Lai nokļūtu kafejnīcā laikus, viņa nogriezās pa īsāko ceļu sānieliņā aiz apģērbu veikala, kas iznāca tieši septiņu ielu krustojumā. Tā bija šaura un tumša, bet te nemanīja ne ielu muzikantus, ne apnicīgos tūristu barus, un Kitijas acīs tā bija plata kā lielceļš. Meitene pielika soli, paskatīdamās pulkstenī. Bez desmit trīs. Viņa paspēs laikā.
Ieliņas vidū meitene sastinga, jo no viena nama dzegas pēkšņi lēca strīpains kaķis, kas pazuda pretējā nama restotajos logos, izdvešot tādu brēcienu kā kuģa sirēna. Atskanēja plīstoša stikla troksnis. Un tad klusums.
Kitija dziļi ievilka elpu un devās tālāk.
Un pēc brīža viņa dzirdēja, kā viņai aiz muguras seko klusi soļi.
Pār kauliem pārskrēja drebuļi. Viņa pielika soli. Tikai nekrist panikā. Gan jau tas ir vienkārši gājējs, kas arī izvēlējies īsāko ceļu. Ieliņas gals vairs nebija tālu. Viņa jau varēja saskatīt cilvēkus krustojumā.
Šķita, ka soļi aiz muguras kļūst straujāki. Acis plati iepletusi, sirdij dauzoties, Kitija sāka skriet.
Un tad kāds iznāca no durvju ailes viņai priekšā. Vīrietis bija tērpies melnā, un sejai priekšā bija maska, no kuras varēja saskatīt tikai acis.
Kitija šausmās iekliedzās un apcirtās riņķī.
Aiz viņas nāca vēl divi maskās tērpti stāvi.
Meitene atvēra muti, lai vēlreiz kliegtu, bet nepaspēja. Viens no vajātājiem viņas virzienā kaut ko meta mazu, melnu lodi. Tā sašķīda pret zemi tieši Kitijai pie kājām. No tās pacēlās melns mākonis, virpuļodams un sabiezēdams.
Kitija bija pārāk nobijusies, lai kustētos. Viņa novēroja tikai, kā melnais mākonis pamazām pārvērtās mazā, zili melnā spārnotā radībā ar gariem, asiem ragiem un platām, sarkanām acīm. Tas brīdi karājās gaisā, it kā skaidri nezinātu, ko darīt.
Cilvēks, kas bija metis lodi, norādīja uz Kitiju un izkliedza pavēli.
Radījums vairs nemeta kūleņus gaisā. Naidīgs smīns sašķēla viņa seju.
Tas nolaida ragus, savicināja spārnus un ar asinis stindzinošu kliedzienu metās Kitijai virsū.
19 kitija
Briesmonis metās Kitijai virsū, mirdzinādams asos ragus un plati atplezdams aszobaino muti. Zili melnie spārni sitās meitenei sejā, mazās rokas mēģināja aizsniegt acis. Viņa juta tā riebīgo elpu sev sejā, uzbrucēja spiedzieni apdullināja. Meitene mežonīgi dauzīja ar dūrēm un kliedza…
Un pēkšņi uzbrucējs ar skaļu blīkšķi uzsprāga, gaisā uzvirpuļoja zili melnas auksta lietus lāses un uzvēdīja asa smaka.
Kitija sabruka pret tuvāko sienu, smagi elpodama un raudzīdamās apkārt. Neradījums bija pazudis un trīs maskotie cilvēki tāpat. Ieliņa bija tukša. Nekur nemanīja nekādu kustību.
Viņa metās skriet, cik ātri vien jaudāja, izskrēja uz ļaužu pārpilnās ielas un iejuka drūzmā, cenzdamās izlauzt ceļu līdz septiņu ielu krustojumam.
Septiņas ielas šeit satikās pie apļa, ko no visām pusēm ieskāva viduslaikos celtas mājas no nomelnējuša koka un krāsota ģipša. Apļa vidū bija jātnieka figūra, tās pakājē sēdēja cilvēki, izbaudot pēcpusdienas sauli. Tai pretī stāvēja vēl viena statuja Gledstons Likumdevējs. Viņš bija tērpies apmetnī un turēja rokā papirusa rulli, vienu roku pacēlis, it kā sludinādams likumus cilvēku pūlim. Kāds vai nu dzērājs, vai anarhists bija uzrāpies dižajam vīram uz pleciem un uzlicis viņam galvā oranžo, satiksmes regulēšanai paredzēto konusu, tādējādi likdams burvim izskatīties pēc cirka klauna. Policisti to vēl nebija pamanījuši.
Tieši aiz Gledstona atradās Druldu kafejnīca, kur parasti satikās jaunieši. Mājas pirmajā stāvā bija izplēstas sienas un to vietā salikti akmens pīlāri, izrotāti ar vīnstīgām. Arī uz ielas bija izlikti galdiņi, pārsegti ar baltiem galdautiem. Pie katra galdiņa kāds sēdēja. Viesmīļi zilos kreklos skraidīja šurpu turpu.
Kitija apstājās pie statujas un ievilka elpu. Viņa nopētīja galdiņus. Pulkstenis bija trīs. Kur gan viņš… Ak, lūk, kur gandrīz paslēpies aiz kolonnas, sirms kungs ar pliku pakausi.
Kad Kitija pienāca Spalvaskāta kungam klāt, viņš dzēra kafiju ar pienu. Spieķi viņš bija uzlicis uz galda. Pamanījis meiteni, vīrietis plati pasmaidīja un norādīja uz krēslu.
- Džonsas jaunkundz! Tieši laikā! Apsēdieties, lūdzu. Ko jūs vēlētos? Kafiju? Tēju? Kanēļmaizīti? Tās šeit ir ļoti garšīgas.
Kitija sabužināja matus. Mmm, tēju. Un šokolādi. Man pašlaik vajadzīga šokolāde.
Spalvaskāta kungs uzsita knipi, un viesmīlis pienāca tuvāk. Krūzi tējas un eklēru. Pašu lielāko. Džonsas jaunkundz, liekas, ka jūs esat skrējusi. Vai varbūt es maldos?
Viņa acis dzirkstīja, smaids pletās vēl platāks. Kitija pieliecās viņam tuvāk un nikni čukstēja: Nav par ko smieties! Man tikko uzbruka! Pa ceļam pie jums.
Spalvaskāta kunga uzjautrinājums nelikās rimstam. Patiešām? Tas gan ir nopietni! Jums man jāpastāsta… Ak, re kur tēja. Cik ātri! Un patiešām milzīgs eklērs. Labi. Iekodiet nedaudz un tad izstāstiet man visu.
- Trīs cilvēki ielenca mani un iedzina mazā sānieliņā. Viņi meta uz mani kaut kādu lodi, un no tās parādījās dēmons. Tas metās man virsū un mēģināja mani nogalināt. Vai jūs mani uztverat nopietni, Spalvaskāta kungs, vai varbūt man labāk iet prom? Vecā kunga neizprotamā jautrība Kitiju saniknoja.
- Piedodiet, Džonsas jaunkundz, es saprotu, ka bijāt nāves briesmās. Tomēr jūs izbēgāt. Kā jums tas izdevās?
- Nezinu. Es cīnījos situ tam neradījumam ar dūrēm, bet neko vairāk. Tas uzsprāga kā tāds balons. Un arī vīrieši bija pazuduši.
Meitene iedzēra tēju. Spalvaskāta kungs meiteni uzmanīgi nopētīja, neko nesacīdams. Viņa seja bija nopietna, bet acis smaidīja. Tas ir Tallova pirksts, es zinu! Kitija turpināja. Viņš mēģina man atriebties par to, ko es pateicu tiesā. Tagad, kad šim dēmonam nekas neizdevās, viņš sūtīs nākamo. Ko lai es tagad daru…
- Uzēdiet eklēru, Spalvaskāta kungs teica. Tas būtu pirmais ieteikums. Un tagad es jums kaut ko pastāstīšu.
Kitija apēda eklēru četros kumosos, noskaloja ar tējas malku un uzreiz jutās nedaudz labāk. Viņa palūkojās apkārt. No šejienes varēja labi novērot pārējos kafejnīcas apmeklētājus. Daži bija tūristi, apkrāvušies ar krāsainām kartēm un ceļvežiem, citi jaunieši iespējams, studenti -, kas devušies izbaudīt brīvdienu uz savu roku. Nelikās, ka te viņai draudētu vēl viens uzbrukums.
- Labi, Spalvaskāta kungs, meitene teica. Stāstiet!
- Pie šīsdienas nelielā uzbrukuma atgriezīsimies vēlāk, viņš teica, noslaucījis muti ar salveti. Bet pirms tam man jums kaut kas jāpastāsta. Jūs brīnījāties, kāpēc es interesējos par jūsu problēmām. Nu, patiesībā es ne tik daudz interesējos par jūsu problēmām kā pārjums pašu. Lai gan seši simti mārciņu pašlaik droši guļ šeit. Un viņš paplikšķināja pa žaketes krūšu kabatu. Tās jūs dabūsiet sarunas beigās. Tātad. Es biju tiesas zālē un dzirdēju jūsu liecību par Melno svārstu. Neviens cits jums neticēja tiesnese savas augstprātības, pārējie nezināšanas dēļ. Bet es saspicēju ausis. Kāpēc lai jūs melotu? Nebija nekāda iemesla. Tātad tai jābūt taisnībai.
- Tā bija taisnība.
- Tomēr neviens, kam trāpījis Melnais svārsts kaut vai tā tālākā mala -, nepaliek bez sekām. Arī to es zinu.
- Kā? Vai jūs arī esat burvis? Kitija asi vaicāja.
Vecais vīrs saviebās. Jūs varat mani apsaukāt jebkurā vārdā, sakiet, ka esmu plikpaurains, neglīts, vecs muļķis, kas smaržo pēc kāpostiem, vai jebko citu bet nesauciet mani tajā vārdā. Tas mani dziļi aizvaino. Nē, es neesmu burvis. Bet ne tikai burvjiem pieder zināšanas. Arī mēs, pārējie, protam lasīt, lai gan neesam tik nekrietni kā viņi. Vai jūs lasāt, Džonsas jaunkundz?