Vēl sliktāk bija tas, ka es varēju noteikt, no kurienes šis blīkšķis nāca. Ja lietus būtu bijis skaļāks vai blīkšķis klusāks, es varētu sadzirdēt nepareizi un drosmīgi mesties pretējā virzienā. Bet šoreiz man neveicās.
Turklāt vēl pastāvēja cerība, ka Kvīzla varētu būt dzīva.
Tāpēc es izdarīju divas lietas. Pirmkārt, raidīju gaisā vēl vienu oranžo uzliesmojumu, cerēdams, ka to pamanīs kāds no mūsu izlūkpatruļas. Cik atceros, tuvākais bija kāds foliots Ceringkrosā. Tas bija viduvējs eksemplārs, kam nepiemita ne varonība, ne iniciatīva, bet šajā situācijā bija vajadzīgi jebkuri papildspēki.
Pēc tam es devos ziemeļu virzienā pa ceļu, no kura nāca sprādziens. Tas bija no muzeju kvartāla. Es lidoju, cik lēni vien ērglis var, nekrītot zemē. [19] [1] Kustināju spārnus tik lēni un piesardzīgi, cik vien spēju.
Un visu laiku vēroju namus, kas slīdēja zem manis. Tas bija lepno veikalu rajons mazs un tumšs. Seni uzraksti virs durvīm vēstīja, ko te var atrast kaklarotas, zīda baķus, dārgakmeņiem rotātus rokaspulksteņus. Te bija daudz zelta un dimantu. Burvji ieradās pirkt niekus, kas apstiprināja viņu statusu. Te iegriezās arī bagāti tūristi.
Briesmīgais blīkšķis vairs neatkārtojās. Likās, ka visi veikali ir neskarti to fasādes bija nebojātas, gaismas virs durvīm dega, koka izkārtnes šūpojās vējā.
Lietus mērcēja spārnus. Bruģi sedza dziļas peļķes. Ne miņas no kāda mirstīgā vai gara, it kā es lidotu pāri spoku pilsētai.
Iela kļuva nedaudz platāka, tā veda garām apaļam laukumam, kuru klāja zāle un puķu dobes, kas šķita dīvaini nepiederīgas šaurajai Londonas ielai. Zālāja vidū rēgojās vecs, salauzts stabs un akmens plāksnes, kuru nozīmi tikai tagad varēja aptvert. [20] [1] Arī ielas nosaukums Karātavu iela kaut ko nozīmēja. Londonas varas iestādes vienmēr bija prasmīgi pratušas iebiedēt vienkāršos (audis, bet, tā kā pēdējo gadu laikā likumpārkāpēji tika pakārti pie Tauera, šī vieta bija kļuvusi par tūrisma objektu.
Šovakar te viss bija izmircis un vēja appūsts. Patiesībā mani interesēja nevis karātavas, bet gan zāles laukums tām apkārt.
Tur bija kaut kas līdzīgs pēdām. Ļoti lielām pēdām. Tās drīzāk izskatījās pēc lieliem lāpstu nospiedumiem ar vienu īkšķa nospiedumu platākajā pusē. Pēdas, dziļi iespiedušās zemē, šķērsoja zālāju.
Es nopurināju no spalvām lietus lāses un piesitu ar nagiem pret karātavu stabu. Lieliski. Vienkārši lieliski. Mans ienaidnieks ir ne tikai noslēpumains un spēcīgs, bet arī liels un smags. Šī nu gan būs naksniņa!
Ar acu skatienu pavadīju milzīgos pēdu nospiedumus. Pametot zālāju, tie joprojām bija labi redzami, jo atstāja aiz sevis dubļainu sliedi. Bija skaidri saprotams, ka neviens no veikaliem nav cietis no uzbrucēja. Viņš acīmredzot bija devies citur. Ar smagu nopūtu lidoju tālāk.
Karātavu iela beidzās pie plaša, tumša bulvāra. Tieši man pretī pacēlās augsts, iespaidīgs metāla žogs no sešus metrus augstiem un piecus centimetrus bieziem dzelzs stieņiem. Žogā bija atvērti plati vārti. Precīzāk sakot, tie bija atslieti pret tuvāko laternu, norauti kopā ar krietnu daļu šķērskoku. Žogā tagad rēgojās liels caurums. Kāds bija ļoti steidzies tikt iekšā. Cik jauki, ka ir tik dedzīgas būtnes! Un cik nepatīkami, ka es, lēni lidojot pār ielu, nācu arvien tuvāk šai vietai.
Nolaidos uz sapostīto vārtu metāla režģiem. Aiz tiem aizvijās plats piebraucamais ceļš, kas veda pie augstām kāpnēm. Tur slējās iespaidīgs portiks ar astoņām augstām kolonnām un ēka tik milzīga kā pils un garlaicīga kā banka. Tā bija sena celtne slavenais Britu muzejs. Tas stiepās visos virzienos, piebūve aiz piebūves, cik vien tālu acis spēja saredzēt, aizņemot vismaz vienu pilsētas kvartālu. [21] [1] Britu muzejs ir mājvieta gandrīz miljonam senu mākslas darbu, no kuriem tikai pāris duču iegūti likumīgā ceļā. Divus gadsimtus saskaņā ar burvju likumu Londonas vadoņi bija izmantojuši katru iespēju sagrābt jebkuru vērtīgu svešzemju priekšmetu. Lordi un lēdijas, dodoties ceļojumos uz Eiropu, mēdza iebāzt rokassomiņās mazus, vērtīgus mākslas priekšmetus, karavīri aiz krūšu bruņām paslēpa dārgakmeņus un relikvijas no iekarotajām zemēm, un katrs sevi cienošs tirgonis, atgriežoties Londonā, veda līdzi vienu kasti ar vērtīgiem dārgumiem. Un lielākā daļa šo mākslas priekšmetu nonāca arvien plašākajā Britu muzeja kolekcijā, un tie tika izstādīti ar parakstiem daudzās valodās, lai svešzemju tūristi ierastos un aplūkotuavus zaudētos dārgumus. Burvji gan aizvāca no muzeja visus maģiskos priekšmetus, bet tik un tā tas bija nozīmīgs mākslas priekšmetu glabātājs.
Vai šeit viss patiešām ir tik liels vai arī man tikai šķita? Ērglis sabužināja spalvas, bet tik un tā jutās gluži maziņš. Apsvēru situāciju. Nebija ne jausmas, kāpēc nezināmais, lielām pēdām apveltītais, spēcīgais ienaidnieks bija ieradies šeit. Muzejā glabājās tik daudz vērtību, ka viņam vajadzētu nedēļu laika, lai tās visas sadragātu. Bet, ja kāds vēlējās apkaunot Lielbritānijas valdību, tad šis bija pareizais ceļš, un skaidrs, ka mana saimnieka karjerai būs gals, ja šīs nakts grautiņš netiks apturēts.
Tas nozīmēja, ka man jādodas iekšā. [22] [1] Vēl mans motīvs bija atriebība. Vairs nebija ne mazāko cerību, ka kādreiz vēl redzēšu Kvīzlu.
Ērglis lidoja uz priekšu līdz pat kolonnām un apmetās uz portika. Priekšā pavērās smagās bronzas durvis protams, mans pretinieks bija izlēmis tās neievērot un iegājis ēkā tieši cauri akmens sienai. Tā nebija stilīga rīcība, bet man deva iespēju aizkavēties un pavadīt vēl pāris minūšu, pārbaudot, vai sadragātajā akmenī neslēpjas briesmas.
Caurums sienā pletās plašs un melns. No droša attāluma pavēros uz priekšnamu. Klusums. Nekādu aktivitāšu nevienā no plāniem. Sadragāts koks un akmens un salauzts uzraksts "LAIPNI LŪDZAM MUZEJĀ" parādīja virzienu, kurā iebrucējs bija devies. Gaisā virmoja putekļi. Siena pa kreisi bija sadragāta. Es ieklausījos. Tālu, lietus rīboņas aizsegā, es saklausīju, kā tiek lauzti un plēsti nenovērtējami mākslas priekšmeti.
Es sūtīju gaisā vēl vienu oranžo uzliesmojumu, ja nu gadījumā tas sasodītais foliots iedomātos palūkoties manā virzienā. Tad pārvērtos un iegāju ēkā.
Nikns mīnotaurs [23] [1] Lai iedvestu bailes ikvienam cilvēciskam pretiniekam, nav nekā labāka par mīnotauru ar vērša galvu iedveš nedaudz šoka un bijības. Pēc vairāku gadsimtu treniņa mans mīnotaurs izskatījās ideāli. Ragi bija izliekti burvīgā leņķi, zobi asi kā zāģis. Ada kā pulēts melnkoks. Man bija palicis cilvēka torss, bet biju tam pievienojis satīra āža kājas, kas ir nedaudz bīstamākas par izsitumiem klātām cilvēka kājām grieķu sandalēs.
nepacietīgi paraudzījās uz izpostīto priekšnamu. No nāsīm tam nāca tvaiki, rokas saliecās, nagotās kājas
kārpīja grīdu. Kas uzdrīkstētos to izaicināt? Neviens! Nūjā, istabā jau neviena nebija. Pareizi. Tātad man bija jādodas uz nākamo telpu. Nekādu problēmu. Ievilcis elpu, mīnotaurs uz pirkstgaliem pārtipināja drupām klātajai grīdai līdz caurumam sienā un uzmanīgi palūkojās ap stūri.
Tumsa, lietus šalkoņa logos, amforas un feniķiešu podi lauskās uz grīdas. Un kaut kur tālumā plīstoša stikla troksnis. Ienaidnieks joprojām atradās vairākas istabas tālāk. Labi. Mīnotaurs drosmīgi iesoļoja telpā.
Nākamās pāris minūtes mēs spēlējām tādu kā palēninātu kaķa un peles spēli, šādu darbību atkārtojot vairākas reizes. Jauna istaba, atkal tukša, un skaņas man priekšā. Marodieris devās uz priekšu, jautri dragādams visu, kas trāpījās tam ceļā, un es nepārliecinoši viņam sekoju, pārāk nekārodams satikties. Jāatzīst, ka parasti Bartimajs tā nerīkojas. Bet Zeno liktenis man joprojām bija prātā, un es mēģināju darīt visu, lai izvairītos no drošas nāves.