kitija domāja.
- Jums jāsamaksā tiesai simts mārciņu liela soda nauda.
Tas nebija pārāk slikti. To viņa pārdzīvos. Viņas krājkasītē
jau bija 75 mārciņas.
- Turklāt jums jāsedz arī uzvarētāja puses tiesas izdevumi. Tallova kungs ir parādā tiesai piecsimt mārciņu par novēloto ierašanos. Arī tās jums jāsamaksā. Tātad jūs esat parādā tiesai sešsimt mārciņu.
Kitija šokā notrīcēja, jūtot, ka asaras tūlīt, tūlīt izlauzīsies. Meitene mēģināja tās savaldīt. Viņa neraudās. Tikai ne te!
Meitenei izdevās pārvērst šņukstu skaļā klepū. Tajā brīdī tiesnese divreiz uzsita ar āmuru pa galdu.
- Tiesas sēde beigusies.
Kitija izskrēja no zāles.
14 kitija
Kitija bija izraudājusies mazā, bruģētā sānieliņā, pēc tam noslaucījusi seju, nopirkusi maizīti Persijas kafejnīcā pretī tiesas namam un tagad prātoja, ko darīt tālāk. Viņa nevarēja samaksāt tādu summu, un arī vecāki to nevarēja. Tas nozīmēja, ka viņai atlicis mēnesis laika, lai sameklētu sešsimt mārciņu, vai arī viņai un vecākiem būs jāiet parādnieku cietumā. Viņa to zināja skaidri, jo, pirms izskriet no tiesas zāles, viņu aiz elkoņa bija satvēris viens no vīriešiem melnajā uzvalkā un pasniedzis maksāšanas kvīti, uz kuras joprojām nebija nožuvusi tinte. Un tur bija rakstīts, kādi sodi tiek piespriesti nemaksātājiem.
Doma, ka tas būs jāpastāsta vecākiem, lika Kitijai sarauties. Meitene nespēja doties mājās. Viņa izlēma vispirms pastaigāties gar upi.
Bruģētā ieliņa veda līdz pat Temzai, kur gar upes krastu bija ierīkots ērts gājēju ceļš. Lietus bija mitējies, bet bruģakmeņi spīdēja tumši un slapji. Gar ielu stiepās veikalu rinda vidusaustrumu ātrās ēstuves, tūristiem domātie suvenīru veikaliņi, puķu un ārstniecības augu veikali, kuru preces lielos grozos bija izliktas uz ietves.
Kitija jau gandrīz bija nonākusi līdz krastmalai, kad aiz muguras atskanēja spieķa klaudzieni, un viņa pagriezusies ieraudzīja vecu vīru, kas klumburēja pa slapjo bruģi. Meitene pakāpās malā, lai palaistu vīrieti garām. Bet, Kitijai par lielu pārsteigumu, viņš nevis pagāja garām un devās uz upi, bet, smagi elsdams un pūzdams, apstājās blakus.
- Džonsas jaunkundz? viņš aizelsies izdvesa.
-Jā. Atkal kāds ierēdnis ar jaunu prasību?
- Labi, labi… ļaujiet man atvilkt elpu.
Kitija pamāja un nopētīja svešinieku tuvāk. Tas bija tievs, kaulains kungs ar pliku galvvidu un pelēkbaltu, pūkainu matu pusmēnestiņu pakausī. Seja bija izdēdējusi, bet acis spožas. Sirmgalvim mugurā bija smalks uzvalks un rokās ādas cimdi; rokas, kuras turēja spieķi, trīcēja.
Beidzot viņš ierunājās: Atvainojiet. Es jau baidījos, ka būšu jūs pazaudējis. Sāku meklēt pie tiesas nama un tad griezos apkārt. Intuīcija.
- Ko jūs vēlaties? Kitijai nebija laika pļāpāt ar šo intuīcijas speciālistu.
- Jā. Ķeramies pie lietas. Labi. Es biju tiesas zālē. Numur divdesmit septiņi. Redzēju jūsu rīcību. Viņš uzmanīgi nopētīja meiteni.
- Un?
- Gribēju pavaicāt. Vienu jautājumu. Tikai vienu. Ja neiebilstat.
- Es nevēlos par to runāt, Kitija gribēja iet prom, bet vīrs apbrīnojami strauji pacēla spieķi un aizšķērsoja viņai ceļu. Uzmutuļoja dusmas. Doma par to, ka viņa varētu nogrūst sirmo vīru uz ielas un aizbēgt, pēkšņi šķita gandrīz vai pieņemama. Atvainojiet, bet man nudien nav ko teikt.
- Saprotu. Tiešām. Tomēr es varētu jums palīdzēt. Paklausieties un izlemiet. Melnais svārsts. Sēdēju zāles aizmugurē. Nedaudz pakurls. Labi nedzirdēju. Jūs teicāt, ka tas jums trāpīja?
-Jā.
- Ak tā. Notrieca zemē. -Jā.
- Liesmas un dūmi, un karstums?
- Jā. Bet es…
- Tiesa nenoticēja.
- Nē. Tagad man jāiet. Kitija pakāpās malā un devās uz krastmalu. Bet, viņai par izbrīnu un dusmām, vecais vīrs neatstājās no viņas ne soli, visu laiku turēdams spieķi tā, lai tas traucētu viņai nogriezties vai citādi maisītos pa kājām. Beidzot Kitija to vairs nevarēja izturēt. Viņa satvēra spieķa otru galu un tik spēcīgi parāva, ka sirmgalvis sagrīļojās un atspiedās pret sienu. Kitija metās skriet, bet atkal sadzirdēja straujus spieķa klaudzienus aiz muguras.
Viņa apcirtās riņķī. Paklausieties…
Vecais kungs smagi elsa. Džonsas jaunkundz, lūdzu, pagaidiet. Es saprotu, ka esat dusmīga. Bet es esmu jūsu pusē. Kā būtu, ja es piedāvātu samaksāt to naudu, ko tiesa jums piesprieda? Seši simti mārciņu? Vai tas palīdzētu?
Kitija iepleta acis.
- Ak tā. Tas jūs interesē. Esmu panācis rezultātu.
Meitene juta, kā sirds dauzās apjukumā un dusmās. Par ko
jūs runājat? Jūs mēģināt mani iegāzt… apsūdzēt par sazvērestību vai ko tādu…
Vecais vīrs pasmaidīja, ādai nostiepjoties pār vaigu kauliem. Džonsas jaunkundz, tas nepavisam nav mans mērķis. Es jūs nesteidzinu. Klausieties. Mans vārds ir Spalvaskāts. Te būs mana vizītkarte. Viņš izvilka no kabatas vizītkarti un pasniedza to Kitijai. Vizītkarti rotāja divas otas, un virs tām bija rakstīts "T. E. Spalvaskāts, mākslas piederumi", bet stūrī iespiests telefona numurs. Kitija piesardzīgi paņēma vizītkarti.
- Labi. Es nu iešu. Varat pastaigāties. Būs laba diena. Saulaina. Piezvaniet, ja jūs tas interesē. Nedēļas laikā.
Pirmo reizi Kitija mēģināja būt pieklājīga, pat nesaprazdama, kāpēc. Bet Spalvaskāta kungs, viņa nomurmināja. Kāpēc jūs man palīdzat? Tam nav nekādas jēgas…
- Tagad ne, bet vēlāk būs. Ak tā… Kas tad tas? šis izsauciens bija veltīts diviem jauniem vīriešiem, burvjiem, cik nu varēja spriest pēc apģērba. Viņi nāca pa ielu, skaļi smiedamies un nesdami smalkmaizītes no Persijas kafejnīcas, un patraucās abiem sarunas biedriem garām, gandrīz nogāžot veco viru no kājām. Viņi turpināja jautri soļot uz priekšu, pat neatskatīdamies. Kitija pastiepa roku, lai palīdzētu Spalvaskāta kungam iztaisnoties, bet izbijās no niknā skatiena viņa acīs. Vecais kungs tika galā pats, lēni un smagi atspiezdamies pret spieķi un murminādams pie sevis.
Piedodiet, viņš teica. Tie vīri domā, ka viņiem pieder visa šī vieta. Un varbūt arī pieder. Pagaidām. Spalvaskāta kungs noskatīja krastmalu. Cilvēki steidzās savās dienas darīšanās, iegriezās kioskos un nozuda sānieliņās. Pa upi slīdēja četras ogļu baržas, strādnieki mierīgi sēdēja uz malām un smēķēja. Vecais vīrs grieza zobus. Tikai daži no šiem muļķiem saprot, kas lido viņiem virs galvām, vai nojauš, kas peld viņiem līdzās ūdenī. Un, ja arī viņi nojauš, šie gļēvuļi baidās no izaicinājuma un cīņas. Viņi ļauj, lai burvji valda, lai ceļ pilis uz vienkāršo cilvēku saliektajām mugurām, lai iemin taisnīgumu dubļos. Bet mēs ar tevi zinām, kādi patiesībā ir burvji. Un kā viņi to dara. Varbūt mēs neesam tādi pasīvi cietēji kā pārējie, ko? »