Retu reizi, vēlu vakaros viņa redzēja, kā Freds vai Mārtiņš dodas prom no veikala slepenos uzdevumos. Viņiem mugurā bija melnas drēbes un sejas notrieptas ar sodrējiem, un rokās viņi nesa mazas, smagas kastītes. Neviens neteica, kurp viņi dodas, bet, nākamās dienas avīzēs lasot par neizskaidrojamiem uzbrukumiem valdības locekļu īpašumiem, Kitija izdarīja secinājumus.
Ar laiku, būdama gudra un izlēmīga, Kitija sāka ieņemt šajā kompānijā savu vietu. Spalvaskāta kungs parasti sūtīja bērnus uzdevumā mazās grupiņās, kur katram bija savs darbs, pēc mēneša viņš ļāva Kitijai uzņemties atbildību par vienu no šīm grupām, kurā bija Freds, Stenlijs un Eva. Freda agresivitāte un Evas nepārdomātie izteicieni bija pavisam nesavienojami. Bet Kitijai izdevās saliedēt savu komandu ar tādu efektivitāti, ka viņi atgriezās no sirojumiem pa burvju noliktavām ar vairākiem izciliem ieguvumiem, tajā skaitā lielām, zilām lodēm, kuras Spalvaskāta kungs nosauca par Elementu lodēm, paskaidrodams, ka tās esot ļoti retas un vērtīgas.
Drīz vien laiks, ko viņa nepavadīja ar jaunajiem draugiem, Kitijai sāka likties garlaicīgs. Viņu kaitināja vecāku šaurais domāšanas loks un propaganda, ko stāstīja skolā. Turpretim nakts reidi kopā ar biedriem šķita saistoši, lai arī bīstami. Vienu vakaru kāds burvis pamanīja Kitiju un Stenliju rāpjamies ārā pa studijas logu ar maģisku kastīti rokās. Viņš izsauca nelielu radījumu sermuļa izskatā, kas skrēja abiem pakaļ, spļaudams uguni. Eva, kas gaidīja uz ielas, meta dēmonam ar molera lodi, un, kamēr molers to uz brīdi aizkavēja, bērni paguva aizbēgt. Bet kādā citā reizē burvja dārzā Timotijam uzbruka sargkareivis, kas pielavījās un sagrāba viņu ar zilajām rokām. Tas būtu slikti beidzies, ja Niks nebūtu pamanījies nocirst neradījumam galvu ar senu zobenu, ko nupat bija nozadzis. Timotijs izdzīvoja, pateicoties pretošanās spējām, bet kopš tā laika sūdzējās par nepatīkamu smaku, ko nekādi nevarot dabūt nost no ādas.
Pastāvīgas problēmas sagādāja ne tikai dēmoni, bet arī policija. Jo pārgalvīgākas un lielākas zādzības viņi veica, jo lielāks skaits policistu parādījās ielās. Kādā rudens vakarā Mārtiņš un Stenlijs Traf'algara laukumā pamanīja maskējušos dēmonu, kas nesa ļoti spēcīgu amuletu. Radījums aizbēga, bet atstāja aiz sevis tik spilgtas pēdas, ka Tims varēja tās viegli izsekot. Viņi drīz vien atrada dēmonu klusā sānieliņā, kur tas uzbruka viņiem. Diemžēl šie maģijas uzliesmojumi piesaistīja Nakts policijas uzmanību. Kitija ar draugiem aizbēga katrs uz savu pusi, viņiem pa pēdām metās suņi. Nākamajā dienā gandrīz visi ieradās pie Spalvaskāta kunga. Visi, izņemot Timu.
Timotija zaudējums bija ļoti smags, un drīz sekoja vēl viens. Daži no grupas biedriem, īpaši Stenlijs un Mārtiņš, uzstāja, ka jārīkojas drosmīgāk.
- Mēs varētu viņus sagaidīt, kad tie ierodas Vaitholā, Mārtiņš teica. Vai uzbrukt Devro, kad viņš pamet savu muižu Ričmondā. Premjerministra zaudējums viņus sapurinātu! Lai sāktu vispārējo pretošanos, vajadzīgs kaut kas tāds, kas satricinātu visu pašos pamatos!
- Vēl ne, Spalvaskāta kungs teica. Vēl ir jāveic daudzi izpētes darbi. Ejiet prom un ļaujiet man strādāt.
Mārtiņš bija sīks zēns ar tumšām acīm, šauru degunu un tādu enerģiju, kādu Kitija nekad iepriekš nebija redzējusi nevienā dzīvā būtnē. Viņš burvju uzbrukumā bija zaudējis abus vecākus, bet Kitija nekad nebija uzzinājusi, kā tas viss noticis. Mārtiņš nekad neskatījās acīs tiem, ar ko runāja, viņa skatiens vienmēr bija vērsts uz leju. Kad Spalvaskāta kungs atteicās atbalstīt viņa ierosinājumus par asākiem uzbrukumiem, viņš sākumā kaislīgi iebilda, bet tad pēkšņi apklusa un vairs neteica ne vārda, it kā nespētu izteikt savas jūtas.
Pāris dienu pēc Tima nāves Mārtiņš neieradās uz vakara patruļu. Kad Spalvaskāta kungs atnāca uz pagrabu, viņš atklāja, ka kāds pabijis slepenajā noliktavā un paņēmis vienu Elementu lodi. Pēc pāris stundām notika uzbrukums parlamentam. Elementu lode, iemesta Vaitholas zālē, bija nogalinājusi vairākus cilvēkus; pats premjerministrs tik tikko izglābies. Pēc pāris dienām Temzas krastā tika izskalots zēna nedzīvais ķermenis.
Kopš tās nakts Spalvaskāta kungs kļuva noslēgtāks un vieglāk aizkaitināms un iegriezās savā veikalā tikai Pretošanās kustības tikšanās reizēs. Anna pastāstīja, ka viņš meties nozagto burvju grāmatu pētīšanā. Šefs grib iegūt labākus ieročus, viņa paskaidroja. Mēs pagaidām esam tikai virspusē. Lai atriebtu Timu un Mārtiņu, mums vajadzīgas dziļākas zināšanas.
- Kā viņš to domā izdarīt? Kitija vaicāja. Tims viņai bija ļoti paticis, un viņa sēroja par biedra nāvi. Tās grāmatas ir sarakstītas svešās valodās. Spalvaskāta kungs tur neko nesapratīs.
- Viņš ir atradis kādu, kas mums palīdzēs, Anna sacīja.
Tobrīd grupai pievienojās jauns dalībnieks. Spalvaskāta
kungs viņa viedokli ļoti augstu vērtēja. Hopkinsa kungs ir zinātnieks, viņš sacīja, iepazīstinādams pārējos ar jauno biedru. Ļoti gudrs vīrs. Viņš spēj ielūkoties burvju zināšanās.
- Es cenšos, Hopkinsa kungs kautrīgi teica.
- Viņš strādā Britu bibliotēkā, Spalvaskāta kungs turpināja, uzsizdams jaunajam draugam uz pleca. Mani tur reiz gandrīz pieķēra, kad mēģināju dabūt… aizliegtu grāmatu. Hopkinsa kungs aizturēja sargus un palīdzēja man aizbēgt. Es biju tik pateicīgs, un mēs sākām sarunāties. Nekad nebiju saticis cilvēku, kas tik daudz zinātu! Viņš bija tik daudz iemācījies, te strādājot un lasot tekstus! Viņa brāli pirms vairākiem gadiem nogalināja dēmons, un arī viņš vēlas atriebties. Viņš zina… cik valodas tu īsti zini, Klem?
- Četrpadsmit, Hopkinsa kungs atteica. Un septiņus dialektus.
- Nu re! Kā jums tas patīk? Viņam diemžēl nav pretošanās spēju, bet viņš var palīdzēt izpētes darbos.
- Darīšu visu, kas būs manos spēkos, sacīja Hopkinsa kungs.
Lai kā arī Kitija mēģināja iegaumēt, kāds Hopkinsa kungs izskatās, tas nenācās viegli. Nejau tāpēc, ka viņš būtu ļoti neparasts patiesībā gluži pretēji. Viņš bija ļoti parasts ar pelēkiem, pūkainiem matiem un gludi skūtu zodu. Bija grūti pateikt, vai šis cilvēks ir vecs vai jauns. Viņam nepiemita nekādas īpašas pazīmes, dīvaini ieradumi vai runas īpatnības. Un viņā bija kaut kas tāds, kas ļāva viņu viegli aizmirst, pat tagad, kamēr viņš runāja, Kitija pieķēra sevi klausāmies vārdos, bet neskatāmies uz runātāju. Tas šķita patiešām interesanti.
Sākumā pārējie pret Hopkinsa kungu izturējās piesardzīgi. Tā kā jaunatnācējam nepiemita pretošanās spējas, viņš kopā ar pārējiem nedevās reidos. Viņa joma bija informācijas vākšana, un te nu jaunais biedrs ātri pierādīja savas spējas. Darbs bibliotēkā, neievērojamais izskats un lēnīgais raksturs ļāva viņam novērot burvjus. Tāpēc viņš bieži vien varēja paredzēt viņu gājienus, palīdzēdams organizēt reidus uz burvju mājām tad, kad viņi bija prom. Viņš bieži vien varēja pastāstīt par jaunākajiem Pinna veikalā pārdotajiem maģiskajiem priekšmetiem, iedams talkā Spalvaskāta kungam rīkot zādzības. Turklāt Hopkinsa kungs atklāja virkni buramvārdu, kas ļāva paplašināt Pretošanās kustības ieroču arsenālu. Viņš strādāja tik akurāti, ka drīz visi pierada paļauties uz viņu. Spalvaskāta kungs joprojām bija grupas vadītājs, bet Hopkinsa kunga gudrība bija viņu vaduguns.
Laiks ritēja. Kitija piecpadsmit gadu vecumā pabeidza skolu. Viņa bija ieguvusi vairākas kvalifikācijas, bet meiteni nesaistīja ne darbs fabrikā, ne sekretāres amats, ko piedāvāja varas iestādes. Tā vietā radās labāka alternatīva. Kitija pieņēma Spalvaskāta kunga piedāvājumu un, vecākiem par lielu prieku, sāka strādāt viņa mākslas piederumu veikalā par pārdevēju.