- Nekas. Gan jau es to naudu atradīšu.
- Visi zina, ka tiesa nav taisnīga tur ir svarīgi nevis tas, ko tu esi izdarījis, bet tas, kas tu esi un ko pazīsti.
- Zinu jau, zinu. Nevajag atgādināt. Kitija nebija noskaņota klausīties vēl kādu pamācību.
- Labs ir. Viņš pasmīnēja. Varu iztēloties, kā tu šobrīd sarauc pieri.
Viņi kādu brīdi klusēja. Beidzot Džeikobs teica: Tikai nedomā, ka Tallovs tiks cauri sveikā. Viņš pakasīja seju.
- Nekasies! Ko tu ar to gribi teikt?
- Bet āda tik ļoti niez! Es gribu teikt, ka pastāv arī citi ceļi, ne tikai tiesa.
- Kādi?
- Ai, man laikam jāapsēžas uz rokām. Panāc tuvāk ja nu kāds noklausās? Tallovs, būdams burvis, domā, ka ir neievainojams. Viņš drīz vien aizmirsīs šo starpgadījumu. Un nesaistīs to ar Hairnēku vārdu.
- Tava tēva uzņēmumu?
- Jā. Un tas Tallovam dārgi maksās. Tāpat kā daudzi burvji, viņš iesien savas buramvārdu grāmatas pie Hairnēkas. Karels jau pārbaudīja. Tallovs pie mums pasūta grāmatu iesiešanu reizi divos gados. Viņam patīk krokodilādas vāki, tātad blakus citiem noziegumiem viņam ir arī slikta gaume. Nu, mēs varam pagaidīt. Agrāk vai vēlāk viņš atkal atsūtīs pie mums savas grāmatas, lai iesienam tās jaunos vākos… Ai, es to vairs nevaru izturēt! Man jāpakasa tā seja!
- Nevajag, Džeikob! Labāk uzēd vīnogu. Novērs domas.
- Tas neko nedos. Naktī es bieži pamostos, skrāpēdams seju. Mammai jāaptin manas rokas. Tas ir tik šausmīgi… Lūdzu, pasauc mammu, lai sasmērē mani ar krēmu!
- Es laikam labāk iešu.
- Jā, tūlīt. Bet ko es gribēju teikt… nākamreiz Tallova kunga grāmatās tiks nomainīti ne tikai vāki.
Kitija sarauca pieri. Kas tad? Buramvārdi?
Džeikobs viltīgi pasmaidīja. Ja vien proti, ir iespējams apmainīt vietām lappuses, izmainīt teikumus un diagrammas. Turklāt tas nav pats grūtākais, vismaz ne tiem cilvēkiem, ko pazīst mans tēvs. Mēs sabotēsim vairākus buramvārdus un… tad jau redzēsim.
- Vai tad viņš nepamanīs?
- Viņš taču vienkārši izlasa buramvārdus, uzzīmē pentaklu vai ko citu un tad… kas zina? Ja buramvārdi ir nepareizi, ar burvi var notikt sliktas lietas. Džeikobs atgāzās spilvenos. Varbūt paies gadi, kamēr Tallova kungs iekritīs mūsu lamatās, bet kas par to? Esmu gatavs gaidīt. Mana seja tik un tā vēl pāris gadu būs šāda. Viņš pēkšņi novērsās. Labāk pasauc manu mammu. Un nestāsti nevienam par to, ko es tev teicu.
Kitija atrada Hairnēkas kundzi virtuvē. Viņa lēja burciņā dīvainu, baltu losjonu, kurā bija iejauktas aromātiskās zāles. Kad Kitija paziņoja Džeikoba teikto, viņa pamāja, pelēkajās acīs atspoguļojoties nogurumam.
- Losjons pagatavots tieši laikā, Džeikoba māte sacīja, aizvākodama burku. Tu jau pati tiksi laukā, vai ne? To teikusi, viņa pazuda no istabas.
Kitija bija paspērusi divus soļus priekšnama virzienā, kad pēkšņi sadzirdēja zemu, skaļu svilpienu. Viņa pagriezās Džeikoba vecmāmiņa sēdēja savā krēslā pie plīts, klēpī turēdama bļodu ar neizlobltiem zirņiem. Spoži melnās acis mirdzēja, krunkainā seja papletās smaidā. Kitija nedroši atsmaidīja. Vecmāmiņa pacēla krunkaino roku un divas reizes pamāja ar sažuvušo pirkstu. Sirdij dauzoties, Kitija piegāja tuvāk. Nekad šo daudzo gadu laikā viņa nebija runājusi ar Džeikoba vecmāmiņu vai dzirdējusi viņu runājam. Meiteni pārņēma dīvainas bailes. Ko lai viņa saka? Viņa taču neprata čehiski. Ko vecā sieviete gribēja? Kitijai pēkšņi šķita, ka viņa ir nokļuvusi pasakā pie burves.
- Tas tev, Džeikoba vecmāmiņa teica ar skaidru Dienvidlondonas akcentu, iebāzdama roku plato svārku kabatā. Viņa nenovērsa acis no Kitijas. Turi to vienmēr tuvumā… Kur gan tas ir? Ak jā… tepat. Ņem.
Vecmāmiņas roka bija reimatisma saliekta, un Kitija sajuta priekšmeta svaru un vēsumu plaukstā, pirms vēl redzēja, kas tas ir. Tas bija neliels metāla kareklis asaras formā. To varēja iekārt ķēdītē. Kitija nezināja, ko teikt.
- Paldies. Cik skaists!
Džeikoba vecmāmiņa piekrītoši pamāja. Mhm. Tas ir sudrabs, meitēn.
- Tas… noteikti ir ļoti vērtīgs. Nez vai man vajadzētu…
- Ņem. Un valkā. Vecmāmiņa saņēma Kitijas rokas savējās un sakļāva tās ap karekli. Nekad nevar zināt. Un tagad man jāķeras pie šiem simts zirņiem… vai varbūt simtu diviem, katram gadam pa vienam. Tā. Man jāstrādā. Vari iet.
Nākamās pāris dienas Kitija ar vecākiem nepārtraukti strīdējās, bet strīda iznākums vienmēr bija tas pats pat, izlietojot visus ietaupījumus, viņi joprojām bija parādā tiesai vairākus simtus. Šķita, ka mājas pārdošana varētu būt vienīgais atrisinājums.
Izņemot, protams, Spalvaskāta kunga piedāvājumu.
Piezvani, ja tas tevi interesē. Nedēļas laikā. Par dīvaino sastapšanos Kitija nebija neko teikusi vecākiem vai kādam citam, bet šie vārdi neizgāja viņai no prāta. Svešais bija solījies palīdzēt, un viņai principā nebija iebildumu. Jautājums bija tikai kāpēc? Meitenei nešķita, ka vecais vīrs to darītu vienkārši no labas sirds.
Bet, ja viņa nerīkosies, vecākiem būs jāpārdod māja.
T. E. Spalvaskāta tālruņa numurs noteikti bija atrodams telefongrāmatā viņš bija minēts kā mākslas piederumu tirgotājs Sautvorkā, un turpat atradās arī telefona numurs. Tas pats, kas uz vizītkartes. Tātad tik daudz bija taisnība.
Ko viņš gribēja? Kitijai šķita, ka nevajadzētu zvanīt, tomēr, loģiski spriežot: ko gan viņa varēja zaudēt? Ja meitene drīz vien nesamaksās, viņu arestēs, un Spalvaskāta kunga piedāvājums tagad bija pēdējais salmiņš.
Beidzot viņa izšķīrās.
Divus kvartālus no mājām stāvēja telefona būdiņa. Kādu rītu Kitija iegāja tajā un piezvanīja uz vizītkartē minēto numuru.
Atskanēja klusa balss. Mākslas piederumu veikals.
- Spalvaskāta kungs?
- Džonsas jaunkundz! Cik jauki! Es jau baidījos, ka nepiezvanīsiet.
-Jā. Es… mani interesē jūsu piedāvājums, bet, pirms pieņemu jūsu naudu, es labprāt uzzinātu, ko jūs gribat no manis.
- Protams, protams. Man jums šis tas jāpaskaidro. Vai varu ierosināt tikšanās vietu?
- Nē. Pastāstiet pa telefonu.
- Tas nebūtu saprātīgi.
- Būtu gan. Es nevēlos riskēt. Nezinu, kas jūs tāds esat…
- Tā gan. Labi, tad es ieteikšu, lūk, ko. Ja nepiekritīsiet, lai notiek. Ja piekrītat, mēs varētu satikties Druīdu kafejnīcā pie septiņiem ceļiem. Zināt, kur tas ir? Ļoti iecienīta vieta, vienmēr pilns ar cilvēkiem. Tur mēs mierīgi aprunāsimies. Ja šaubāties, varu piedāvāt ko citu. Ielieciet manu vizītkarti aploksnē kopā ar informāciju, kur vēlaties mani satikt, un nosūtiet man. Vai atstājiet savā istabā. Ja ar jums kaut kas notiks, policija mani atradīs. Tas jums liks justies drošāk. Un vēl. Lai kāds arī būtu mūsu sarunas rezultāts, naudu es jums tik un tā iedošu. Jūsu parāds tiks samaksāts tās pašas dienas vakarā.
Šķita, ka Spalvaskāta kungu šī garā runa nogurdinājusi. Viņš smagi elpoja, kamēr Kitija apdomāja piedāvājumu. Tas neprasītu ilgu laiku. Izklausījās pārāk labi, lai atteiktos.
Labi, viņa teica. Piekrītu. Cikos tiekamies Druīdu kafejnīcā?
•
Kitija uzrakstīja zīmīti vecākiem un kopā ar Spalvaskāta kunga vizītkarti ieslidināja aploksnē, ko nolika uz gultas, atslejot pret spilvenu. Vecāki nebūs mājās līdz septiņiem. Tikšanās bija norunāta trijos. Ja viss noritēs veiksmīgi, viņai būs pietiekami daudz laika atgriezties un noņemt zīmīti, pirms kāds to pamanīs.
Kitija iznāca no Lesterskvēra un nogriezās uz septiņu ielu krustojumu. Garām patraucās pāris burvju šoferu vadītos melnos limuzīnos, pārējie steidzās pa tūristu pilnajām ielām, sargādami kabatas no zagļiem.