Ne pārāk spoža, bet es tobrīd nebiju izvēlīgs.
Kaķis lēca un pieķērās pie tuvākā gobelēna, samērā plāna, iespējams, no Amerikas, kas attēloja kantainus cilvēkus labības laukā. Dzīvnieks uzrāpās līdz audekla augšmalai, kas bija stingri piestiprināta sienai, un ar strauju nagu kustību to atplēsa. Vējš paķēra audumu un nesa uz istabas vidu, kur tas sadūrās ar kaut ko melnās tumsas vidū.
Bet kaķis jau bija pie nākamā gobelēna, raudams to nost no sienas. Un tad pie nākamā. Pēc brīža pusducis auduma gabalu plivinājās istabas vidū gluži kā spoki vējā un lietū.
Radījums mākoņa vidū bija norāvis no sejas pirmo audumu, bet tagad tam uzkrita nākamais. No visām pusēm lidoja un griezās auduma gabali, apmulsinot manu pretinieku un aizsedzot tam skatienu. Es jutu, kā milzīgās rokas plivinās pa gaisu, milzīgās kājas stampā uz priekšu un atpakaļ.
Kamēr radījums bija aizņemts ar gobelēniem, es mēģināju aizlavīties citur.
Viegli pateikt, grūti izdarīt. Jo šķita, ka melnais mākonis tagad piepilda visu istabu, un es nevēlējos vēlreiz saskrieties ar nāves elpu dvešošo radījumu mākoņa centrā. Tāpēc, pieplacis sienai, virzījos uz priekšu ļoti piesardzīgi.
Es jau biju ticis pusceļā līdz durvīm, kad šis radījums, acīmredzot izmisumā zaudējis jebkuru virziena izjūtu, pēkšņi piespēra kāju un sita pa tuvāko sienu. No griestiem nobira apmetums, un šķembas un akmens gabali pievienojās lietus, vēja un gobelēnu dejai istabas centrā.
Pēc otrā trieciena siena sabruka, un līdz ar to iegāzās arī griesti.
Uz brīdi kaķis sastinga, acis plati iepletis, bet tad saritinājās kamoliņā.
Pēc brīža akmens, ķieģeļu, cementa un metāla masa gāzās lejup, aprokot istabu.
17 netenjels
M azais vīriņš atvainodamies pasmaidīja. Mēs esam aizvākuši lielāko daļu gruvešu, viņš ziņoja, bet neko neesam atraduši.
Džesikas Vaitvelas balss bija auksta un mierīga. Nekā, Šubit? Tas, ko tu stāsti, ir pilnībā neiespējami. Manuprāt, kāds tur vēl ir aizkavējies.
Atļaujiet pazemīgi ziņot, ka nav. Viņš patiešām izskatījās pazemīgs, stāvēdams burves priekšā ar saliektām kājām, galvu pieliecis, cepuri rokās burzīdams. Tikai atrašanās pentaklā norādīja, ka tas nav cilvēks, tāpat kā viņa kreisā kāja, kura izskatījās pēc lāča ķetnas acīmredzot dēmons to bija aizmirsis nomainīt vai arī atstājis kāda untuma dēļ.
Netenjels drūmi palūkojās uz džinu un salika kopā pirkstu galus, izlikdamies, ka rūpīgi pārdomā. Viņš sēdēja ar zaļu ādu apvilktā krēslā ar augstu atzveltni. Citi tādi paši krēsli bija izvietoti ap pentaklu. Zēns apzināti bija ieņēmis tādu pašu pozu kā Vaitvelas jaunkundze taisna mugura, sakrustotas kājas, elkoņi uz krēslu paroceņiem -, mēģinādams izskatīties tikpat varens un svarīgs kā viņa. Netenjels baidījās, ka apkārtējie varētu pamanīt viņa bailes. Jaunais burvis runāja tik mierīgi, cik vien spēja. Jums jāpārmeklē visi gruveši, viņš teica. Manam dēmonam tur jābūt.
Mazais uzmeta viņam spoži zaļo acu skatienu. Džesika Vaitvela ierunājās: Tavs dēmons varētu būt arī pagalam, Džon.
- Domāju, ka es justu, ja tas būtu noticis, zēns pieklājīgi atbildēja.
- Vai varbūt tas ir izrāvies no saistībām. To sacīja Henrijs Divāls no pretējā krēsla. Policijas priekšnieks aizpildīja visu krēslu. Viņa pirksti nepacietīgi bungoja pa krēsla paroceņiem. Melnās acis spīdēja. Tā bieži notiek ar pārāk godkārīgiem mācekļiem.
Netenjels neiesaistījās cīņā. Viņš klusēja.
Vaitvelas jaunkundze vēlreiz vērsās pie sava kalpa: Manam māceklim taisnība, Subit, viņa teica. Tev vēlreiz jāpārmeklē gruveši. Pasteidzies.
- Jā, jaunkundz. Viņš paklanījās un nozuda.
Istabā iestājās klusums. Netenjela seja bija mierīga, bet emocijas mutuļot mutuļoja. Viņa karjera un, iespējams, dzīvība bija likta uz spēles, bet Bartimajs nekur nebija atrodams. Jaunais burvis bija licis visu uz savu kalpu, un tagad visi domāja, ka viņš ir zaudējis. Netenjels palūkojās apkārt, ievērodams alkatīgo, apmierināto skatienu Divāla acīs, meistares nepatiku, Tallova kunga izmisīgo cerību. Iekšlietu ministrs visu nakti bija pavadījis, nevis pūlēdamies novērst notiekošo grautiņu Britu muzejā, bet lamādams Netenjelu. Patiesībā viņu nevarēja vainot. Vispirms Pinna veikals, tad Nacionālā galerija, tagad (patiešām šausmīgi!) Britu muzejs. Iekšlietu ministrija bija zaudējusi kontroli pār notikumiem, un policijas priekšnieks bija gatavs ņemt lietu savās rokās. Tiklīdz tika paziņots par milzīgajiem postījumiem muzejā, Divāla kungs bija uzstājis, ka piedalīsies sakopšanas darbos. Un vērojis visu ar triumfu acīs.
- Tātad… Divāla kungs uzlika rokas uz ceļiem, gatavodamies piecelties. Manuprāt, es esmu iztērējis jau gana laika, Džesika. Iekšlietu ministrijas līdzšinējās rīcības rezultātā mums ir sagrauts Britu muzejs un simtiem vērtīgu mākslas priekšmetu. Visam pirmajam stāvam cauri ir gājusi iznīcība, vairākas nenovērtējamas statujas ir sadragātas vai saplēstas, un Rozetas akmens samalts miltos. Mēs nezinām, kas pastrādājis šo noziegumu, un nespējam to noskaidrot. Pretošanās kustības dalībnieki ir brīvi kā putni gaisā. Un Mandrāka jaunskungs ir pazaudējis savu dēmonu. Ne pārāk iespaidīgi panākumi, bet man par tiem tik un tā jāziņo premjerministram.
- Lūdzu, pasēdi tepat, Henrij, Vaitvelas jaunkundzes balss bija tik indīga, ka Netenjels juta savu ādu sačokurojamies. Likās, ka šis tonis ietekmē pat policijas priekšnieku, viņš brīdi vilcinājās un tad apsēdās. Izmeklēšana nav beigusies. Pagaidīsim vēl pāris minūtes.
Divāla kungs uzsita knipi. No ēnainā kabineta stūra parādījās sulainis ar sudraba paplāti, uz kuras stāvēja vīna glāzes. Divāla kungs paņēma glāzi un saskalināja vīnu. Klusums.
Jūlijs Tallovs no platmaļu cepures apakšas uzdrošinājās izteikt savu viedokli: Žēl, ka mana dēmona tur nebija. Nemaides ir varens radījums, kas būtu devis man vismaz kādu ziņu pirms nāves. Šis Bartimajs acīmredzot ir samērā vājš.
Netenjels naidīgi palūkojās uz priekšnieku, bet neko neteica.
- Kura līmeņa dēmons tas bija? Divāla kungs pēkšņi vērsās pie Netenjela.
- Ceturtā līmeņa džins.
- Apšaubāmi, viņš pašūpoja glāzi. Vīns dejoja griestu neona lampu gaismā. Viltīgi un grūti kontrolējami radījumi. Tikai retais tavā vecumā var tos valdīt.
Tas bija skaidrs mājiens. Netenjels izlikās to nemanām. Es centos.
- Lai tos izsauktu, nepieciešamas sarežģītas burvestības. Nepareizi izrunāts vārds var nogalināt burvi vai palaist dēmonu amoka skrējienā. Rezultāti var būt neprognozējami piemēram, sadragātas mājas… Melnās acis spīdēja.
- Šoreiz tā nav noticis, Netenjels savaldīgi teica. Viņš saspieda pirkstus kopā, lai tie netrīcētu.
Tallova kungs nošņaukājās. Jaunieši jau vienmēr grib rīkoties pāri savām iespējām.
-Tieši tā, Divāls viņam piebalsoja. Pirmais saprātīgais teikums, ko dzirdu no tavas mutes, Tallov. Iespējams, ka Vaitvelas jaunkundzei, kas viņu skolojusi un atbalstījusi, ir kas sakāms? Viņš pasmīnēja.
Džesika Vaitvela apveltīja Tallovu ar naidīgu skatienu. Ticu, ka tu nu gan esi eksperts nepareizi izsacītu burvestību jautājumos, vai ne, Jūlij? viņa teica. Vai tad tieši to dēļ tava āda neieguva šo skaisto toni?
Tallova kungs pavilka cepuri pār dzelteno seju nedaudz zemāk. Tā nebija mana vaina, viņš īgni teica. Grāmatā bija kļūda.
Divāls pasmaidīja un pacēla glāzi pie lūpām. Iekšlietu ministrijas galva nepareizi izlasa burvestības pats savā grāmatā. Ak, vai. Kādas mums vēl ir cerības? Nu, redzēsim, vai mans departaments varēs vai nevarēs atmaskot šo Pretošanās kustību, kad tam tiks piešķirtas papildu pilnvaras. Viņš vienā paņēmienā iztukšoja glāzi. Vispirms es ierosināšu…