Bez skaņas, smaržas vai cita teatrāla efekta pentaklā atkal parādījās mazais, pieklājīgais vīriņš, kuram šoreiz abu kāju vietā bija lāča ķepas. Viņš abās rokās nesa notašķītu, bezsamaņā guļošu kaķi.
Ienācējs vēra muti, lai runātu, bet tad, atcerējies savu pazemīgo lomu, palaida kaķi vaļā, tā ka tas nokarājās viņam vienā rokā aiz astes. Ar otru roku vīrelis noņēma cepuri un pakalpīgi noliecās. Mēs atradām šo eksemplāru starp divām salauztām sijām, patvērušos pavisam nelielā spraugā. Pirmoreiz mēs to nebijām pamanījuši.
Vaitvelas jaunkundze nepatikā saviebās. Tas tur… vai tas vispār ir uzmanības vērts?
Arī Netenjels, tāpat kā viņa meistare, neko nevarēja saredzēt viņu lēcas rādīja tikai līdz trešajam plānam, un tajos visos viņš redzēja kaķi. Tomēr izskatījās, ka dzīvnieks nepārprotami ir beigts. Viņš iekoda lūpā.
Mazais vīrelis pārbolīja acis un pašūpoja kaķi aiz astes. Viss atkarīgs no tā, kas jums šķiet uzmanības vērts, jaunkundz. Tas ir apšaubāmas reputācijas džins. Neglīts un nepieklājīgs, turklāt sestajā plānā traki smird. Tālāk…
- Es domāju, ka tas joprojām ir dzīvs, Vaitvelas jaunkundze viņu pārtrauca.
-Jā, jaunkundz. Tam vajadzīgs tikai kārtīgs stimuls, lai atmostos.
- Izdari to un tad vari doties prom.
- Ar prieku. Mazais vīrelis nometa kaķi uz grīdas, norādīja uz to un pateica kādu vārdu. No viņa pirksta izlēca zaļš enerģijas loks. Tas trāpīja kaķim pa galvu, un dzīvnieks sāka raustīties gaisā. Mazais vīriņš sasita plaukstas un pazuda. Pēc brīža zaļais stars pazuda. Kaķis aizpeldēja līdz pentakla centram, kur pretēji visiem fizikas likumiem piezemējās uz muguras. Kādu brīdi tas gulēja tādā pozā, kājas uz visām pusēm izpletis.
Netenjels piecēlās kājās. Bartimaj!
Kaķis atvēra acis, kas pauda tīru sašutumu. Nevajag tā kliegt, tas teica. Un pēc brīža: Kas ar tevi noticis?
- Nekas. Tu guli augšpēdus.
- Ak tā. Kaķisapmetās uz vēdera. Tas palūkojās apkārt, noskatīdams Divālu, Vaitvelu un Tallovu augstajos krēslos. Kaķis nevērīgi pakasījās. Redzu, ka mums ir kompānija.
Netenjels pamāja. Zem mēteļa viņš bija sakrustojis pirkstus, lūgdamies, kaut Bartimajs nepateiktu kaut ko nepiedienīgu, piemēram, viņa īsto vārdu. Atbildi man apdomīgi, viņš teica. Mēs esam starp dižajiem. Viņš lika šim brīdinājumam izklausīties pēc iespējas iespaidīgākam.
Kaķis klusēdams nopētīja pārējos burvjus. Tad tas sazvērnieciski paliecās uz priekšu un pačukstēja: Starp mums runājot, esmu redzējis dižākus.
- Tāpat arī viņi. Tu izskaties kā spalvu vīkšķis ar četrām kājām.
Kaķis pirmo reizi palūkojās uz savu kažoku. Tad aizkaitināts nošņācās un pārmainīja izskatu pentakla vidū tagad sēdēja melna pantera ar spīdīgu kažoku. Tā kārtīgi aplieca asti ap kājām. Tātad tu vēlies dzirdēt manu ziņojumu.
Netenjels pacēla roku. Viss būs atkarīgs no tā, ko džins tagad pateiks. Ja tas nesniegs skaidru pretinieka aprakstu, viņiem klāsies plāni. Grautiņš muzejā bija tikpat iespaidīgs kā Pikadilī, un viņš zināja, ka pie Vaitvelas jaunkundzes jau ieradies velnēns, kas paziņojis par premjerministra dusmām. Un neapmierinātību ar Netenjelu. Bartimaj, viņš teica. Mēs zinām, ka vakarnakt tu muzeja priekšā raidīji oranžo signālu. Es kopā ar sava departamenta locekļiem ierados drīz pēc tam. Iekšienē skanēja cīņas troksnis. Mēs uzlikām muzejam aizsardzības tīklu.
Pantera izstiepa nagus un pabungoja pa grīdu. Jā, to es pamanīju.
- Apmēram bez piecpadsmit divos no rīta sabruka viena no austrumu spārna sienām. Nezināms spēks izlauzās cauri aizsardzības tīklam, nogalinot visus velnēnus apkārtnē. Mēs pārmeklējām muzeju un atradām tikai tevi bezsamaņas stāvoklī.
Pantera noskurinājās. Nu ko tad tu gribēji, kad man pāri sabruka vesela ēka? Ka es uz drupām dejošu mazurku?
Netenjels skaļi noklepojās. Lai nu tā būtu, viņš stingri teica. Ja tu nevarēsi sniegt citus pierādījumus, vaina par šo grautiņu tiks uzvelta tev.
- Ko? panteras acis dusmās iepletās. Tu vaino mani? Pēc visa, ko esmu pārcietis? Visa mana būtība ir vienās brūcēs! Pat tur, kur brūču parasti nemēdz būt!
- Tātad, Netenjels turpināja. Kas to izdarīja?
- Kas lika mājai sabrukt? -Jā.
- Tu gribi zināt, kas izraisīja vakardienas grautiņu un pēc tam aizbēga jums no degungala?
- Tieši tā.
- Tātad tu vēlies, lai es nosaucu tā radījuma vārdu, kas ieradās no nekurienes, aizgāja, neviena neredzēts, ietīts tumsā, nezināms? Vai tas ir gars, cilvēks vai dzīvnieks, vai kas cits jebkurā plānā? Vai tu patiešām gribi to zināt?
Netenjels juta, ka dūša jau sen sašļukusi papēžos. Jā.
- Pavisam vienkārši. Tas ir golems.
Vaitvelas jaunkundze skaļi ievilka elpu, Tallovs un Divāls nosvilpās. Netenjels šokā apsēdās. Golems?
Pantera sakārtoja matiņus virs vienas uzacs. Labāk tici man, vecīt.
- Vai esi pārliecināts?
- Milzīgs māla briesmonis, ciets kā granīts, neievainojams, ar tādu spēku, ka spēj sagraut sienas. Tinas tumsā un nes līdzi kapa smaku. Tā pieskāriens nes nāvi jebkuram, kas veidots no gaisa un uguns kā es. Tas pārvērš mūsu būtību pelnos. Jā, esmu pilnīgi pārliecināts.
Vaitvelas jaunkundze atmeta ar roku. Tu vari kļūdīties, dēmon.
Pantera pievērsa sievietei savu dzelteno acu skatienu. Netenjelam jau šķita, ka džins mēģinās pazoboties par meistari. Varbūt tas arī bija gribējis tā darīt, bet pārdomāja. Bartimajs nolieca galvu. Varbūt, jaunkundz. Bet es esmu redzējis golemus jau agrāk, kad kalpoju Prāgā.
- Prāgā! Pirms vairākiem gadsimtiem! Divāla kungs iesaucās. Viņš izskatījās aizkaitināts. Tie pazuda kopā ar Svēto Romas impēriju. Pēdējie reģistrētie golemi darbojās Gledstona laikā. Tie ieveda vienu no mūsu bataljoniem Vltavas upē, zem pils. Bet burvji, kas tos vadīja, tika atrasti un sakauti un golemi sakapāti gabalos uz Akmens tilta. Tas viss lasāms hronikā.
Pantera vēlreiz palocījās. Jā, ser, tā varētu būt taisnība.
Divāla kungs trieca dūri pret krēsla paroceni. Tā ir taisnība! Kopš čehu impērijas krišanas vairs nav reģistrēts neviens golems. Burvji, kuri pārcēlās pie mums, nezināja golema veidošanas principus, bet tie, kuri palika Prāgā, bija tikai savu diženo priekšteču ēnas, maģijas amatieri. Tā ka māksla izveidot un valdīt pār golemu ir zudusi.
- Acīmredzot ne visiem. Pantera sašūpoja asti. Golema rīcību kāds kontrolēja. Viņš vai viņa visu vēroja pa aci golema pierē. Es redzēju saprātīgu skatienu tumšā mākoņa vidū.
- Phe! Divāla kungs neizklausījās pārliecināts. Muļķības! Dēmons melo.
Netenjels palūkojās uz meistari. Viņa bija saraukusi pieri. Bartimaj, viņš teica, es pavēlu tev runāt taisnību. Vai tu varētu kļūdīties?
Pantera samirkšķināja acis. Nē. Pirms četriem simtiem gadu es vēroju pirmā golema izveidošanu, to radīja dižais burvis Lēvs dziļi Prāgas geto. Viņš sūtīja to no saviem sagrabējušajiem, zirnekļa tīkliem klātajiem bēniņiem iedvest bailes visos viņa ienaidniekos. Golems bija maģiska būtne, kas tomēr darbojās pret visu maģisko, piemēram, džiniem. Tam piemita zemes spēks mūsu burvestības tā klātbūtnē pazuda, izgaisa, viņš padarīja mūs aklus un nespēcīgus, nospieda pie zemes. Radījums, ar ko es cīnījos pagājušonakt, bija tieši tāds. Tas nogalināja vienu no maniem biedriem. Es nemeloju.