Viļņojošais mākonis virzījās uz priekšu, lai apskatītu aizdomīgu statuju grupu otrā zāles malā. Neraksturīgi zaglīgi mīnotaurs noslīdēja no faraona klēpja un slēpdamies devās uz priekšu, kur pie sienas stāvēja milzīgs, no smilšakmens [28] [1] Kartuša uz tā krūtīm vēstīja, ka tas esot Amoss no astoņpadsmitās dinastijas, "… tas, kurš apvienojas slavā". Tā kā viņam nebija ne galvas, ne roku un kāju, tā šķita tīrā lielība. veidots faraona torss.
Torss bija apmēram četrus metrus augsts. Es paslēpos tā ēnā, pa ceļam paķerdams līdzi mazu apbedīšanas urnu. Pienācīgi iekārtojies, es pastiepu spalvaino roku un metu urnu pret zemi apmēram trīs metru attālumā. Tā ar skaļu blīkšķi saplīsa.
Tūlīt pat, it kā būtu gaidījis šādu skaņu, tumsas mākonis pagriezās un sāka soļot skaņas virzienā. Soļi skanēja arvien dedzīgāk. Tumsas taustekļi stiepās manā virzienā, atsitoties pret statuju. Mākonis tuvojās sadragātajai urnai un apstājās, nepārliecinoši noviļņojoties.
Viss bija sagatavots. Mīnotaurs bija uzrāpies statujai uz muguras, atspiedies ar kājām pret sienu un spieda to ar visu spēku. Torss sašūpojās uz priekšu un atpakaļ, viegli iešņukstēdamies. [29] [1] Mans pretinieks, cenšoties iekustināt Ramzesu, noteikti bija apguvis svārsta principu. Kā teica Arhimēds: "Dodiet man pietiekami garu sviru, un es iekustināšu pasauli." Šoreiz mana pasaule bija iedomīgs, sešas tonnas smags torss bez galvas. Tumšais mākonis sadzirdēja skaņu un devās tās virzienā.
Bet viņš gāja pārāk lēni. Ar pēdējo svārstību torsa smaguma centrs bija mainījies, un tas gāzās lejup, šķeldams gaisu un pazuzdams putekļu mākonī.
Gaisā uzvirpuļoja miljons saplēstu lausku, tās lidoja visos virzienos.
Es palēcu malā, pagriezos un vēroju notikušo.
Torss negulēja uz zemes. Tas bija vidū ieplaisājis, un tā augšējā daļa atradās metru no grīdas, it kā balstītos uz kaut kā liela.
Es uzmanīgi tuvojos. No sava redzes leņķa nevarēju saprast, kas guļ zem torsa. Tomēr izskatījās, ka mans manevrs bijis veiksmīgs. Pēc mirkļa es varēšu doties prom, dot signālu zēnam un būt gatavs atbrīvošanai.
Pieliecos, lai paskatītos, kas atrodas zem statujas.
Pēkšņi ātrāk, nekā es būtu gaidījis, no mākoņa izšāvās milzīga roka un sagrāba mani aiz spalvainās kājas. Roka bija zili melna, ar trim pirkstiem un īkšķi, cieta un auksta kā kapakmens. Tajā gluži kā marmorā bija redzamas vēnas, un tajās pulsēja dzīvība. Tvēriens sagrāba manu būtību gluži kā skrūvspīlēs. Mīnotaurs sāpēs iemāvās. Man vajadzēja pārvērsties, lai izrautos no šī tvēriena, bet galva griezās, es nespēju koncentrēties. Visapkārt pletās briesmīgs aukstums, tas ietina mani kā segā. Jutu, ka uguns manī dziest, kā enerģija aizplūst no manis gluži kā asinis no vaļējas brūces.
Mīnotaurs salīgojās un nokrita zemē kā lupatu lelle. Man virs galvas pletās nāves aukstums.
Tad negaidīti akmens dūre atlaidās, tvēriens vājinājās. Mīnotaura ķermenis tika mests augstu gaisā, lai to sadragātu pret tuvējo sienu. Apziņa izslēdzās, es nogāzos uz grīdas.
Tur es brīdi gulēju, apmulsis un neko nesaprazdams. Dzirdēju skrapstošas skaņas, it kā smilšakmens torss tiktu stumts malā, un nedarīju neko. Jutu, kā nošūpojas grīda, kad sadauzītā statuja tika nosviesta malā, un vēl aizvien nedarīju neko. Es dzirdēju, kā mans ienaidnieks slejas kājās, un joprojām neko nedarīju. Tomēr pamazām briesmīgais, stindzinošais akmens rokas pieskāriens zaudēja ietekmi, manī atkal sāka degt uguns. Un, kad smagās akmens kājas soļoja manā virzienā, es sajutu sevī pietiekami daudz enerģijas, lai rīkotos.
Es atvēru acis un redzēju neskaidras ēnas.
Ar lielu piepūli mīnotaurs kļuva par kaķi un palēca malā no lielās kājas, kas iegrima grīdā. Kaķis piezemējās tālāk, nagus izšāvis, asti sabozis kā pudeļu birsti, un tūdaļ lēca atkal.
Lēcienā dzīvnieks pagrieza galvu un beidzot pilnībā ieraudzīja savu pretinieku.
Tam apkārt jau atkal pulcējās melni mākoņi, ietinot tēlu gluži kā līķautā. Tomēr to vēl pietiekami apspīdēja mēnesgaisma, lai es savu pretinieku varētu nopētīt.
No pirmā acu uzmetiena šķita, ka būtu atdzīvojusies kāda no zāles statujām milzīga, cilvēka apveidiem līdzīga figūra, apmēram trīs metrus augsta. Divas rokas, divas kājas, lempīgs torss un gluda galva.
Tas viss bija redzams tikai pirmajā plānā, pārējos sedza tumsa.
Kaķis piezemējās uz krokodila dieva Sobeka galvas un brīdi tur tupēja, nikni šņākdams. Ienaidnieka stāvs izstaroja savādu citādību; man šķita, ka, tikai uzmetot tam skatienu, mana enerģija vājinās.
Pēkšņi tas nāca man virsū pārsteidzošā ātrumā, un gaisma, kas plūda no loga, apspīdēja tā seju… Šis radījums izskatījās kā raupjš, slikti apstrādāts mākslas priekšmets. Ķermeņa virsma slāņojās, tā šķita saplaisājusi un sačervelējusies, vietām atklājot arī gludus laukumus. Radījumam nebija ne ausu, ne matu. Acu vietā briesmonim rēgojās divi caurumi, kas izskatījās kā izbakstīti ar milzīgu, neasu zīmuli. Arī deguna tam nebija, toties bija kaut kas līdzīgs mutei, kas pletās plašā, ņirdzīgā plēsīgas haizivs smīnā. Un pašā pieres vidū mirdzēja ovāls, ko es pavisam nesen biju redzējis kaut kur citur.
Tas bija samērā mazs, veidots no tā paša zilpelēkā materiāla kā pārējais ķermenis, bet tikpat sarežģīts un smalks, cik viss pārējais raupjš un neapstrādāts. Tā bija vaļēja acs, bez plakstiņa un skropstām, bet ar smalku varavīksneni un apaļu acs zīlīti. Un, pirms vēl tumsas aizsegs paspēja radījumu noslēpt skatienam, es pamanīju, ar kādu gudrību un sapratni šī acs mani vēro.
Tumsa tiecās uz manu pusi. Kaķis lēca. Aiz muguras dzirdēju sašķīstam Sobeka statuju. Bija pienācis laiks bēgt. Biju noskaidrojis, ko gribēju. Nav vērts sev glaimot. Te nekas vairs nebija darāms.
Kaut kas pārlidoja man pāri un sadūrās ar durvīm, izgāžot tās. Kaķis izlēca pa izsisto caurumu. Aiz muguras skanēja rīboši soļi.
Es biju nonācis mazā, tumšā istabā, kur stāvēja etniska rakstura audumi un gobelēni. Logs istabas galā varēja būt glābiņš. Kaķis skrēja turp, ūsām plīvojot, ausis pieglaudis, nagiem skrapstot pret grīdu. Tas lēca un pēdējā mirklī pasviedās sānis, izgrūdis kaķim gluži neraksturīgu lāstu. Tas bija pamanījis aizsargtīkla baltos pavedienus aiz loga. Burvji bija ieradušies un ieslodzījuši mūs.
Kaķis pagriezās, meklēdams vēl kādu izeju, bet neatrazdams.
Sasodītie burvji.
Durvis piepildīja mutuļojošs, melns mākonis.
Kaķis aizsargādamies pieplaka grīdai. Pret loga stikliem sitās lietus.
Brīdi ne kaķis, ne tumsas mākonis nekustējās. Tad no mākoņa parādījās kaut kas mazs un balts tā bija krokodila dievam Sobekam norautā galva, kas lidoja uz šo pusi. Kaķis palēca malā. Galva izlidoja pa logu. Caur izdauzīto rūti telpā sitās lietus, kas bija kļuvis karsts no saskares ar aizsargtīklu. Istabā ielauzās vējš. Gobelēni uzvirpuļoja gaisā.
Soļi. Un tumsa, kas tuvojās, piepildīja visu istabu.
Kaķis paslēpās stūrī, saraudamies, cik mazs vien varēja. Tūlīt, tūlīt acs mani ieraudzīs…
Vēl viena vēja brāzma sapurināja gobelēnus. Man radās ideja.