Viņš nogludināja žaketi un pasmaidīja. Jums jādomā par sevi. Teikšu tikai vienu: es ticu jūsu stāstam, arī par Melno svārstu. Kāpēc lai jūs to būtu izdomājusi, kaut gan nav redzamu ievainojumu? Tas ir interesanti. Gaidīšu zvanu, Džonsas jaunkundz.
To pateicis, vecais vīrs apgriezās uz papēža un strauji devās atpakaļ pa ielu, klaudzinādams spieķi uz bruģa, pat nepalūkodamies uz puķu pilnajiem groziem ielas malā. Kitija vēroja viņu, līdz Spalvaskāta kungs pazuda skatienam.
Gaidot pagraba pustumsā, Kitija atcerējās senus notikumus. Cik tas viss tagad šķita sen, un cik naiva viņa bija bijusi, stāvot tiesas zālē un prasot pēc taisnības! Meitene dusmās piesarka atmiņas pat tagad bija sāpīgas. Taisnīgums burvju tiesā? Smieklīga doma. Vienīgā alternatīva bija rīkoties pašai. Tagad viņi vismaz kaut ko darīja.
Kitija ielūkojās pulkstenī. Anna bija iegājusi slepenajā istabā. Dibinātāja dienā bija nozagti vienpadsmit maģiskie priekšmeti deviņi nelieli ieroči un divi nezināma pielietojuma dārgakmeņi. Tagad Anna tos noglabāja. Lietus bija pieņēmies spēkā. Nākot no mākslas piederumu veikala līdz pamestajam pagalmam, visi bija izlijuši slapji līdz ādai. Pat pagrabā viņi nebija pasargāti no lietus no plaisas griestos pilēja lielas lāses. Uz grīdas stāvēja vecs spainis, kas bija jau gandrīz pilns ar ūdeni.
- Lūdzu, izlej to, Stenlij! Kitija sacīja.
Stenlijs sarāvies sēdēja uz ogļu kastes, piespiedis pieri pie ceļiem. Viņš vilcinājās tikai mirkli ilgāk, nekā nepieciešams. Tad nolēca zemē, paķēra spaini, aizstiepa līdz režģim pie sienas un izlēja ūdeni.
- Kāpēc viņš vienreiz nesalabo tās caurules, zēns rūca, noliekot spaini vietā. Lai gan Stenlijs bija kustējies ātri, uz grīdas jau bija sakrājusies ūdens peļķīte.
- Mēs gribam, lai māja izskatītos neapdzīvota, Kitija atcirta. Tas taču pats par sevi saprotams.
Stenlijs norūcās. Te nav īstā vieta mantu glabāšanai.
Netālu no ieejas Freds, atverot kabatas nazi, piekrītoši pamāja. Viņam būtu jāļauj arī mums tur iet.
Istabas tālākajā galā, ko dūmakaini apgaismoja viena spuldze, bija sakrautas kastes. Šķita, ka aiz tām ir parasta siena, bet viņi visi zināja, kāds mehānisms tur darbojas tikai jānoliec metāla svira un ar vieglu pieskārienu ķieģeļu sienu var izkustināt. Viņi pazina čīkstošo skaņu un ķīmisko smaržu, kas plūda no dziļākās telpas. Bet viņi nezināja, kādi noslēpumi tur glabājas, jo tur drīkstēja ieiet tikai Anna grupas vecākā. Pārējie vienmēr palika ārā, sardzē.
Kitija atspiedās pret sienu. Nav vērts to visu tagad likt lietā. Mums jāsakrāj pēc iespējas vairāk ieroču, līdz būsim guvuši lielāku atbalstu.
- It kā tas kādreiz varētu notikt, Stenlijs nebija atgriezies pie ogļu kastes, bet nikni vērās uz plaisu griestos. Nikam taisnība. Vienkāršie ļaudis ir kā aitu bars. Viņi nekad neko neuzsāks.
- Visi tie ieroči, kas te atrodas, Freds ar ilgām teica, būtu jāliek lietā. Tā, kā to darīja Marts.
- Tas gan nenāca viņam par labu, Kitija piezīmēja. Premjerministrs joprojām ir sveiks un vesels. Un Marts? Zivju barība.
Viņa to teica ar nolūku sāpināt, un tas arī izdevās. Stenlijs un Marts bija labi draugi. Zēns pacēla balsi: Martam nepaveicās. Lode nebija pietiekami spēcīga. Ja tā būtu, viņš būtu nobeidzis Devro un pusi ministru. Kur tā Anna palikusi? Kāpēc viņa nepasteidzas?
- Tu muļķo pats sevi, Kitija neatkāpās. Aizsardzība bija pārāk spēcīga. Martam nebija nekādu izredžu. Cik daudz burvju ir nogalināti pēdējo gadu laikā? Četri? Pieci? Un neviens no viņiem nebija diez cik labs. Mums vajadzīgi nevis labāki ieroči, bet labāka stratēģija.
- Es pateikšu šefam, ka tu tā teici, Stenlijs novilka. Lai tikai viņš atgriežas.
- Protams, pateiksi, sīkais pielīdēj, Kitija atcirta. Pat doma par to viņai lika nodrebināties.
- Man gribas ēst, Freds paziņoja. Viņš atkal atvāza kabatas nazi.
Kitija palūkojās uz viņu. Tu taču paēdi pamatīgas pusdienas, es pati redzēju.
- Man atkal gribas ēst.
- Cik šausmīgi.
- Es nevaru cīnīties, ja neesmu paēdis. Freds pēkšņi noliecās uz priekšu, nazis viņa pirkstos uzvirpuļoja un lidoja pa gaisu, ieduroties pāris collu virs Stenlija galvas. Stenlijs lēnām pacēla skatienu, apskatīdams viegli trīcošo nazi. Viņa seja izskatījās nedaudz zaļgana.
- Redzi? Netrāpīju. Freds sakrustoja rokas uz krūtīm. Tāpēc, ka esmu izsalcis.
- Man tas likās pietiekami labi, Kitija noteica.
- Labi? Es taču netrāpīju.
- Atdod viņam nazi, Stenlij, Kitija pēkšņi jutās ļoti nogurusi.
Stenlijs nesekmīgi mēģināja izvilkt nazi no sienas, kad atvērās durvis un iznāca Anna. Mazo somiņu viņa bija atstājusi slepenajā telpā.
- Atkal ķildojaties? viņa dzēlīgi vaicāja. Iesim nu!
Atpakaļceļā lija tikpat stipri, un, ienākot veikalā, visiem garastāvoklis bija simt grādu zem nulles. Tiklīdz viņi bija ievēlušies siltajās telpās, pretī steidzās sajūsminātais Niks.
- Kas noticis? Kitija jautāja.
- Tikko saņēmu ziņas no Hopkinsa, viņš gluži bez elpas izdvesa. Viņi ieradīsies šonedēļ. Grib pastāstīt mums kaut ko ļoti svarīgu. Būs jauns darbs. Lielāks nekā jebkas, ko mēs esam darījuši.
- Lielāks nekā Vestminsterā? Stenlijs izklausījās skeptisks.
Niks pasmaidīja. Lai arī man ir dārga Marta piemiņa, tomēr jā, lielāks. Hopkinss nesaka, kas tas būs, bet tas satriekšot visu iepriekšējo. Bet tieši to taču mēs vienmēr esam vēlējušies, vai ne? Mēs darīsim ko tādu, kas mainīs visu likteņus. Tas būs bīstami, bet, ja izdarīsim visu pareizi, mēs notrieksim burvjus no pjedestāla. Londona nekad vairs nebūs tāda kā agrāk.
- Bija jau laiks, Anna noteica. Stenlij, ej un uzliec tējkannu.
15 bartimajs
Iedomājieties šādu ainu. Londona. Līst lietus. No debesīm gāžas pelēkas lietus straumes, sitoties pret ietvi skaļāk nekā lielgabalu šāviņi. Spēcīgs vējš pūš lietu šurp un turp, ielaužoties zem lieveņiem un jumta dzegām un neļaujot nekur paslēpties. Ūdens nudien bija visur tas atlēca no šosejas, skalojās pa notekcaurulēm, sakrādamies pagrabos un kanalizācijas caurulēs. Tas lija horizontāli pa caurulēm, diagonāli no jumtiem, vertikāli pa māju sienām, tecēdams kā asins straumītes. Ūdens pilēja pa caurumiem jumtos un sijās. Tas virmoja gaisā kā auksta, balta migla un pacēlās vēl augstāk melnajās debesīs. Ūdens iesūcās māju apmetumā un cilvēku kaulos.
Tumšajos metro tuneļos žurkas saspiedās ciešāk migās, klausoties lietus rībēšanā virs galvas. Vīrieši un sievietes savās mājās aizvēra logu aizvirtņus, ieslēdza gaismas un sapulcējās ap kamīnu pie karstas tējas krūzes. Pat burvji savās greznajās mājās glābās no lietus. Viņi ieslēdzās darbistabās, aizbultēja durvis un, uzbūruši sildošus vīraka mākoņus, sapņoja par siltajām zemēm.
Žurkas, vienkāršie ļaudis un burvji visi bija ērti iekārtojušies. Un kas gan varēja viņus par to vainot? Ielas bija tukšas, Londona izskatījās pamesta. Bija tuvu pusnaktij, un vējš pieņēmās spēkā.
Neviens, būdams pie pilna prāta, šādā naktī neuzturētos ārā.
Ha.
Kaut kur šajā lietainajā pilsētā bija vieta, kur sastapās septiņi ceļi. Vietā, kur tie krustojās, stāvēja statuja, kas attēloja vīru zirga mugurā. Vīrs bija atvēzējis zobenu, viņa sejā atspoguļojās varonīga cīņas sauciena izteiksme. Zirgs bija pacēlies pakaļkājās. Statuja pauda izaicinājumu un varonību, likās, ka tā tūlīt trauksies cīņā. Vai varbūt zirgs mēģināja nosviest no muguras resno burvi? To nu mēs nekad neuzzināsim. Bet zirgam zem kājām, eleganti saritinājies, sēdēja pelēks kaķis.