No kažoka lidojošās ūdens šļakatas trāpīja kaķim sejā.
- Paldies, Kvīzla, es sacīju. Biji pamanījusi, ka es neesmu gana slapjš, vai ne?
Spaniels pamirkšķināja, piešķieba galvu un ierējās.
- Nespēj atmest vecos paradumus? es turpināju. Es neesmu cilvēks, ko apmuļķos skaidrs acu skatiens un slapjš kažoks. Tu aizmirsti, ka lieliski spēju tevi saredzēt septītajā plānā.
- Nespēju atradināties, Bartimaj, spaniels sacīja, pakasīdams aiz auss. Maskēšanās kļuvusi par otro dabu.
Es nepagodināju šo piezīmi ar atbildi. Kur tu esi bijusi? Tu ierodies divas stundas vēlāk, nekā bijām norunājuši.
Spaniels pamāja. Viltus trauksme pie zīda noliktavas. Pārītis foliotu domāja, ka ir kaut ko pamanījuši. Bija jāpārmeklē visa noliktava. Stulbie iesācēji. Protams, viņi bija jānorāj.
- Iekodi viņiem potītēs, ko?
Spaniela purniņam pārslīdēja smaids. Apmēram.
Es pavirzījos, lai Kvīzla varētu apmesties man blakus. Te gan nebija daudz sausāks, bet tā šķita biedriska rīcība. Spaniels saritinājās man blakus.
- Nevar jau viņus pārāk vainot, es teicu. Tu zini, cik folioti ir nervozi. Laiks ir draņķīgs, un vēl tas, kas notika ar Zeno… Turklāt ir riebīgi katru nakti tikt izsauktam. Tas nogurdina.
Kvīzla palūkojās uz mani ar skaistajām, brūnajām suņa acīm. Arī tevi, Bartimaj?
- Nu, es runāju teorētiski. Ar mani viss kārtībā. Lai to pierādītu, izliecu muguru kā ar dzīvi apmierināts kaķis it kā kustība sāktos no ūsām un beigtos ar astes galu. Mmm, cik jauki. Nē, man ir bijuši grūtāki laiki un tev tāpat. Tikai tāda maza izmeklēšana, izsekošana. Nekas tāds, ar ko mēs nevarētu tikt galā, vai ne?
- Zeno teica to pašu.
- Neatceros, ko viņš teica. Kur šonakt ir tavs saimnieks? Slēpni?
Spaniels norūcās. Apgalvo, ka ir rokas stiepiena attālumā Vaitholas birojā. Vai drīzāk kādā bārā ar pudeli rokā un meiteni pie sāniem.
Nosprauslājos. Ak tad no tās šķiras?
- Jā. Un tavējais?
- Ai, tāds pats. Vēl sliktāks. Ar divām pudelēm un divām meitenēm.*[1] Protams, tā nebija taisnība. Par spīti krimplēna krekliem un matu pinkām (vai tieši tāpēc), man likās, ka Netenjelam pat nav ne jausmas, ka pasaulē vispār ir meitenes. Ja viņš kādu satiktu, visdrīzāk spiegdams aizbēgtu pretējā virzienā. Bet sarunās ar citiem džiniem es labprāt pārspīlēju sava saimnieka sliktās rakstura īpašības.
Spaniels saprotoši pamāja. Es lēnām pieslējos kājās.
- Labāk apmetīsim kādu riņķi, es teicu. Došos uz Soho un atpakaļ. Tu varētu pastaigāties gar greznajiem Gibeta ielas veikaliem un muzeju kvartālu.
- Es labprāt atpūstos, Kvīzla noteica. Esmu nogurusi.
- Jā. Nu tad lai veicas!
- Lai veicas! Spaniels drūmi nolika galvu uz ķepām. Es sagatavojos lēcienam, kad izdzirdēju viņas balsi. Bartimaj?
- Jā, Kvīzla?
- Ai, nekas.
-Kas?
- Nu… runa nav tikai par foliotiem. Arī es esmu nervoza.
Kaķis atgriezās un gādīgi aplika asti spanielam ap pleciem.
Tev nav nekāda pamata uztraukties, es teicu. Ir jau pāri pusnaktij, un neviens no mums neko aizdomīgu nav redzējis. Ienaidnieks parasti uzbrūk pusnaktī. Baidīties vajadzētu tikai no garas, nogurdinošas bezmiega nakts.
-Laikam jau… Lietus nemitējās līt, ietīdams mūs no visām pusēm. Tikai starp mums kā tev šķiet, kas tas varētu būt?
Pašūpoju asti. Nezinu un labprāt arī neuzzinātu. Līdz šim tas ir nogalinājis visus, kas stājušies tam ceļā. Mans padoms novēro un, ja redzi, ka tuvojas kaut kas neparasts, meties prom pretējā virzienā.
- Bet mums tas jāiznīcina. Tāda ir pavēle.
- Nu tad iznīcināsim to, bēgot prom. -Kā?
- Hmm… Liec, lai tas dzenas tev pakaļ, un pēc tam ienirsti dzīvā satiksmē… Nu, kaut kā tamlīdzīgi. Es taču nezinu. Tikai nedari kā Zeno un nemeties tam virsū.
Spaniels smagi nopūtās. Man patika Zeno.
- Vienīgā nelaime, ka bija pārāk dedzīgs.
Klusums. Kvīzla neko neteica. Lietus gāzās lejup straumēm.
- Nu, tad uz tikšanos, es teicu. -Jā.
Es nolēcu no statujas pamatnes un skrēju, asti izstiepis, pa lietus pielietajām ielām. Ar vienu lēcienu atrados blakus pamestai kafejnīcai. Tad, pēc lēcieniem uz lieveņa, no lieveņa uz palodzes, no palodzes uz nākamās palodzes biju nokļuvis uz tuvākā jumta.
Palūkojos atpakaļ. Kvīzla izskatījās pēc nelaimīga, pamesta suņa, kas slēpjas zem zirga vēdera. Lietus dēļ nespēju viņu labi saskatīt. Pagriezos un devos prom pa māju jumtiem.
Šajā pilsētas daļā vecās mājas turējās cieši kopā, paliekušās uz priekšu gluži kā kuprīši, tā ka to jumti pāri ielai gandrīz saskārās. Pat lietus nespēja kavēt izveicīgu kaķi pa māju jumtiem nokļūt jebkurā vietā, kur tas vēlējās. Un tā es darīju. Ikviens, kas šobrīd būtu palūkojies pa logu, redzētu tikai pelēku zibens strēli (tas ir, mani) lecam no skursteņa uz vējrādi, joņojot pa dakstiņiem un šīferiem.
Es apstājos starp diviem jumtiem, lai ievilktu elpu un pārskatītu debesis. Būtu nokļuvis Soho daudz ātrāk, ja lidotu, bet man bija pavēlēts palikt tuvu zemei, lai nepalaistu garām neko svarīgu. Neviens nezināja, kā ienaidnieks ierodas un pazūd, bet mans saimnieks domāja, ka šī būtne varētu būt saistīta ar zemi. Viņam nešķita, ka tas varētu būt kaut kas džinam līdzīgs.
Kaķis nopurināja slapjumu no kažoka un sagatavojās vēl vienam lēcienam šoreiz krietna ceļa platumā. Un pēkšņi visu izgaismoja oranža gaisma es skaidri varēju saskatīt jumta dakstiņus un skursteņus man blakus, mākoņus virs galvas, pat lietus lāses. Un atkal tumsa.
Oranžā liesma bija briesmu signāls. Tas nāca no aizmugures.
Kvīzla.
Viņa bija kaut ko atradusi. Vai kaut kas bija atradis viņu.
Noteikumi vairs nebija svarīgi. Es pagriezos un līdz ar to pārvērtos ērglis ar melnām krūtīm un zeltainiem spārnu galiem uzlidoja debesīs.
Es biju nogājis tikai divus kvartālus no septiņu ceļu krustojuma, ko sargāja bravūrīgais jātnieks. Pat tad, ja viņa būtu devusies prom, Kvīzla nevarēja būt pārāk tālu. Man bija vajadzīgas tikai desmit sekundes, lai atgrieztos. Es paspēšu laikā.
Pēc trim sekundēm es dzirdēju viņas kliedzienu.
16 bartimajs
Ērglis lidoja naktī, sāpīgi triecoties pret vēja brāzmām. Pāri jumtiem un klusiem krustojumiem līdz pat statujai. Nolaidos uz statujas, kur lietus spēcīgi kapāja akmeni. Viss bija tāpat kā pirms minūtes. Bet spaniels bija pazudis.
Kvīzla? Nekādas atbildes. Tikai vēja auri.
Nometies uz jātnieka cepures, es pārskatīju visus septiņus ceļus visos septiņos plānos. Spanielu nekur neredzēja, tāpat nevienu citu džinu, velnēnu, burvi vai citu maģisku parādību. Ielas bija kā izslaucītas. Es biju viens.
Vēlreiz uzmanīgi nopētīju statuju. Likās, ka esmu atradis uz akmens melnu švīku, bet nespēju pateikt, vai tā tur nav bijusi jau iepriekš.
Pēkšņi sapratu, ka sēžu ļoti pamanāmā vietā. Lai arī kā es pagrieztos, mani no mugurpuses varēja ievainot nezināmais ienaidnieks, pielavīdamies lietus aizsegā. Es aplidoju pāris loku ap statuju, šķeļot lietus aizkaru. Pacēlos līdz jumtiem, kur mani vairs nevarēja sasniegt nekas, kas lodātu pa ielām.
Un tad es izdzirdu blīkšķi. Tas nebija jauks, atturīgs blīkšķis tāds kā pudeles saplīšana pret plikpaura galvu. Nē, izklausījās tā, it kā no zemes ar visām saknēm tiktu izrauts liels ozols un aizmests malā vai arī vesela māja tiktu noslaucīta no ceļa. Neizklausījās pārāk labi.