18 kitija
^Kitija reti kad ļāva grupas kopējam noskaņojumam sevi ietekmēt, bet todien, kad bija pārstājis līt, viņa devās apciemot vecākus un nedaudz atpūsties.
Šovakar, Pretošanās kustības komandas ārkārtas tikšanās laikā, viņi uzzinās par savu lielo cerību lielāko darbu, kādu viņi jebkad bija veikuši. Sapulcē tiks atklātas jaunas, svarīgas pasākuma detaļas,-un veikalā bija jūtamas saspringtas gaidas, kurās jaucās sajūsma un neskaidrība un kuras lika Kitijai juties kā uzvilktai stīgai. Viņa aizgāja no darba agrāk, nopirka puķu pušķi un pārpildītā autobusā devās uz Balhamu.
Iela bija tikpat klusa kā parasti, nelielā māja kārtīga un uzposta. Viņa skaļi pieklauvēja, turot puķes iespiestas starp zodu un plecu un meklējot somā atslēgas. Pirms Kitijai izdevās tās atrast, durvis atvērās un tajās parādījās mātes nobažījusies seja.
Ieraugot meitu, viņas acis atdzīvojās. Ketlīn! Cik jauki! Nāc iekšā, mīļā!
Sveika, mamm! Tās tev.
Sekoja dīvains skūpstu un apskāvienu mudžeklis, puķu apbrīnošana un durvju aizvēršana. Pēc tam Kitija tika aizvesta uz mazo virtuvīti, kur katliņā vārījās kartupeļi un tēvs sēdēja, tīrīdams kurpes. Joprojām turēdams rokā kurpi un tīrāmo birsti, viņš piecēlās, noskūpstīja meitu un apsēdināja tukšā krēslā.
- Pēc piecām minūtēm būs gatava sautēta gaļa ar kartupeļiem, māte teica.
- Cik jauki.
-Tātad… Pēc pārdomu brīža tēvs bija nolicis kurpi un tīrāmo birsti uz galda un pievērsies Kitijai, plati smaidīdams. Kā rit dzīve krāsu un otu pasaulē?
- Viss kārtībā. Nekas īpašs, bet es jau vēl tikai mācos.
- Un Spalvaskāta kungs?
- Viņš ir diezgan vārgs. Grūti paiet.
- Ak vai! Un kā tad ar viņa biznesu? Galvenais vai jums ir pircēji no burvju aprindām? Vai burvji vispār glezno?
- Ne pārāk daudz.
- Tieši turp tev jāvirza visa enerģija, meitenīti Viņiem ir nauda.
- Jā, tēt. Mēs tagad tieši pievēršam visu enerģiju burvjiem, vari man ticēt. Kā veicas darbā?
- Ai, tu jau zini. Lielā Lieldienu izpārdošana.
- Lieldienas bija pirms diviem mēnešiem, tēt.
- Sajā biznesā viss virzās ļoti lēni. Vai es varētu dabūt krūzi tējas, īris?
- Nejau pirms pusdienām! Māte meklēja vēl vienu šķīvi un iekārtoja Kitijai vietu pie galda. Nesaprotu, kāpēc tu nedzīvo mājās, Kitij. Tas ir diezgan tuvu, un sanāktu arī lētāk.
- īres maksa nav pārāk augsta.
- Jā, bet ēdiens un viss pārējais. Tev jātērē tam visam nauda, bet tu mierīgi varētu paēst pie mums. Lieka naudas šķērdēšana.
- Hmm, Kitija paņēma no galda dakšiņu un sāka nevērīgi ar to bungot pa galdu. Kā klājas Hairnēkas kundzei? Un Džeikobam vai esat viņu pēdējā laikā redzējuši?
Māte bija noliekusies pie plīts, no kuras atvērtajām durvīm plūda karsts gaiss, kas smaržoja pēc gaļas un garšvielām. Viņas balss skanēja dīvaini, gluži kā no alas. Džarmilai klājas labi, viņa teica. Džeikobs strādā pie tēva, kā jau tu zini. Nē, es neesmu viņu redzējusi. Viņš jau bieži neiziet no mājas. Alfrēd, vai tu man nepasniegtu virtuves cimdus? Šausmīgi karsts. Un tagad nokās kartupeļus. Tev vajadzētu viņu apciemot, mīļā. Nabaga zēns priecātos par sabiedrību. īpaši tavu. Žēl, ka tu pie viņa vairs neej.
Kitija sarauca pieri. Tu kādreiz teici ko pavisam citu, mamm.
- Ak, tas bija tik sen… Tagad tu esi gandrīz pieaugusi. Ak jā, un vecmāmiņa ir mirusi, Džarmila man pastāstīja.
- Kā? Kad?
- Kaut kad pagājušajā mēnesī. Neskaties uz mani tā ja tu pie mums iegrieztos biežāk, būtu to uzzinājusi agrāk. Bet nevarētu teikt, ka tas tevi īpaši interesētu, vai ne? Neatstāj tos uz uguns, Alfrēd, tie sadegs!
Kartupeļi patiešām bija pārvārīti, turpretī sautējums lielisks. Kitija badīgi ēda un, mātei par prieku, bija notiesājusi jau otro porciju, bet vecāki vēl tikai ēda pirmo. Un tad, kamēr māte stāstīja jaunumus par cilvēkiem, ko Kitija nekad nebija satikusi vai arī nemaz neatcerējās, viņa sēdēja klusi, virpinādama pirkstos mazu, gludu, smagu lodīti, ko bija atradusi bikšu kabatā.
Vakars pēc tiesas Kitijai izvērtās ļoti nepatīkams, jo vispirms māte un tad tēvs bija izteikuši dusmas par tiesas sekām. Kitija veltīgi atgādināja, ka viņa taču ir cietusī un ka Jūlijs Tallovs ir nelietis. Viņa zvērēja, ka kaut kā sadabūs tos sešus simtus mārciņu, kas jāsamaksā tiesai. Vecāki bija dusmīgi. Viņu argumenti vēlās pār Kitijas galvu vairākos skaidri formulētos teikumos. 1. Viņiem nav naudas. 2. Tāpēc būs jāpārdod māja. 3. Meita ir dumja, iedomīga knīpa, kas uzdrīkstējusies tiesāties ar burvi. 4. Ko visi bija viņai teikuši? 4.a Ko viņi bija teikuši? 5. Visi bija teikuši, lai viņa tā nedara. 6. Bet viņa bija pārāk stūrgalvīga, lai klausītos. 7. Un ko lai viņi tagad iesāk?
Šī saruna bija beigusies, kā jau paredzēts, māte sāka raudāt, tēvs kliegt un Kitija skrēja uz savu istabu. Tikai tur, sēžot uz gultas un akli veroties pretējā sienā, viņa atcerējās Spalvaskāta kungu un viņa dīvaino sadarbības piedāvājumu. Strīda karstumā tas bija viņai izkritis no prāta, un tagad, visā šajā juceklī, šķita gluži nereāls. Un viņa to atkal aizmirsa.
Māte, pēc pāris stundām uznesusi meitenei krūzi tējas, nevarēja atvērt durvis. Viņa pieliecās pie tām un uzsauca: Es tev aizmirsu kaut ko pateikt, Ketlīn. Tavs draugs Džeikobs ir mājās. Viņu šodien izlaida no slimnīcas.
- Ko? Kāpēc tu neteici agrāk? Kitija norāva krēslu no durvīm, un tās atsprāga vaļā. Pavērtajās durvīs parādījās Kitijas sasarkusi seja zem neķemmēto matu ērkuļa. Man jāiet viņu apciemot.
- Nedomāju, ka tas ir iespējams. Ārsti…
Bet Kitija jau bija prom.
Džeikobs sēdēja gultā. Viņam mugurā bija jauna, zila pidžama, kurā bija redzamas iegludinātas vīles. Krāsainās rokas bija saliktas klēpī. Uz gultas atradās stikla trauks ar vīnogām. Pār acīm bija nostiepts balts marles pārsējs, un mati pamazām sāka ataugt. Seja bija tieši tāda pati, kā Kitija atcerējās, ar pelēkām un melnām svītrām.
Meitenei ienākot, Džeikobs pasmaidīja.
- Kitij! Tas nu gan bija ātri!
Viņa trīcēdama pienāca pie drauga gultas un saņēma viņa roku. Kā tu zināji, ka tā esmu es?
- Neviens cits nekāpj pa kāpnēm kā ziloņu bars. Kā tev klājas?
Viņa palūkojās uz savām baltajām rokām. Labi.
- Es jau dzirdēju, viņš mēģināja smaidīt, bet tas diez kā neizdevās. Tev paveicās. Man prieks.
- Jā. Kā tu jūties?
- Kā salauzts. Slims. Kā ceptas gaļas gabals. Kustoties āda sāp un niez. Viņi saka, ka tas pāries. Un ārstē manas acis.
Kitija jutās atvieglota. Tas ir labi! Un kad…?
- Kādu dienu. Es nezinu… Pēkšņi zēns šķita viegli aizkaitināms. Neņem galvā. Labāk pastāsti, kā tev gāja. Dzirdēju, ka tu esot bijusi tiesā.
Kitija izstāstīja visu, vienīgi par saskriešanos ar Spalvaskāta kungu ne. Džeikobs bija pieslējies gultā sēdus, sejā parādījās drūma izteiksme. Beigās viņš nopūtās.
- Kitij, tu esi tik dumja!
- Paldies. Viņa norāva no ķekara pāris vīnogu un iemeta mutē.
- Mana mamma teica, lai tu neej.
- Un visi pārējie ari. Viņiem ir taisnība un man nav. Viņa iespļāva vīnogu sēkliņas plaukstā un iemeta tās atkritumu spainī.
- Tici man, es esmu pateicīgs par to, ko tu mēģināji darīt. Man žēl, ka tagad tev jācieš mūsu abu dēļ.