Dzīvnieks mēģināja neņemt vērā aso vēju, kas purināja izmirkušo kažoku. Skaistās, dzeltenās acis mierīgi lūkojās tumsā, lietus aizkarā. Tikai pieglaustās ausis liecināja, ka kaķim šie apstākļi nav pa prātam. Viena auss laiku pa laikam noraustījās. Citādi varētu domāt, ka arī kaķis ir granīta skulptūra.
Satumsa. Lietus pieņēmās spēkā. Es piekļāvu asti tuvāk un vēroju ceļu.
Laiks ritēja.
Četras naktis nav pārāk ilgs laiks pat cilvēkam, kur nu vēl mums būtnēm no Citas pasaules. [15] [1] Kur laiks nemaz neeksistē. Jeb, precīzāk, eksistē nevis lineāri, bet netieši, aplinkus. Tas ir sarežģīti, un es labprāt tev paskaidrotu, bet pašlaik nav īstais brīdis. Atgādini vēlāk. Tomēr pēdējās četras naktis bija vilkušās neizsakāmi lēni. Es katru nakti biju patrulējis Londonas centrā, meklēdams nezināmo marodieri. Precīzāk, es nebiju viens mani pavadīja vēl pāris neveiksmīgu džinu un papilnam foliotu. Folioti sagādāja vairāk nepatikšanu nekā labuma, jo pie katra pērkona grāviena metās slēpties zem tiltiem, skursteņos vai aiz bailēm izlēca no ādas. [16] [1] Diemžēl burtiski. Nesakarīgie radījumi. Bija tik sarežģīti noturēt viņus ierindā. Turklāt visu laiku lija tik traki, ka man gandrīz piemetās stomatīts.
Netenjels diemžēl nebija iecietīgs. Uz viņu tika izdarīts spiediens, un viņš vēlējās rezultātus, turklāt ātri. Zēnam jau tā bija grūtības sadabūt burvjus no sava departamenta, kas uzņemtos sūtīt džinus patruļā. Atklāti sakot, viņa kolēģi bija naidīgi noskaņoti, jo tiem nepatika, ka viņus izrīko puišelis. Un kam gan tas patiktu? Tomēr katru nakti virs Vaitholas pulcējās džinu un foliotu pulciņš, kas drūmi aizvilkās patruļā.
Mūsu uzdevums bija patrulēt populārākajos Londonas tūristu apmeklētajos rajonos, kurus Netenjels un viņa priekšnieks Tallova kungs bija atzinuši par iespējamo uzbrukumu vietām. Mums bija iedots saraksts ar muzejiem, galerijām, grezniem restorāniem, lidostām un lielveikaliem, statujām, arkām un citiem vēstures pieminekļiem… Vārdu sakot, šis saraksts aptvēra gandrīz visu Londonu. Tas nozīmēja, ka mums visu nakti jāriņķo pa pilsētu.
Tas bija ne vien nogurdinoši un garlaicīgi, bet arī ļoti slapji, turklāt uztraucoši, jo pretinieks bija nezināms un ļoti bīstams. Daži no bailīgākajiem foliotiem sāka sevis un pārējo iebiedēšanas kampaņu: mūsu pretinieks esot tumšsarkans ifrīts vai, vēl ļaunāk, mārids, kas vienmēr tuvojas tumsas aizsegā, lai upuri nespētu pamanīt savu nāvi un aizbēgt, tas sagrauj mājas, tikai uzpūšot tām savu elpu, [17] [1] Esmu pazinis burvjus, kam piemita tādas spējas īpaši rītos pēc pamošanās. no tā dvesmo kapa smaka, kas paralizē cilvēkus un garus. Lai stiprinātu komandas garu, mēģināju palaist pretējas baumas, ka tas ir tikai mazs, īgns velnēns, bet pārējie neuzķērās. Folioti un pat džini devās apgaitā, bailēs plati iepletuši acis un aši cilājot spārnus.
Vienīgais iepriecinājums man bija redzēt džinu pulkā manu seno paziņu no Prāgas laikiem Kvīzlu. Viņu bija izsaucis kāds burvis no Netenjela departamenta, īdzīgs, izkaltis vīrs vārdā Fukē. Par spīti striktajiem noteikumiem, Kvīzla bija saglabājusi seno sparu. Mēs devāmies izlūkgājienos kopā tik bieži, cik vien bija iespējams. [18] [1] Man patika Kvīzla. Viņa bija jauna (pēc jūsu pasaules mēriem apmēram 1500 gadu veca), un viņai vienmēr bija paveicies ar saimniekiem. Pirmo reizi viņu izsauca kāds eremlts, kas dzīvoja Jordānijas tuksnesi, ēda medu un augu saknes un izturējās pret viņu karaliski. Pēc viņa nāves Kvīzlu izsauca kāda burve francūziete (apmēram 15. gadsimtā). Arī šī saimniece bija ļoti lēnprātīga un reti izmantoja Stimulējošā kompasa burvestību. Tāpēc laikā, kad Kvīzla nokļuva Prāgā, viņa vēl nebija tik ciniska un sarūgtināta kā tādi vecie kaujas buki kā es. Kopš mūsu Prāgas saimnieks bija miris, viņa bez īpašiem sarežģījumiem bija kalpojusi Ķīnā un Ceilonā.
Pirmajās divās naktīs nekas nenotika, izņemot divu foliotu pazušanu, lai gan beigās izrādījās, ka viņi bija paslēpušies zem Londonas tilta. Bet trešajā naktī īsi pēc pusnakts no Nacionālās galerijas puses atskanēja skaļas, plīstošas skaņas. Džins Zeno bija vistuvāk notikuma vietai, un arī es atrados netālu. Tūlīt pat ieradās vairāki burvji, to skaitā mans saimnieks. Viņi apjoza galeriju ar aizsardzības tīklu un pavēlēja mums doties cīņā.
Zeno izrādīja apbrīnojamu drosmi. Nevilcinoties viņš devās tiešā uzbrukumā un nekad vairs netika redzēts. Es biju viņam cieši aiz muguras, bet, tā kā man sāpēja kāja un galerijas gaiteņi bija tik sarežģīti, es atpaliku, apmaldījos un sasniedzu rietumu spārnu daudz vēlāk. Tobrīd, izdarījis nozīmīgus postījumus, ienaidnieks jau bija paspējis pazust.
Mani aizbildinājumi nemaz neaizkustināja saimnieku, kas būtu raidījis pret mani smagus sodus, ja vien es nezinātu viņa vārdu. Netenjels zvērēja mani ieslodzīt metāla kastē, ja es arī nākamreiz izvairīšos no tikšanās ar ienaidnieku. Es nepaliku atbildi parādā, saskatīdams, ka mans saimnieks ir pārbijies mati bija sajaukti, piedurknes ļengani karājās un šaurās bikses bija nošļukušas, it kā viņš būtu zaudējis svaru. Draudzīgi norādīju uz šīm izmaiņām.
Tev vajadzētu vairāk ēst, tu esi pārāk tievs, es ieteicu. Vienīgais, kas šobrīd pieņemas kuplumā, ir tavi mati. Ja neuzmanīsies, drīz vairs nespēsi nostāvēt taisni.
Viņš paberzēja no negulēšanas apsārtušās acis. Vai tu vienreiz liksi mierā manus matus? Turklāt ēšana ir domāta tiem, kam nav nekā cita ko darīt. Manas dienas ir skaitītas tāpat kā tavējās. Ja nevari uzveikt ienaidnieku, tas vēl nav sliktākais, tikai pacenties dabūt kādas ziņas par viņu. Citādi pie šīs lietas ķersies Nakts policija.
- Un? Kas man no tā?
Viņš bija ļoti nopietns. Tas nozīmētu manu krišanu.
- Un? Kas man no tā?
- Tas, ka pirms nāves es iespundēšu tevi dzelzs kastē. Varbūt pat sudraba lai būtu sāpīgāk. Un tā tas notiks, ja vien nedabūšu rezultātus.
Es pārtraucu šo strīdu. Nebija jēgas. Zēns bija mainījies, kopš es viņu biju pēdējo reizi redzējis, un ne uz labu. Jaunā meistare un kāpiens pa karjeras kāpnēm nebija viņu labi iespaidojis Netenjels bija kļuvis skarbāks, rupjāks un vieglāk aizkaitināms nekā iepriekš, turklāt bija zaudējis daļu humora izjūtas, un tas nu bija pavisam traki. Nespēju vien sagaidīt, kad beigsies šis sešu nedēļu kalpošanas laiks.
Bet līdz tam laikam mans liktenis bija izlūkošana, briesmas un lietus.
No sava posteņa es varēju pārskatīt septiņus ceļus. Pie katra no tiem atradās grezni veikali, tumši un ēnaini, ar metāla režģiem. Virs durvīm spīdēja vārgas gaismiņas, bet lietus bija tik spēcīgs, ka tās neapgaismoja ielu. Ūdens skalojās pa ietvi.
Pēkšņa kustība ceļā pa kreisi. Kaķis pagrieza galvu. Kaut kas bija nolaidies uz pirmā stāva loga palodzes. Tas tur tupēja kā melns plankums lietū tad ar vienu izteiksmīgu kustību nolēca no palodzes un noskrēja lejup pa sienu zigzaga kustībā, izskatīdamies kā notecējusi sīrupa strūkla. Tas nolēca uz bruģa, atkal kļuva par melnu, izplūdušu plankumu, kas šļakstinādamies skrēja pa ietvi manā virzienā.
Es to vēroju, nepakustēdamies ne par sprīdi.
Melnais radījums sasniedza krustceles, izlīkumoja starp peļķēm un uzlēca uz statujas paaugstinājuma. Tagad varēja saskatīt, ka tas ir skaists spaniels ar lielām, brūnām acīm. Tas nostājās kaķa priekšā un sparīgi nopurinājās.