Kitija paraustīja plecus. Protams. Skolā.
- Nē, ne jau tā. Skolas grāmatas ir sarakstījuši burvji, un viņiem nevar ticēt. Bet mēs novirzījāmies no temata. Tātad Melnais svārsts pārogļo visu, ko tas skar. Jūs sakāt, ka tas jums pieskārās, bet jums nekas nav noticis. Tas ir ārkārtēji.
Kitija iedomājās par Džeikoba izraibināto seju un sajuta vainas apziņas uzplūdus. Es tur neko nevaru darīt.
- Aprakstiet dēmonu, kas jums šodien uzbruka.
- Melni spārni. Liela, sarkana mute. Divi tievi, gari ragi.
- Liels, spalvains vēders? Bez astes? -Jā.
Viņš pamāja. Molers. Sīks dēmons, kam nav liela spēka. Bet tas noteikti atstāja jūs bez samaņas savas briesmīgās smakas dēļ.
Kitija sarauca degunu. Protams, tas slikti smakoja, bet ne jau tik slikti.
- Un moleri parasti neuzsprāgst. Tie pieķeras upura matiem un paliek tur, kamēr saimnieks ļauj tiem iet.
- Šis vienkārši izkūpēja gaisā.
- Mīļā Džonsas jaunkundz, piedodiet, ka es atkal smaidu. Vienkārši mani iepriecina tas, ko jūs man stāstāt. Tas nozīmē, ka jums piemīt īpašas spējas pretestība pret maģiju.
Viņš atgāzās krēslā, pasauca viesmīli un pasūtīja vēl tēju un kūkas, vērodams Kitijas izbrīnīto seju. Visu laiku, kamēr atnesa ēdienu, viņš smaidīdams lūkojās uz meiteni un palaikam pie sevis ieķiķinājās. Kitija ar pūlēm saglabāja savaldību. Viņa joprojām nebija dabūjusi naudu.
- Spalvaskāta kungs, viņa beidzot teica. Piedodiet, bet es jūs nemaz nesaprotu.
- Tas ir dīvaini, vai ne? Neliela maģija mēs šobrīd nezinām par stiprākām burvestībām neatstāj uz jums nekādu iespaidu vai arī iespaids ir ļoti mazs.
Kitija pašūpoja galvu. Muļķības. Melnais svārsts taču mani apdullināja.
- Es taču teicu vai arī atstāj ļoti mazu iespaidu. Man, piemēram, ir izdevies atvairīt triju foliotu vienlaicīgu uzbrukumu, un tas ir ļoti neparasti.
Kitijai tas neko neizteica. Spalvaskāta kungs atmeta ar roku. Es gribu pateikt tikai to, ka jūs un es un vēl pāris cilvēku spēj pretoties burvestībām. Mēs neesam burvji, bet neesam arī tik bezspēcīgi kā vienkāršie ļaudis, viņš izspļāva šos vārdus ar lielu žults devu.
Kitija juta, ka galva griežas, bet viņa joprojām bija noskaņota skeptiski, joprojām neticēja. Neizklausās sakarīgi. Nekad neesmu dzirdējusi par tādām spējām. Man pašlaik interesē tikai tas, kā izvairīties no cietuma.
-Vai tiešām? Spalvaskāta kungs ielika roku žaketes kabatā. Tādā gadījumā varat dabūt naudu un iet. Tomēr es domāju, ka jūs gribētu kaut ko vairāk. Es to redzu jūsu acīs. Jūs vēlaties daudz ko. Atriebt savu draugu Džeikobu. Mainīt to, kas šeit notiek. Lai tādi cilvēki kā Jūlijs Tallovs nebūtu pie varas un nezeltu kā nezāles. Ne visās zemēs ir tā kā šeit ir valstis, kur nav burvju! Neviena! Padomājiet par to, kad nākamreiz apciemosiet savu draugu slimnīcā. Jūs varat to visu mainīt. Ja vien ieklausīsieties, ko saku.
Kitija ielūkojās savas krūzes tējas biezumos, un viņai šķita, ka pretī veras Džeikoba izķēmotā seja. Meitene nopūtās. Es nezinu…
- Es varu palīdzēt jums atriebties.
Meitene pacēla skatienu. Spalvaskāta kungs smaidīja, bet viņa acīs bija tas dīvainais, niknais mirdzums, ko viņa bija ievērojusi todien uz ielas.
- Burvji jums ir nodarījuši pāri, viņš teica. Kopā mēs varam iekustināt atmaksas zobenu. Bet tikai tad, ja jūs man palīdzat. Jūs palīdzat man, es palīdzu jums. Godīgs darījums.
Kitija atkal domās redzēja smīnošo Tallovu, kas pašapmierināts sēdēja tiesas krēslā, nodrošinājies ar varenu draugu atbalstu. Viņa nepatikā noskurinājās.
-Vispirms pastāstiet, kāda palīdzība jums nepieciešama.
Kāds pie blakusgaldiņa skaļi noklepojās, un pēkšņi, it kā būtu nokritis priekškars, Kitija saprata, cik lielās briesmās viņi atrodas. Viņa sēž kafejnīcā starp svešiniekiem un kaļ nodevības plānus.
- Mēs esam traki! meitene nošņācās. Kāds var noklausīties! Viņi izsauks Nakts policiju un aizvedīs mūs uz iecirkni.
Vecais vīrs iesmējās. Neviens mūs nenoklausās. Nebaidieties, Džonsas jaunkundz! Mēs visu kontrolējam.
Kitija neklausījās. Viņas uzmanību bija piesaistījusi jauna, gaišmataina sieviete, kas sēdēja pie galdiņa aiz Spalvaskāta kunga kreisā pleca. Lai gan viņas glāze jau sen bija tukša, sieviete šķita iegrimusi grāmatas lasīšanā. Viņas galva bija noliekta, acis nolaistas, viena roka turēja lappuses stūri. Pēkšņi Kitija bija pārliecināta, ka tā ir tikai maskēšanās. Viņai šķita, ka brīdī, kad viņa ienāca, sieviete jau bija sēdējusi šādā pozā, un, padomājot vēl labāk, viņa neatcerējās redzējusi viņu pāršķiram lappusi.
Kad Kitija atkal paskatījās uz viņu, sieviete pacēla acis, notvēra Kitijas skatienu un uzsmaidīja meitenei. Nebija nekādu šaubu, ka viņa visu laiku bija klausījusies.
- Vai ar jums viss kārtībā? Spalvaskāta kunga balss ielauzās kā no citas pasaules.
Kitija tik tikko spēja parunāt. Tā sieviete aiz jums ir spiedze… ziņotāja. Viņa visu dzirdēja.
Spalvaskāta kungs pat nepagriezās. Tā gaišmatainā dāma? Kas lasa grāmatu dzeltenos vākos? Tā ir Gledisa. Neuztraucieties, viņa ir viena no mums.
-Viena no…? Sieviete atkal pacēla skatienu un piemiedza ar aci.
- No viņas pa kreisi sēž Anna, bet pa labi no manis tur, aiz tās kolonnas, Eva. Man pa kreisi atrodas Frederiks, bet Nikolass un Timotijs ir iekārtojušies aiz tevis. Stenlijs un Mārtiņš nedabūja galdiņu, tādēļ sēž pie bāra pretējā pusē.
Kitija apjukusi palūkojās apkārt. Aiz Spalvaskāta kunga kreisā pleca viņai uzsmaidīja tumšmataina sieviete. Pa labi pie galdiņa sēdēja jauneklis ar nodriskātu "Motociklu tirgotāja" eksemplāru rokās. Viņš pacēla galvu, bet nepasmaidīja. Sievieti otrpus kolonnai nevarēja labi saskatīt, jo viņa bija pakārusi aiz muguras melnu žaketi. Riskēdama izmežģīt kaklu, Kitija paskatījās aiz muguras un pamanīja divus nopietnus jaunekļus raugāmies uz viņu.
- Redziet nu, ka nav vērts uztraukties, Spalvaskāta kungs sacīja. Jūs esat starp draugiem. Neviens, kas sēž tālāk par viņiem, nevar mūs dzirdēt, un te nav dēmonu, citādi mēs par to zinātu.
-Kātā?
- Šos jautājumus uzdosiet vēlāk. Vispirms man jums jāatvainojas. Baidos, ka jūs jau esat iepazinusies tuvāk ar Frederiku, Mārtiņu un Timotiju. Kitija atkal palūkojās pār plecu. Tas jau sāka kļūt par ieradumu. Jūs tikāties šodien sānieliņā.
- Sānieliņā?
-Viņi jums uzsūtīja moleru. Ne tik strauji! Neejiet prom! Man žēl, ka jūs nobiedējām, bet mums bija jāpārliecinās, ka spējat pretoties maģijai gluži tāpat kā mēs. Mums pie rokas gadījās molera lode, un tāpēc…
Kitija beidzot spēja parunāt. Cūka! Jūs esat tāds pats kā Tallovs! Mani varēja nogalināt!
- Nevarēja. Kā jau teicu, lielākais, ko molers spēj izdarīt, ir apdullināt ar smaku…
- Un vai tad tas nav pietiekami? Kitija jau bija piecēlusies kājās.
- Ja jums jāiet, neaizmirstiet šo. Vecais vīrs izvilka no žaketes krūšu kabatas aploksni un nevērīgi nometa uz galda starp krūzītēm. Tur ir seši simti mārciņu. Es turu vārdu.
- Man tā nav vajadzīga! Kitija bija tik aizkaitināta, ka vēlējās kaut ko sadragāt.
- Neesiet taču muļķe! Vecā vīra acis iegailējās. Vai gribat sapūt piejūras cietumā? Tieši turp tiek nosūtīti parādu nemaksātāji. Tas noslēdz mūsu pirmo vienošanās pusi. Padomājiet par manu atvainošanos molera sakarā. Tas varētu būt sākums…