Viss liecināja par to, ka man nav darīšana ar cilvēcisku būtni. Bet kas tad tas varētu būt? Ifrīts? Iespējams, lai gan pēc stila neatbilst. Ifrīti parasti lieto daudz maģijas augstākās klases sprādzienus un dedzināšanas -, bet te no tiem nebija ne miņas, tikai brutāls spēks. Mārids? Tas pats. Turklāt es jau sen būtu sajutis tā maģisko klātbūtni. [24] [1] Māridi izstaro tik spēcīgu auru, ka tos var izsekot pēc maģiskās sliedes: aiz viņiem stiepjas tāda pati sliede kā aiz gliemežiem. Protams, nekad neiedomājies lietot šo salīdzinājumu mārida klātbūtnē!
Bet man šī rīcība nešķita pazīstama. Visas istabas bija tumšas un kā izmirušas. Tieši tā, kā zēns bija aprakstījis iepriekšējos uzbrukumus nešķita, ka te būtu iesaistīti gari.
Lai būtu pilnīgi drošs, es raidīju nelielu maģisku impulsu sev pa priekšu nākamajā izlauztajā sienā, no kuras nāca skaļas skaņas. Gaidīju, kad impulss atgriezīsies vai nu vājāks (ja priekšā nebūtu gaidāms nekas maģisks), vai spēcīgāks (ja aiz sienas atrastos kaut kas bīstams).
Man par izbrīnu impulss neatgriezās vispār.
Mīnotaurs domīgi paberzēja purnu. Dīvaini, bet attāli pazīstami. Biju pārliecināts, ka jau iepriekš biju redzējis šo efektu.
Ieklausījos pie cauruma dīvainās skaņas atkal bija attālinājušās. Mīnotaurs uzmanīgi ielavījās nākamajā telpā…
Un nonāca plašā galerijā, kas bija divreiz augstāka nekā iepriekšējās istabas. Abās pusēs pret lielajiem taisnstūra logiem sitās lietus straumes, un no ārpuses, iespējams, no attālā torņa, istabu apspīdēja blāva gaisma. Šajā istabā bija milzīgas antīkās statujas, tītas ēnās: divi Asīrijas vārtu sargi spārnotās lauvas ar cilvēku galvām, kas kādreiz bija stāvējušas pie Nimrudas vārtiem, [25] [1] Protams, šie bija tikai akmens atveidi. Asīrijas uzplaukuma dienās tie bija īsti džini, kas uzdeva svešiniekiem mīklas, gluži tāpat kā Sfinksa, un aprija cilvēkus, ja atbilde bija nepareiza, gramatiski neprecīza vai izrunāta ar zemnieku akcentu. Tie bija vieni punktuāli zvēri!
Ēģiptes dievi un gari, izgrebti no krāsota akmens un apveltīti ar krokodila, kaķa, ibisa vai šakāļa galvām, [26] [1] Šis pēdējais, Anubiss, mani vienmēr aizkaitina, ja es to pamanu pat ar acs kaktiņu. Bet es pamazām mēģinu atslābināties. Džabors galu galā jau sen ir nebūtībā.
milzīga svētās skarabeja vaboles skulptūra, sen aizmirstu priesteru sarkofāgi un milzīgās, monolītās faraonu statujas sadragātas sejas, torsi, rokas un kājas.
Citreiz es būtu pakavējies mazā, nostalģiskā ceļojumā, pavērodams senaizmirsto draugu un saimnieku attēlus, bet šis nebija īstais laiks. Cauri galerijai jau bija izgājis mans pretinieks, nogāzdams mazākās faraonu statujas, kas tagad drumslās gulēja zemē, un dažas no dievu statujām tagad atradās tuvākā kontaktā, nekā tie būtu vēlējušies dzīves laikā. Bet, ja šīs statujas nebija sagādājušas lielas grūtības, tad šķita, ka lielākās krietni pretojušās. Pusceļā pa zāli, tieši ienaidnieka ceļā, stāvēja milzīga Ramzesa Lielā statuja, vairāk nekā deviņus metrus augsta un veidota no granīta. Tā galvasrota šūpojās, un no tumsas skanēja cīņas troksnis, kas liecināja, ka kāds vēlas novākt Ramzesu no ceļa. [27] [1] Radzes nebūtu pārsteigts, ka viņa statuja sagādājusi tik daudz rūpju viņam bija lielākais ego, kāds vien pieredzēts kādam no maniem saimniekiem. Par spīti tam, ka viņš bija maziņš, līkām kājām un tik pumpainu ģīmi kā degunradža pakaļa. Taču viņa burvji bija spēcīgi un nelokāmi es četrdesmit gadus strādāju milzīgos faraona projektos kopā ar citiem gariem.
Pat utuks būtu izdomājis, ka vienkāršākais ir apiet apkārt kaut kam tik lielam un doties tālāk. Bet mans ienaidnieks nopūlējās ap statuju kā mazs suns ap ziloņa kaulu. Tāpēc iespējams (kāda patīkama doma), ka mans pretinieks bija samērā stulbs. Vai arī (ne tik patīkama doma) tas vienkārši bija godkārīgs vēlējās nodarīt pēc iespējas lielāku postu.
Par laimi, šobrīd iebrucējs bija pilnībā nodarbināts. Un tas deva man iespēju nopētīt, ar ko man darīšana.
Neizdvešot ne skaņas, mīnotaurs slīdēja uz priekšu tumšajā zālē, līdz nokļuva pie sarkofāgu sienas. Tas palūrēja ap sarkofāga stūri Ramzesa statujas virzienā. Un apjukumā sarauca pieri.
Džini parasti izcili redz naktī; tas ir viens no neskaitāmajiem veidiem, kuros mēs esam pārāki par cilvēkiem. Mums tumsa neko nenozīmē pat pirmajā plānā, ko arī tu spēj saredzēt. Bet tagad, lai gan pārskatīju visus plānus, es spēju saredzēt tikai tumsu, tik melnu kā akas dibenā. Tumšais pleķis viļņojās, sarāvās un izpletās, bet palika tikpat tintes melns un nestrukturēts visos septiņos plānos. Lai kas arī kustināja Ramzesa statuju, tas bija paslēpies necaurredzamā tumsā.
Tomēr es tagad skaidri zināju, kur tas atrodas, un, tā kā šķita, ka tas mierīgi stāv uz vietas, bija pienācis laiks pēkšņam uzbrukumam. Palūkojos apkārt pēc piemērota metamā. Blakus stikla vitrīnā gulēja dīvains, melns, neregulāras formas akmens pietiekami mazs, lai paceltu, bet pietiekami liels, lai sašķaidītu galvu ikvienam ifrītam. Tam vienā pusē bija kaut kādi uzraksti, ko man nepietika laika izlasīt. Iespējams, tur bija aprakstīti kaut kādi noteikumi, kas jāievēro muzeja apmeklētājiem, jo šķita, ka rakstīts vismaz trijās valodās. Bet tas nešķita būtiski.
Mīnotaurs klusi un uzmanīgi nocēla no akmens stikla vitrāžu un nolika to atkal uz grīdas. Tad viņš palūkojās apkārt pie Ramzesa kājām joprojām viļņojās melna tumsa, bet statuja nepakustējās. Labi.
Akmens pēkšņi atradās mīnotaura varenajās rokās, un tas devās atpakaļ, meklējot labāko vietu, no kurienes mest. Manu skatienu piesaistīja mazs faraons. Neatcerējos, kas viņš tāds bija acīmredzot ne no diženajiem. Pat statujai bija tāds skatiens, it kā lūgtu piedošanu. Tomēr augstmanis sēdēja izrotātā tronī zāles galā un viņa klēpis izskatījās pietiekami plats, lai mīnotaurs uz tā varētu nostāties.
Joprojām turēdams rokās akmeni, es uzlēcu vispirms uz paaugstinājuma, pēc tam uz troņa un tad faraonam klēpī. Palūkojos pār plecu. Lieliski es atrados akmens sviediena attālumā no pulsējošā, melnā plankuma, pietiekami augstu, lai mestu īstajā trajektorijā. Es sasprindzināju āža kājas, sasprindzināju bicepsus, nosprauslājos un metu akmeni augšup un uz priekšu, gluži kā no katapultas.
Uz brīdi lidojošo akmeni apspīdēja gaisma no logiem, tad tas krita lejup garām faraona sejai, līdz pat statujas pamatam un melnās miglas centrā.
Atskanēja skaņa, kāda rodas, sitoties akmenim pret akmeni. No tumšā mākoņa visos virzienos izlidoja melni akmens gabaliņi.
Tātad biju trāpījis kaut kam cietam.
Melnais mākonis uzmutuļoja pēkšņās dusmās. Tas atkāpās, un tā centrā pamanīju kaut ko ļoti lielu un spēcīgu, kas neprātīgā niknumā vicināja milzīgas dūres. Tad mākonis atkal sakļāvās un triecās pret statuju, it kā vainotu to notikušajā.
Tobrīd drosmīgais mīnotaurs bija paslēpies, saritinājies faraonam klēpī un skatījās uz notiekošo pa plaisu marmora tēlā. Pat mani ragi bija nedaudz noļukuši, lai neatklātu slēptuvi. Vēroju, kā tumšais mākonis un tas, kas tajā atradās, izlēmīgi pagriežas un sāk meklēt vainīgo. Nezināmais novērsās no Ramzesa statujas pamatnes, šūpodamies starp apkārtējām statujām. Atskanēja smagu soļu duna.
Ņemot vērā, ka mans pretinieks spēj izlauzties cauri akmens sienām, par savu pirmo uzbrukumu nebiju lolojis pārāk lielas cerības. Un tomēr biju vīlies, ka triecienam tik maza ietekme. Tomēr tas bija devis man nelielu ieskatu, kāds radījums slēpjas tumsas mākonī, un, tā kā es nevarēju to iznīcināt, viens no maniem uzdevumiem bija ievākt informāciju par nezināmo marodieri. Mazs akmens bija pavēris nelielu caurumu tumsas mākonī… ko tad varētu izdarīt liels akmens?